Sīko nieciņu lielais godinājums

Palielināt / Enlarge

Vecā muižas klēts (tagad lielisks lauku veikals) Liepupē. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Anda Alsberga. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

FOTO Anita Mellupe.

Katrai ģimenei skapjaugšā vai bēniņos glabājas kāda kaste vai kastīte, kuru noceļ tikai pirms Ziemassvētkiem. Nav grūti uzminēt – tie ir eglīšu rotājumi. Pēc Zvaigznes dienas spožie nieciņi un bumbuļi atkal sagulst sānu pie sāna un pacietīgi gaida citu ziemu. Bet – ne visiem un ne visos laikos. Notikums, ko gribu šeit pieminēt, nav nemaz meklējams aiz trejdeviņiem laika kalniem… Es to Andai Alsbergai nepaguvu izstāstīt, jo viņai šajās dienās katrs kaut ko atnes un kaut ko stāsta, ne atklausīties. Jāstrādā taču arī.

Tātad – mans atmiņu stāsts. Padomijā, kā tas labi zināms, aizliegtos svētkus daudzi tomēr svinēja, bet visbiežāk – aiz aizklātiem logiem. Svecītes bija deficīts un tās pārdeva, ja laimējās izstāvēt rindu, tikai īsi pirms Jaungada. Es kaut ko tādu kā eglīšu mantiņu rokās pirmoreiz turēju tikai mācoties 1. klasē. Bet atmiņā arī vieni slepenie Ziemsvētki kopā ar vecmāmiņu Siguldai attālos laukos – kur vientuļais logs nebija jāaizklāj. Tas notika drīz pēc mūsu ģimenes atgriešanās no Sibīrijas. Mazmaza eglīte un nekādu mantiņu, vecais galds aprotāts vienīgi ar skumīgām puspelēkām vates piciņām… Neticamā kārtā vecmāmiņa Anna sataupījusi dažas svecītes un tās iestiprinājusi zariņos. Skaidra lieta – nebija arī svečturīšu. Kad svecītes jau dega un atmirdzēja viņas un divu mazu bērnu acīs, viena svecīte pēkšņi nogāzās uz eglītes pamatnes – tieši biezākajā vates slānī. Vate uzliesmoja ar tādu neredzētu, baismīgi zilu liesmu!... Un tad mana vecmāmiņa, bez viena izbaiļu kliedziena, uguni nodzēsa, praktiski – nospieda kailām rokām. Vecāki noteikti neko nekad neuzzināja…

Eglīšu rotāšana ir vissirsnīgākais Ziemassvētku gaidīšanas kopdarbs. Un katrai ģimenei šis rituāls ir drusku citādāks: kas to dara, kā to dara un kad to dara. Te nu man jāpaskaidro, kālab veikalniecei Andai Alsbergai Ziemsvētku sakarā tiek tik daudz interesantu stāstu – kā nevienam citam šaipus Daugavas. Jau novembra beigās Liepupes iecienītā veikala otrajā stāvā Andas dzīvesbiedrs Māris atgādāja 20 skaistas egles – ne speciāli cirstas, bet dabūtas no kaimiņa, kurš tīrīja pamežu. Un novadnieki, kā pēc starta signāla, tās naski sāka rotāt ar pašmāju eglīšu mantiņām.

Tas nebija kaut kas ārkārtējs, bet labi iemīta taciņa. Laikā no 2023. gada vasaras šī jau ir 7. izstāde, kas veidota pašu liepupiešu spēkiem un pašu priekam. Par svētību vecajai muižas klētij, kuras 25. atdzimšanas gadu var svinēt tieši šogad, – to iegādājās rīdzinieki – Alsbergu ģimene. Dzīvesbiedri ne tikai lieliski apsaimnieko veikalu, bet daudzo darbu ritenī – veltot laiku trīs bērniem un sešiem mazbērniem – paspēj dejot arī Straupes senioru deju kolektīvā „Munsturis“. Es viņus tiešām apbrīnoju – kā cilvēkus, kuriem diennaktī ir vairāk nekā 24 stundas.

