Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

Vilis Ozols. Klusā daba. 1989. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Māra Vaičunas. Keramika. II. 2004. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Roberts Rēzenbergs. „Diriģents“. Ap 1948. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Sarmīte Ozoliņa. 1965; Līvija Sīpola. Vāze. 1968. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Guna Ikona. „Pirmsākumi“. 1986. FOTO Māris Brancis.

Vēl vairākas nedēļas paskries līdz svarīgajam datumam pirms 90 gadiem, kad Tukuma pilsētas valde 1935. gada 30. decembra sēdē pilsētas galva J. Finkenšteins un valdes locekļi J. Balodis un A. Sēja, protokolējot pilsētas sekretāram Fr. Bērziņam, „vienprātīgi nolemj pieņemt dāvātās gleznas un nodibināt pilsētas mākslas muzeju, sarīkojot 1936. gada 5. un 6. janvārī pilsētas pamatskolā muzeja dibināšanas izstādi; izteikt pašvaldības vārdā pateicību gleznu dāvinātājiem“.

Tuvojoties Tukuma muzeja 90 gadu jubilejai, par pirmajos desmit gados sarūpētās kolekcijas darbu izstādi „Sākums“ jau lasītājiem pastāstīju. Tagad, kā biju solījis, pienācis laiks otrās izstādes aprakstam.

Tās anotācijā lasām:

„Izstādes nosaukums „Turpinājums“ simbolizē gan muzeja attīstību, gan mūsu vēlmi ieraudzīt pazīstamos darbus jaunā gaismā,“ saka izstādes kuratore Paula Stutiņa. „Mēs vēlamies parādīt, ka muzeja krājums nav statisks – tas mainās līdzi laikam un skatītājam.“

Turpat sacīts:

„Tukuma muzeja krājums uz citu reģionālo muzeju fona izceļas ar īpaši atlasītiem mākslas darbiem, kas izstāžu veidotājiem paver plašas interpretācijas iespējas. Tajā sastopami darbi, kam raksturīgs niansēts maigums un rāmums (Miervaldis Polis, Antra Ivdra, Daina Riņķe u.c.) un pilnīgs to pretstats – koša, bezbailīga ekspresija, drosmīgas krāsas, līnijas un to saspēle (Leonīds Āriņš, Kārlis Neilis, Ilze Pauliņa, Alberts Pauliņš u.c.). /../ Izstādes veidotāji apzināti izceļ dažādus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus – līnijas, krāsas un formas ekspresiju, krāsu laukumu dominanci u.c. Skatītājam ir iespēja kļūt ne tikai par vērotāju un mākslas darbu pētnieku, bet arī „veicināt gara un daiļuma kultūru“ sevī, kā to muzeja tapšanas periodā uzsvēra novadnieks Kārlis Neilis.“

Jāpiekrīt, ka arī šī jubilejas izstāde „Turpinājums“, kas iekārtota Durbes pilī un apmeklējama līdz 2026. gada 30. augustam, atklāj gadu laikā savāktās kolekcijas bagātību, kas paver apmeklētajam piemirstas vai pat nezināmas lappuses latviešu mākslas vēsturē.

Nepieminot iepriekšminētos māksliniekus, priecājos, par – kā allaž, kad sastopu šī autora gleznas – Viļa Ozola „Kluso dabu“, kas tapusi vairāk kā 35 gadus atpakaļ – 1989. gadā. Arī šoreiz šī mākslinieka darbu nelielais laukums piesēts ar daudziem jo daudziem augļiem – bumbieriem, āboliem un visdažādākajiem traukiem uz galda un papīra lapām un ar daudziem gleznu rāmjiem fonā. Tomēr gleznā galvenais ir maigās gaismēnas, kas palīdz atklāt visu priekšmetu un lietu materialitāti un formu daudzveidību. Tikpat lielu redzes baudu izraisa gleznotājas Māras Vaičunas visniansētāko toņu trauslās saskaņas viņas darbos, kas attiecināms arī uz 2004. gadā gleznoto kluso dabu „Keramiku. II“.

Starp tēlniecības veidojumiem lielu pārsteigumu izraisīja, ieraugot Arvīda Brastiņa trīs koka dieviņus. Tie attēloti tik vienkāršās, pat lapidārās formās un, kā šķiet, tik pārliecinoši un pieskanīgi latviešu folklorā sastopamajiem dieviņiem.

Ne mazāk izbrīnīja agrāk nekur citur nepieminētais un neredzētais mākslinieks Roberts Rezebergs (1893-1951), kurš nodarbojās ar mūzikas instrumentu darināšanu no tāsīm, kādēļ tika dēvēts par „tāšu solistu“. Bez tam viņš no saknēm un zariem darināja meistarīgas sīkplastikas – lieliskas cilvēku figūras, kas piesaistīja arī Leonīdu Āriņu uzmanību, tādēļ muzeja krājumā nonācis izstādē eksponētais „Diriģents“ (1948). Šis tautas meistars bija pat iestājies Mākslas akadēmijā, taču lielās ģimenes dēļ nevarēja turpināt studijas, bet savulaik apmeklējis arī Rīgas tautas augstskolas izcilā tēlnieka Emīla Meldera vadīto tēlniecības studiju.

Tukums senos laikos bija ieguvis slavu ar savu keramiku, tādēļ izstādē var sastapties ar Tukuma keramiķu darbinājumiem, piemēram, ar Līvijas Sīpolas vāzi. Muzejā krājās arīdzan citu keramiķu veikums. No tā mūs izstādē sagaida nu jau tikpat kā aizmirstās Sarmītes Ozoliņas izteiksmīgā, modernā „Dekoratīvā vāze“, kas tapusi ap 1965. gadu.

Vēl kāds negaidīts atgādinājums. Šī gadu tūkstoša sākumā vairākkārt ciemojos Kanādā, kurp devos, lai sarakstītu vairākas grāmatas par tālajā zemē dzīvojošajiem latviešu māksliniekiem. 2010. gadā iznāca mans apcerējums par Gunu Ikonu-Krūmiņu. Zināju, ka viņa savulaik viesojusies Tukumā. No tās reizes te glabājas akvarelis, kas saucas „Pirmsākumi“ un kas datēts ar 1986. gadu, tagad to ieraudzīju pirmo reizi.

Izstāde pārliecināja, cik mērķtiecīgi un profesionāli veidoja muzeja mākslas kolekciju tās aizsācējs Leonīds Āriņš un viņa sekotāji, starp kuriem jāmin Ināra Runkovska un Taisa Haļāpina, kas tagad ļauj atlasīt un veidot lieliskas mākslas skates, kādas citur nevar ieraudzīt.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“