Rīgā runā – būšot Ziemassvētku vakars

Palielināt / Enlarge

FOTO CC AI.

Vai man tā tikai šķita, vai arī patiešām? Kaut kas zvanīja pie durvīm. Zvanīja? Pēc īsa brītiņa zvans atkārtojās, kas momentā lika saprast, ka nekas man nešķiet. Kurš man neļauj gulēt? Paķēris savu tumšzilo peldmēteli un uzmetis to uz pleciem, devos atvērt. Pēc inerces nekad nejautāju, kas tur ir. Kurš tad mani, lielu vīru, gribētu nolaupīt?

- Draudziņ, t-tu? – atslēdzot durvis, pārsteigumā ieplētu acis.

- Andrej, sveiks! Nevarēju tevi sazvanīt, tāpēc nācu skatīties.

- Lo-lote! La-labi, ka atbrauci! Ne-nesaldējies, nāc ie-iekšā!

- Kur tu biji iekritis? Mēģināju piezvanīt, telefons atslēgts.

- Gu-gulēju. Vakar spēlējām de-dejas.

Jau atkal vecā vaina. Nu, kāpēc tieši tagad, kad ar viņu runāju! Tā sasodītā stostīšanās uztraukuma brīžos. Nu, kāpēc?

- Viss labi, – Lote pasmaidīja. – Par dejām zinu, tu teici. Kā tev šķiet, cik ir pulkstenis? Un kāds šodien datums?

- Pulkstenis? – pārjautāju. Par laimi, jau biju attapies, tas uzreiz atspoguļojās arī runā. Cik labi, ka viņa bija tik smalkjūtīga un nekad nejautāja, kāpēc man tā dažkārt gadās. – Nu, pulkstenis... Desmit pāri plikai rokai. Nē, nu rīts sagaidīts, ārā ir gaišs.

- Mēs, protams, esam bezgala asprātīgi, taču ir divi.

- Divi? Apžēliņ! Tad nu gan es ilgi esmu sutis.

- No salda miega modies nu! – viņa iesmējās, novilkdama savu ūdeļādas kažociņu. Paņēmu to pretī un uzliku uz pakarināmā. Tikai tagad pamanīju, ka Lotei līdzi ir liela soma.

- Un datums? – viņa turpināja.

- Decembris, – juzdams, ka mani māžo, atbildēju. – Vakar bija piektdiena, līdz trijiem naktī spēlējām dejas. Tātad sestdiena.

- Jā, decembris un vakar piektdiena. Viss pareizi.

- Šodien sestdiena, un?

- Un? Draugs, tu esi nepārspējams! Es saprotu, ka lāčiem ir ziemas miegs. Tu ņem piemēru no viņiem?

- Nav smieklīgi. Neņemu.

- Nu, nepūties! Nepūties!

- Kāds šodien datums? Nē, bez jokiem. Man viss sajucis, – ar vienu aci šķielēju uz Lotes melnbalti rūtoto kašmira kleitiņu. Tā viņai tik labi piestāvēja.

- Rīgā runā, ka pēc pāris stundām būs Ziemassvētku vakars.

- Nē jel! – tas man bija izskrējis no prāta. Un Lote? Tūlīt kļūs dusmīga, ka esmu tik nevērīgs.

- Paņem, lūdzu, somu un aiznes uz virtuvi! – viņa noteica. Nē, neizskatās, ka dusmotos, drīzāk šķita uzjautrināta. Kaut nedusmotos!

- Oho, smaga gan. Kas tur iekšā? Ne jau lācis?

- Nebūtu slikti, bet lāča gan tur nav. Viens pinkainis ar izpūrušu ērkuli mums jau ir, otra nevajag.

- Sapratu. Labošos!

Lūdzu viņu mazliet uzkavēties virtuvē, kamēr ātri saklāju gultu un iemuku vannas istabā, lai savestu sevi kārtībā – noskalotos dušā, iztīrītu zobus un saķemmētu matus. Neesmu nekāds pinkainis, vēl pirms nepilnas nedēļas biju frizētavā blakus Pulvertornim. Frizierīte Vallija kā vienmēr uzdevumu augstumos. Tik labi apgriezt manus biezos, nepakļāvīgos matus prot vienīgi viņa.

- Vai neiebilsti, ka uztaisu sev kafiju? – Lote jautāja no virtuves.

- Protams, taisi! Ja var, man arī, lūdzu!

- Tev vispirms jāpaēd.

- Negribas.