Andai ir ne tikai komersanta, bet arī skolotājas diploms un darba prakse. Bet viņas sirdslieta ir rūpes par lietām, kuras reiz bijušas mīļas un tādas palikušas joprojām. Un kuram cilvēkam gan tādu nav? Lieliskā izstāžu epopeja, kurā ar tādu azartisku prieku iesaistījās visa Andas ģimene, draugi un kaimiņi, sākās ar porcelāna glābšanu. Jā, Andai iegadījās glābt tieši Rīgas porcelāna fabrikas ražojumus, kuri vienkārši bija nolemti iznīcībai, izmesti mēslainē vai atkritumu konteineros… Un cilvēki, Andas vatsapa kopējā čatā uzrunāti, izstādei sāka nest ne tikai savus vairāk vai mazāk lietotos traukus, – tiem visiem līdzi nāca arī stāsti. Un, protams, idejas par citām iespējamām izstādēm.

Tā kā dāmas sadzīviskās mantības pārraudzībā allaž ir tās atsaucīgākās, nākamās bija cepuru un somu parādes, tām sekoja vīrišķīgais dažādu tehniku demonstrējums, pēc tā – rotaļlietu izstāde, aiz tās – rokdarbu jeb hobiju triumfs (tiešām neticami, ka tik daudz talantu sakopots it kā nelielā apdzīvotā teritorijā kā Liepupe!). Par katru no izstādēm Anda varētu stāstīt stundām, jo kā lai nejūsmo par lietām – pat ar simtgadīgu mūžu? Jo tas viss taču sataupīts, par spīti kariem un juku laikiem. Astoņi vīri pa kāpnēm uz izstāžu telpu, uz palikšanu, uznesa Minhauzena laika drošku, te mājvietu ieguva arī pāris senās milzumlielās kučiera pūralādes. Tās nu ir kā enkuri visām izstādēm, kuras nebeidz pārsteigt un atgādināt: viss, kas cilvēka roku veidots, prasa arī cilvēka roku apkopšanu. Izstādēm sanestās lietas un lietiņas tiek sakoptas un šeit lieliski izvēdinātas. Laikā, kad daudzi Latvijas muzeji pamatoti sūdzas par telpu trūkumu un fondu uzturēšanas dārgajām izmaksām – liepupieši izveidojuši sabiedrisko muzeju, kura eksponāti pēc izstādīšanas un pagozējušanās uzmanības saulītē atkal atgriežas pie īpašniekiem. Vai tas nav lieliski?!

Jā, vēl drusku par tām 20 eglēm, kuras gādīgi iestiprinātas ūdens traukos, lai sagaidītu Zvaigznes dienu. Eglīšu rotājumi un mantiņas dižojas ar visdažādākajiem izejmateriāliem, izgatavošanas tehniku un galvenais – meistara un mākslinieka izdomu. Daudzas no tām – ir vienīgais unikālais eksemplārs pasaulē – nav ko kaunēties tās nosaukt tieši tā. Eglīšu mantiņas moži piedalās arī izsolēs, un īpašniekiem nav bailes tos šeit izstādīt. Eglīšu mantiņas nākušas no tuvākiem un tālākiem ceļojumiem. Eglīšu mantiņas, neizceltas no iepakojumu kastītes, pirktas vienkārši prieka pēc un nu pārgājušas mantojumā kādiem citiem īpašniekiem. Kā lai šie nieciņi, kuri patiesībā nav nekādi nieciņi, bet katras ģimenes vēstures daļa, nenestu līdz neatkārtojamus stāstus? Un klausītājus.

Mans stāsts beidzas tā. Savu mīļāko (pirmo) eglīšu mantiņu Andas eglē nevarēju iekarināt, jo esmu kaut kur pārāk labi noglabājusi, kā jau dārglietu. Atvedu Šanhajā pieradinātu taurenīti, tas tagad kādu laiku būs blakus zarā ar Andas Romā iegādāto klasisko bumbuli, rotātu ar Kolizeja skatu. Jā, vēl tāds fakts – Anda somu izstādē bija izlikusi arī savu izturīgo koferi, kurš uzturējies 32 valstīs, turklāt divreiz pabijis arī Austrālijā – tikai bez Andas pašas. Alsbergiem ir ko plānot, domājot par nākotni. Es viņiem no sirds novēlu piedzīvot tautiešu Kultūras dienas!

Anita Mellupe
speciāli Laikrakstam Latvietis“