Dzejniekam, rakstniekam, tulkotājam Kārlim Štrālam – 145

Palielināt / Enlarge

K. Strals un mazmeita Kamena 1963. g. Skaldulejas.

Palielināt / Enlarge

Kārlis Štrāls 1914. gadā. FOTO M. Lapiņš.

Palielināt / Enlarge

Kārlim Štrālam veltīta izstāde Pļaviņu kultūras centrā.

Palielināt / Enlarge

Izstādes atklāšana Pļaviņu kultūras centrā.

Palielināt / Enlarge

Kārļa Strāļa dzejoļu krājums „Zirnekļa tīklā“.

„Es skumju dzejnieks biju
Un mūžam būšu tāds.
Es dvēsli izpētīju,
Ar nāvi skatus miju,
Tās bēdu valdzināts.“

Tā sevi mazās īsās piecās rindās raksturo viens no latviešu literatūras 20. gadsimta sākuma dzejniekiem – Kārlis Štrāls, kuram šī gada 25. novembrī varam atzīmēt 145. gadu jubileju. Viņa domubiedru vidū ir Jānis Akuraters, Eduards Cālītis, Antons Austriņš, Linards, Laicens, Jānis Vainovskis, Augusts Baltpurviņš, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Krūza, Edvarts Virza, Eduards Vulfs, Rūdolfs Blaumanis, gleznotāji Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Arnolds Tigins, Kristjānis Ceplītis, Pēteris Kalve, Jānis Zegners, „Apollo“ teātra aktieri Rūdolfs Bērziņš un Jānis Gūters, aktieris Viļums Vēveris, Biruta Skujeniece, komponisti Jūlijs Sproģis un Jānis Zālītis.

„Tas bija spilgts trauksmes un jaunu meklējumu laiks“ – saka savā autobiogrāfijā Kārlis Štrāls. Kārļa brāļa, gleznotāja Aleksandra Štrāla (1879-1947), dzīvoklis Rīgā bija kļuvis par šīs latviešu inteliģences – mākslinieku, rakstnieku un komponistu pulcēšanās un domapmaiņas vietu. Katrs no šeit pieminētajiem ir atsevišķa stāsta cienīgs, bet šoreiz par rakstnieku dzejnieku un tulkotāju Kārli Štrālu, kuru es gan atceros tikai jau kā vecu vīru ar spieķi allaž pie rokas un brūnu bereti uz augstās pieres „Skaldulejās“. Manās bērna atmiņās viņš ir tikai vecaistēvs, nevis rakstnieks vai virsnieks Pirmajā pasaules karā, viņa skumju pilno dvēseli iepazīstu tikai tagad caur viņa dzeju, stāstiem un romānu.

Man ir liels prieks, ka kopā ar Pļaviņu novada kultūras centru, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķiem, Pļaviņu drāmas kolektīva „Aina“ dalībniekiem un biedrību „Skaldu raksti“ varējām sagādāt svētku sajūtu dzejas un mūzikas cienītājiem, jo Daugavas krastā esošā senā celtne – Pļaviņu kultūras centrs pārtapa par mūzikas un dzejas salonu.

1. novembrī skanēja Kārļa Štrāla dzeja, Raimonda Tigula Madrigāls Nr. 3 un Nr. 4 un Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis, ko uzbūra stīgu kvartets. Tā bija laba iespēja neaizmirst tiem, kas zina un iespēja iepazīt tiem, kas nezina, Pļaviņu novadnieku – rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju Kārli Štrālu izstādē „Dzīves gredzens – rakstniekam un dzejniekam Kārlim Štrālam –145“. Līdz pat 25. novembrim, kas ir K. Štrāla dzimšanas diena, mazajā izstāžu zālē bija iespēja redzēt un dzirdēt Kārli Štrālu – izstaigāt viņa dzīves ceļu no Bebrulejas līdz Bāra kalnam, iepazīt dzejnieka domas, iepazīt viņam nozīmīgus cilvēkus un notikumus.

„Dzīves gredzens – tā sauc Kārļa Štrāla četru dzejoļu ciklu. Bērnība, jaunība, briedums un vecums ciešā saistībā ar dabas gadskārtu ritumu. Arī dzejnieka paša gandrīz deviņdesmit gadus garais mūžs apliecas gredzenā, kura atslēga, gals un sākums, meklējami dzimtajā pusē Pļaviņu pilsētiņā pie Daugavas, kādreizējā Stukmaņu miestiņā. Viņam «aijā, žūžū» dziedājušas Daugavas Bebrulejas krāces. Vecāku mājiņa atradusies uz paša Daugavas krasta, bet tagad nu jau pār rakstnieka atdusas vietu Pļaviņu kapos Bāru kalnā šalc priedes. Ar ziemeļniecisku sīkstumu K. Štrāls ieaudzis dzimtajā pusē, seno ziemeļnieku dzejnieku – skaldu vārdu viņš izvēlējies savai mājai Pļaviņu ziemeļpusē, īstenībā jau laukos – Skaldulejas. Māja kā bezdelīgas ligzda ierakta mālainajā nogāzē. Mūža norietā rakstnieks vai ik dienas, savu Pirmajā pasaules karā smagi savainoto kāju uz spieķīša balstīdams, vairākas reizes pakāpās kalna galā, kur Pļaviņas kā uz delnas, kur pāri Daugavas plašajai ūdenskrātuvei Kurzemes pusē zilgmo Dābora kalns. Un visam vidū Daugava, sūrā, bet gaišā bērnība. Bērnības atmiņas bija tas novads, kur Kārlis Štrāls labprāt kavējās“ – tā par Kārli Štrālu viņa 100 gadu jubilejai veltītajā aprakstā žurnālā Karogs Nr. 11 (01.11.1980) rakstīja literatūrvēsturnieks Arnolds Būmanis.