- Kas tad nu?

Iznākot no vannas istabas, pārsteigumā ieplētu acis. Vai tam nevajadzētu būt man, kas par viņu parūpējas? Kā parasti – noticis ir otrādi, kā viss manā dzīvē. Virtuvē uz galda stāvēja termoss, no tā Lote man lielajā krūzē bija ielējusi kūpošu buljonu. Pat pīrādziņš blakus.

- Lote! No kurienes? – biju pārsteigts, labi zinot, ka viņa, tieši tāpat kā es, ar ēst gatavošanu bija uz „jūs“.

- Neticēsi! – Lote priecīga iesāka. – Vakar pēc darba bija sarunāts, ka apciemošu savu asistenti Almu. Vienkārši tāpat, lai mazliet atpūstos. Beidzot pat mums, mediķiem, providence piešķīrusi pāris brīvu dienu. Gribējām to laimi mazliet izbaudīt.

- Tas gan. Saprotu.

- Nu, re, bet tu jau zini, ka Alma ne mirkli nespēj nosēdēt mierā, tāpēc izdomājām mazliet pasaimniekot. Gatavoja, protams, viņa, es tikai palīdzēju. Griezu un darīju visu pārējo, ko viņa lika. Izdomājām vārīt buljonu. Tādu, kā agrāk un kāds labi der slimniekiem. Ilgi gan tas gāja, un beigās vēl sanāca milzu porcija – paēdām pašas, palika pāri. Tad viņa teica, lai aizvedu Andrejam. Ielēja termosā. Re, vēl tagad ir karsts.

- Paldies!

Ko lai tur saka, Almai uz ēst gatavošanu bija nenoliedzams talants. Buljons ļoti garšīgs, un pīrādziņš arī īsti vietā. Tieši tas, kas pēc nostrādātās nakts tik ļoti bija vajadzīgs. Tikko mana krūze bija tukša, Lote pasniedzās, lai to paņemtu un piepildītu vēlreiz. Ak, es, mūlāps, tikai tagad pamanīju, ka viņa dzer vien kafiju un ieinteresēti mani vēro.

- Kas?

- Nekas. Es tikai tā prātoju, kas tev tās ir – brokastis vai pusdienas?

- Apvienotais variants.

- Laikam gan, – to pateikusi, Lote atskrūvēja termosa vāciņu.

- Nē, man vairs ne. Kāpēc tu neko neēd? Piedod, nepamanīju, ka esmu vienīgais ēdājs.

- Viss labi. Es jau paspēju, bet tu necimperlējies! Citādi nedabūsi saldo, – viņa iesmējās.

- Kā – tev tai somā vēl kaut kas ir? – biju pārsteigts. – Nu, labi, dod šurp!

- Un kā tu domā? – Lote jautāja. – Mēs ar Almu vakar izmēģinājām vienu recepti, pareizāk sakot, jaunums tā bija tikai man, kaut gan viņa apgalvoja, ka arī to gatavojot pirmoreiz. Bet es neticu. Tu jau zini, kāda ir Alma.

- Njā, mazliet zinu gan. Ko jūs vēl gatavojāt?

- Vispirms tiec galā ar buljonu! Vēl jau nav zināms, vai kungam būs pa prātam.

- Kungam? Oho. Es būtu tas kungs?

- Es jau nu stabili ne, – Lote iesmējās un sapurināja savas tumšās cirtas. – Vispār es šodien esmu – nu tā, pa pusei. No rīta biju pie fizioterapeita uz vingrošanu. Jā, kolēģis strādā pat svētkos. Izvingrojāmies tā, ka šķita – izjukšu pa sastāvdaļām. Ko lai dara – mēs, zobārsti, esam viņu pirmie un visuzticamākie klienti.

- Nopietni?

Viņā klausoties un vienlaikus ēdot, piepeši kaut ko atcerējos. Tas lika nokaunēties. Ko es te ākstos – vakar, pirms braukt spēlēt dejas, biju izlēmis, ka atpakaļceļā iegriezīšu kādā Pierīgas mežiņā un dabūšu ja ne mazu eglīti, tad vismaz pāris egļu zaru. Braucot mājup, tas bija izkūpējis no prāta. Ko lai dara? Jāsaka vien taisnība.

- Lot, esmu vainīgs! Es neparūpējos ne par eglīti, ne arī par ko citu. Ja jau Rīgā runā, ka pēc pāris stundām būs Ziemassvētku vakars, jāatzīst, man nekā nav. Ne eglītes, ne maltītes. Pareizāk sakot, maltīte ir, bet tevis gādāta. Piedod, Lot! Vainīgs.