Tad vairāk nekā trīsdesmit gadus par rakstnieku netika runāts vai arī runāts ļoti klusi. Bet nu jau kopš 2015. gada, kad atzīmējām Kārļa Štrāla 135 gadu jubileju ar romāna „Karš“ visu trīs daļu izdošanu vienā grāmatā, ik pēc pieciem gadiem cenšos atgādināt par to, ko Kārlis Štrāls ir paveicis. Un šogad – īpaša uzmanība dzejai.

Pirmie dzejoļi tapa jau 13 –15 gadu vecumā, un trīs no tiem tautasdziesmu garā 1902. gadā arī nodrukāti laikrakstā „Pēterburgas Avīzes“ – „Rudenītis“, „Meža mala“ un „Daugaviņa“. Tad arī Kārlis Štrāls nopietnāk pievērsās literārajai darbībai, Rūdolfa Blaumaņa iedrošināts. Blaumanis līdz pat sava mūža beigām ir K. Štrāla literārais padomdevējs un tuvs draugs. Trīs Kārļi – Krūza, Jēkabsons un Štrāls – viņi visi bija Rūdolfa Blaumaņa uzmanības lokā un pamatoti var sevi uzskatīt par Blaumaņa skolniekiem. Bet dzejas pasauli Kārlim atklāj un tajā ieved viņa vecmamma Anna ar tautas dziesmām, vēlāk Poruks.

Bet vai gan var izstāstīt 90 gadu domu, sāpju, atziņu un mīlas ceļus? Tie lasāmi Kārļa Štrāla dzejoļos. Pirmais krājums izdots jau 1910. gadā – „Zirnekļa tīklā“, nākamais „Zemes elpa“ – 1927. gadā, kad aiz muguras cīņas Pirmajā pasaules karā, smagi ievainojumi un bēgļu gaitas Kubaņā. Abi krājumi veltīti brālim gleznotājam Aleksandram Štrālam. Par krājumu „Zemes elpa“ dzejnieks saņēma Kultūras fonda prēmiju, bet 1928. gadā par ieguldījumu Latvijas valsts labā Kārlis Štrāls apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Otrais pasaules karš aizsauc tālumā arī rakstnieka vecāko meitu Ilzi Štrāli-Didrihsoni. Ilze, mācoties Rīgā, 1944. gadā dodas trimdā kopā ar krustmāti – vispirms uz Vāciju, tad Kanādu, kur kļūst par pianisti, pabeidzot studijas Toronto konservatorijā. Ilzi viņas dzimtajās mājās Skaldulejās vienmēr piemin, viņas sūtītās vēstules rūpīgi glabājas tukšā konfekšu kastē ar Rīgas panorāmas skatu, viņas foto mazā rāmītī vienmēr uz klavierēm, bet domas iegults dzejolī „Mīļā straume“, kas ir viens no pēdējiem – sarakstīts 1944. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara jaunu dzejoļu K. Štrālam gandrīz vairs nav. Top dzejoļu izlase „Vakara degsme“ (1964), ko sakārtojis pats autors, Kārlis Štrāls nododas tulkošanai. Jau pēc rakstnieka nāves iznāk krājums „Vālodzes balss“ (1984), kurā K. Štrāla no 1897-1943. gadam rakstītos dzejoļus, ņemot vērā paša autora veiktos labojumus tajos, sakārtojis literatūrzinātnieks Arnolds Būmanis (1931-1982).

Deviņdesmit mūža gadi ir pārtapuši dzejoļu simtos, katrs no tiem ir kā maza pasaule. Par Štrālu kā mākslinieku runā viņa darbi, tie labāk par aprakstiem un skaidrojumiem spēj izteikt dzejnieka un rakstnieka būtību. Par viņu kā personību runā viņa domu graudi, viņa vēstules draugiem un arī laikabiedru atmiņas. Tas ir tas ticamākais avots. Un Kārlis Štrāls ir atstājis bagātu mantojumu literatūrā, kaut daudzreiz viņš minēts kā maz rakstošs autors. Bet ne jau kvantitāte ir tas, ko lasītājam vajag. Viens no Kārļa Štrāla domu un padomu graudiem, ko rakstnieks no karalauka 1914. gadā rakstījis savam draugam Kārlim Krūzam, bet kas ļoti der arī pēc simts gadiem tieši mums: „Kaut šis notikumu bagātais laikmets padarītu arī mūs garīgi bagātākus un spējīgākus izšķirt vismaz pilnu trauku no tukša un nepieciešamo no modes lietiņām kā dzīvē, tā mākslā.“

Un vēl kāda atziņa no Kārļa Štrāla bagātā domu pūra: „Cilvēks dzīvo tik augstu dzīvi, cik augstu lido viņa domas. Vai cilvēka dzīves ceļš nav patiesībā viņa domu ceļš? Tāpat arī visas cilvēces ceļš.“

Kamena Kaidaka

Mīļā straume

Mīļā straume, maigā māte,
Sirmu putu Daugaviņa,
Dziļa tava ūdensziņa.

Ko tu, Daugava, man teiksi
Šinī dziļu sāpju laikā,
Tīta tautas moku tvaikā?

Vai tu visam garām steigsi,
Kā tu steigusies sendienas,
Skalodama bēdu sienas?

Vai tev viļņi vērpsies gaudās,
Simtiem gadu šalkojušās?-
Šķiet, tās bij mums aizmirsušās...

Teic – ko bērns man tālos rietos,
Atrauts dzimtenei un zemei,
Kas tam aužas liktens šķietos?

Mēmi klausos zemes raudās,
Mana mēle ir kā sieta.
Nodreb krasti. Liesmas šaudās.

Krūtīs veras nāves vieta.

K. Štrāls /1944/