- Gan jau kādreiz... Zini ko? – viņa manī pavērās savām lielajām, zilajām acīm. – Man ir ideja.

- Klausos!

- Mierīgi paēd un pēc tam aizbrauksim uz Jūrmalu. Tur ir meži, noskatīsim eglīti, aizdegsim svecītes un pabūsim klusumā. Ar mieru?

- Jā. Tas laikam ir labākais, ko šobrīd varam darīt.

Buljons bija garšīgs; tādu bērnībā vārīja mana mamma. Kad es vai kāds no brāļiem slimoja, viņa mums to deva, lai ātrāk atgūtu spēkus. Pirms mirkļa Lote kaut ko minēja par slimniekiem. Un es peldmētelī sēžu pie galda un ēdu kā tāds slimnieks. Diez, vai ir kaut mirklis dzīvē, kad viņa iziet no savas ārstes lomas? Vai arī manī redz tikai savu pacientu? Cerams, ka ne, bet droši nevar zināt.

- Tagad kārta saldajam, – Lote pārtrauca manas pārdomas, izņēma no somas kastīti, kur uzglabā produktus, un noņēma vāciņu. Pamanīju viņas manikīrētos nadziņus ķiršsarkanā krāsā. – Uzmini, nu, kas tas ir!

- Hmm, krēms? Smaržo pēc kafijas, – jutu, ka mutē saskrien siekalas. – Tas, nu tas... tiramisu? Nē.

- Jā!

- Oho!

Lote no trauku žāvētāja izņēma šķīvīti un uz tā uzlika kārumu.

- Arī to jūs vakar gatavojāt?

- Galvenokārt Alma. Es tikai mazliet. Darīju visu, ko lika.

- Tad jau jūs nevis atzīmējāt, bet kārtīgi strādājāt!

- Tu zini, tomēr nē. Protams, visu laiku rosījāmies, taču tas pagāja tādā jautrībā, ka par darbu to nosaukt būtu grūti. Ķeries klāt!

- Nē, nē – šo gan ēdīsim abi!

- Ja tu uzstāj.

- Uzstāju.

- Tikai tad tev paliks mazāk, – Lote pasmaidīja. – Ņem kafiju! Pie saldā tā piederas.

- Paldies! – paņēmu no viņas rokām savu kafijas krūzi.

Jocīgi, jocīgi sanācis. Šķita, ka negribas pilnīgi neko, bet nupat būšu pieēdies kā uz svētkiem. Svētki bija gan, pareizāk sakot, tie izmisīgi sāka klauvēt pie durvīm, taču es aiz savas nevaļas tos gandrīz būtu palaidis garām. Ja ne Lote...

- Ja tā turpinās, es iedzīvošos liekajā svarā.

- Tu? Nē, pie tava dzīvesveida tas nedraud. To es kā ārste saku.

- Nu, ja, kā ārste. Un ko mēs, ārste, darīsim tālāk? Būtu jāsēžas mašīnā un jābrauc uz mežu.

- Būtu gan. Drīz sāks krēslot. Cerams, ka šodien izbraukt no Rīgas nebūs problēmu. Kas bija braucēji, tie jau paspējuši pilsētu pamest, vai ne?

- Droši vien, – atteicu. – Klausies, kā būtu, ja paņemtu līdzi termosu ar kafiju?

- Nav slikta doma. Tu ģērbies, es uzvārīšu, labi?

- Jā. Un pa ceļam Dubultos iebrauksim veikalā, nopirksim saldējumu.

- Kafiju ar saldējumu? Andrej, nezinu gan. Pat tad, ja tagad nebūtu ziemas un aukstuma, un pat tad, ja te vienam vēl nesen nebūtu sāpējis kakls, tā galīgi nav laba kombinācija. Kaut vai zobiem nav laba. Saku tev kā ārste.

- Jau atkal kā ārste... Nu, labi. Bet ko tad?

- Kaut pīrādziņus. Varbūt tie veikalā vēl būs aizķērušies.

- Labs ir, – nekas neatlika, kā pakļauties šai stūrgalvei – mazajai čirkai rūtainajā kleitiņā. Pašam par sevi atlika vien brīnīties, jo nekad mūžā tik paklausīgs neesmu bijis. Ja nu vienīgi bērnībā savai mammai.

Ātrumā no veļas žāvētāja izņēmu savus jaunos, zilos džinsus. Cik labi, ka naktī pēc atgriešanās biju tos ielicis izmazgāt un pēc tam žāvētājā. Tagad tieši laikā būtu uzvilkt arī jauno ziemas jaku ar zīdaini melno karakula oderi, ko pagājušajā vasarā nopirku ārzemēs. Cepuri? Nu, nē – man neviena nepiestāv. Nelikšu tak' galvā adītu mici, kā daži labi. Žēl, ka nav vairs tās itāļu stila velūra platmales, kas man vienīgā piestāvēja. Ar to pat vienreiz pirms gadiem fotografējos salonā. Nekas, iztikšu bez cepures. Ja stipri pūtīs, uzsitīšu augšā krāgu, gan būs labi.

Lote rosījās pa virtuvi, vārīja kafiju. Drīz sēdāmies mašīnā. Tikko grasījos iedarbināt motoru, atjēdzos, ka kaut ko esmu aizmirsis.

- Lot? Pa-pagaidi! Es tū-līt. Ai-aizmirsu.

Ak dievs, jau atkal! Kas man šodien ir? Zibenīgi izkāpu no mašīnas un uzmetos augšā pa kāpnēm dzīvoklī. Gandrīz biju aizmirsis paņemt līdzi savu dāvaniņu. Tā tikai vēl trūka. Visu biju sajaucis, sākot ar datumu, taču vismaz dāvaniņa sagādāta laikus. Bet ja nu viņai nepatiks?

Iesēdies mašīnā, atvainojos par aizķeršanos un iedarbināju motoru. Lote uz mani paskatījās lielām acīm, neko neteikdama. Tā arī braucām līdz Rīgas robežai. Klusēdami. Vai tiešām būtu aizvainojis?

- Lot, piedod!

- Nē, nekas, – viņa klusi noteica. – Es tikai iedomājos, ka tu varbūt pārdomāji, kad izlēci no mašīnas.

- Ne-e. Kāpēc gan? Es kaut ko aizmirsu paņemt.

- Tad labi.

Klusībā pie sevis sāku dungot dziesmu. To no mūsu jaunās programmas.

- Vai drīkst palūgt skaļāk? Nu, tā, lai klausītājiem arī tiek prieciņš?

- Tu vēlies?

- Pat ļoti, – dzirdot tādu atzīšanos, nekas neatlika, kā sākt dziedāt balsī. Lote atdzīvojās.

Dubultu pārtikas veikalā, kā mūs gaidīdams, plauktiņā stāvēja pēdējais iepakojums ar pīrādziņiem. Attapāmies, ka vēl jau esam aizmirsuši paķert līdzi arī eglīšu svecītes, nerunājot par sveču turētājiem, ar kuru palīdzību tās iekarināt zaros. Par laimi, visu nepieciešamo turpat arī dabūjām.

Pabraukuši krietnu gabalu Tukuma virzienā, šķiet, tas bija jau pie Ķemeriem, izlēmām piestāt. Mašīnu novietoju sānceļā, lai tā nevienu netraucētu, un devāmies mežā meklēt eglīti. Rietēja saule, debesu pamalē atstādama sarkanu svītru. Kaut kur ne pārāk tuvu šalca jūra. Gaiss tik svaigs, bet arī dzestrs. Ejot zem mūsu kājām klusi gurkstēja sniegs.

- Andrej, vai šī nebūs laba?

- Būs.

- Varbūt tepat arī paliekam? Svecītes paņēmi?

- Protams.

Bija krietni krēslains, bet vēl ne pavisam tumšs. Mēs abi, gaidu pilni kā bērni pirms Ziemassvētkiem, eglītes zaros salikām svecītes un tās aizdedzinājām. Par laimi, bija bezvējš, tāpēc to liesmiņas brīžam šķita gandrīz kā sastingušas. Piepeši Lote savā plaukstā paņēma manu roku – to, kuras pirkstā mans zelta gredzens ar iestrādāto melno akmeni, un pagrieza to pret sveču gaismu. Uzreiz sapratu, kas pievērsis manas vērīgās tumšmates uzmanību.

- Paskat, cik skaisti tas iemirdzas! – viņa pasmaidīja, palaida manu roku vaļā. Tad pievērsās ikdienišķākiem jautājumiem.

- Andrej, mēs aizmirsām paņemt kafiju un pīrādziņus! Aiziet līdz mašīnai?

- Nu, nez. Tu vēlies? Es īpaši ne.

- Man arī negribas.

- Iztiksim. Atgriezīsimies Rīgā, būs svētku vakariņām.

- Svētku vakariņām! – Lote pasmaidīja. – Tā iet, ka ne viens, ne otrs neko nemāk pagatavot.

- Zvans labajai dvēselei Almai! – mana replika lika viņai iesmieties.

Sāka satumst, taču mūsu eglīte atspīdēja gaišās sveču liesmiņās. Savādi, bet tajā brīdī jutos kā bērnībā. Toreiz mums ar brāļiem nekā daudz nebija, taču mājā valdīja prieks, pat līksme.

- Lot?

- Jā, Andrej, – viņa ieinteresēti pret mani pagriezās.

- Klau, es... Man tev ir... Nu, tāds nieks uz svētkiem, – izvilku no virsjakas iekškabatas savu dāvaniņu. Smaržas. No šī mirkļa baidījos, ja nu Lotei nepatiks, taču pastiepu roku un viņai tās pasniedzu. – Tas tev uz svētkiem!

- Andrej, ak, dievs! Paldies!

Vai tiešām manas acis rāda pareizi? Apmulsusi un pārsteigta? Aizkustināta? Viņa tik silti pavērās man acīs.

- Paldies! – nočukstēja otrreiz. – Neticami! Un tu man gribi iestāstīt, ka par svētkiem biji aizmirsis?

- Ar paldies būs par maz. Vispar jau Ziemassvētkos skaita dzejoļus.

- Tu tiešām vēlies, lai skaitu?

- Protams.

- Nu, vienu es zinu, bet tas nav Ziemassvētku. Derēs?

- Aiziet!

- Lai vai kāds mums naidnieks rastos.// Mēs tev' viņam nedosim!// Katra pēda tavos krastos,// Pirkta mūsu asinīm¹.

- Lot, kas tas bija?

- Pirmais, kas man ienāca prātā. Neder, vai ne?

- Nē, kāpēc... Spēcīgi, – pats nesaprotu, kas notika, bet nodrebēju. Nē, tas nebija tādēļ, ka biju aizmirsis cimdus. Mazliet gan sala rokas. Lote cieši saņēma manu plaukstu un to saspieda. Kur tādai sīkai čirkai var būt tik daudz spēka?

- Piedod, es laikam izjaucu noskaņu.

- Nē, protams, ne, tikai tie vārdi ir tādi kā... Kā pareģojoši. Nezinu, kā lai pasaka.

- Lai kas tas arī būtu un lai kas ar tevi būtu, esmu un būšu līdzās.

- Lot, – spēcīgi viņu apskāvu. Nupat biju uzvedies kā pilnīgs ģeķis. Kas gan ar mani, lielu vīru, varētu notikt?

Kādu laiku vēl pavadījām mežā pie eglītes. Virsjakas kabatā nejauši atradu mandarīnu. Kā tas tur gadījies? Jaku līdz šim biju uzvilcis vien pāris reižu. Sadalījām un smiedamies apēdām. Cik garšīgs! Laikam Lotei bija kļuvis vēsi, viņa ieteicās, vai nebūtu laiks atgriezties Rīgā.

- Svecītes atstāsim degot, labi? Tās spīdēs tik ilgi, kamēr brauksim uz Rīgu.

- Ja tu tā vēlies, lai būtu.

Atceļā viņa palūdza, vai nevaru ko padziedāt. Arī man Ziemassvētku repertuāram nekā atbilstoša nebija. Kaut gan, ja tā padomā, viena dziesma varētu būt gadījumam piemērota, to pašu arī nodziedāju.

Vai gaidi, mīļā, ciemos mani ziemas vakarā?
Jau dzirdu silos egļu zvanus – tie man vēsta tā.
Tev egles zaru vēlos aiznest brūniem čiekuriem.
No debess plūcu zilu zvaigzni, liksim blakus tiem.²

- Lot? – brauciena laikā mana līdzbraucēja bija iesnaudusies. – Lot, mosties, esam klāt! Jāiet vakariņās.

Lāsma Gaitniece
Dubultu Rakstnieku namā 2025. gada 30. novembrī – Andreju dienā.

Stāsts tapis, pieminot Andreju Lihtenbergu (22.05.1938. – ziema, 1979).

¹ Rindas no Viļa Plūdoņa dzejoļa „Daugaviņa“.

² Rindas no Gunāra Selgas dzejoļa „Uguns tavā logā“.