Skaudro pārdzīvojumu brālības testamenti

Palielināt / Enlarge

Jaunā grāmata „Dzimuši Sibīrijā“. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Fonda SIBĪRIJAS BĒRNI izdotās grāmatas. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Mārtiņš Grāvītis, fonda aktīvists, grāmatas autoreksemplārus pasniedz Valdai Runcei un Viesturam Liepiņam (labajā pusē malējie). FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Latvijas bērnu zīmējumu izstāde. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Ar Dzintru Geku (centrā), kuru sibīrieši sauc par savu kopīgo māti, nofotografēties vēlās ikviens. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Anita Mellupe (no kreisās) ar limbažnieci Leilu Dominiku Upmali. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Viens arhīva dokuments – vergu ešelona Nr.97328 – uzskaites žurnāls. FOTO Anita Mellupe.

Kā lai izstāsta par grāmatu, kura tik tieši skar mani pašu? No kāda skata punkta? Emociju, faktu, atklāsmes? Meklējot atskaites punktus, atrodas daudzi, bet būtiskākie: manis pašas stāsts grāmatā, grāmatas iznākšanas svinības un tikšanās ar līdz šim nesatiktiem likteņbiedriem…

Šīs grāmatas varoņi ir ļoti dažādi, bet viņus vieno negrozāms fakts – PIEDZIMUŠI SIBĪRIJĀ un IZSŪTĪTO VECĀKU ĢIMENĒS. Šis zīmogs no biogrāfijas ir neizdzēšams. Dzīves ritumā šo būtisko faktu viņiem nācies gan slēpt, gan izcelt. Vairāk gan – slēpt, jo, pat atvesti mājās dzimtenē, šie bērni bija apzīmogotie. Un kā allaž, kā jau pie latviešiem – represēto centienus dzimtenē vai nu gremdēja vai veicināja līdzcilvēki. Vairumam izsūtīto pēc rehabilitācijas nebija atļauts atgriezties dzimtajā pusē, – viņiem nebija arī ļauts apmesties tuvāk par 50 km Rīgai. Daudziem bērniem pat nācās mācīties krievvalodīgo skolās, jo latviski viņi mācībās nespēja sekot, bet ļoti daudziem no sirds palīdzēja skolu, arodskolu un augstskolu mācību spēki – viņu piedzimšanas faktu prasmīgi slēpjot no modrajām čekas acīm. Izsūtītie un viņu bērni visdažādākajos veidos tika mācībās un darba izaugsmē bremzēti, it sevišķi – ja viņi nepiekrita stāties pionieros, komjauniešos un vienīgās partijas rindās. Par to visu, visdažādākās variācijās, stāsta jaunā grāmata „Dzimuši Sibīrijā“.

Represēto rehabilitācija, kura sākās pēc Staļina nāves, bija tikai daļēja uzvara pār ļaunuma impērijas postījumiem. Materiāliem un garīgiem. Latvijas pilsoņiem, izrautiem no mājas pavarda, Liktenis uzlika pārbaudījumus, kuri daudziem nav beigušies līdz šai dienai. Ilgā un nereti pazemojošā veidā viņi pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas atguva izpostītos īpašumus, bet morālie kaitējumi nav skaitļos apkopojami. Nav pārvērtējams cilvēkresursu zaudējums, ko Latvijai nodarīja 1941. un 1949. gada masveida deportācijas. Kopīgajam ciparam – 57 000 – vēl pieskaitāmi simtiem individuālo „tautas nodevēju“. „Tautas nodēvēji“ bija: Latvijas pilsētu un lauku inteliģence, prasmīgi saimnieki uz savas senču zemes vai iekoptā arodā, Latvijas valstiskuma aizstāvji. Totalitārā vara tādējādi atbrīvoja dzīvesvietu „padomju pilsoņiem“ un kolhozu saimniekošanai, vienlaikus par vergiem Sibīrijas plašumos izmantojot izsūtītos latviešus un visu citu okupēto valstu ļaudis. Es nebaidos salīdzinājuma – Latvijas pilsoņi tika Sibīrijas moku krustā piesisti par savu čaklumu un dzimtenes mīlestību. Daudzi, it sevišķi vecie ļaudis un mazuļi, mira jau ešelonos un pirmajos izsūtījuma gados. Zīdaiņi izdzisa mātes rokās un tika no vagona izmesti kā atkritumi… Arī manas ģimenes divas dārgas dzīvības apsedza Sibīrijas zeme…

Daudz, ļoti daudz dzīvesstāstu 25 pastāvēšanas gados fonds Sibīrijas bērni (Dzintras Gekas vadībā, Aivara Lubānieša entuziasmā) uzklausījis un apkopojis filmās un grāmatās, organizējis uz Sibīriju vairākas ekspedīcijas. Jā, fonda grāmatas ir sava veida testamenti – kā tas tika novērtēts jaunās grāmatas iznākšanas svētkos. Šajā grāmatā iemūžināti arī rakstnieces Māras Zālītes, politiķes Sandras Kalnietes, aktieru Regīnas Devītes, Valda Lūriņa, Mārtiņa un Ērika Vilsonu likteņstāsti. 758 lapaspusēs 117 varoņu stāsti sakārtoti savdabīgi, pēc izsūtījuma vietas: Amūras apgabals, Burjatijas republika, Kemerovas apgabals, Komi republika, Krasnojarskas apgabals, Magadanas apgabals, Mordovijas republika, Novosibirskas apgabals, Omskas apgabals, Primorskas apgabals, Tomskas apgabals, Kazahstāna. Lieliski, ka grāmatas kartēs iezīmētas pat mazās sādžiņas. (Represēto saietos Ikšķilē vislielāko interesi parasti piesaista kartes, jo sibīriešiem piemīt tāda kā sava veida ģeogrāfiskā radniecība.) Es esmu „iegrāmatota“ Tomskas apgabala Kolpaševas rajona Inkino ciemā.

„Dzimuši Sibīrijā“ varoņi ir gan 1941., gan 1949. gadā izsūtīto bērni. Man pašai liktenis bija lēmis intervēt (citai grāmatai) divus šīs grāmatas varoņus: Valdu Runci (dz. Kļaviņu) un Viesturu Liepiņu. Viņu nākšana pasaulē ir ļoti simboliska: Valda piedzima 1949. g. aprīlī – ešelona galastacijā Tomskas cietumā, bet Viesturs – 1962. gadā Tomskas apgabalā, no kura viņa tēvs, neskatoties uz vispārējo amnestiju, netika un netika atbrīvots. (Viesturam arhīva dokumentu nepilnības dēļ represētā statusu nācās kārtot trīs gadu desmitus!)

Sakarā ar grāmatas iznākšanu tiku uzaicināta uz tikšanos Limbažu vidusskolā. Limbažu novada pašvaldība ir viena no tām, kura atbalstījusi grāmatas izdošanu. Grāmatas pasītē lasāma pateicība arī Ādažu novada, Bauskas novada, Cēsu novada, Ķekavas novada, Salaspils novada un Dienvidkurzemes novada pašvaldībai.

17. decembrī Limbažu vidusskolēnu pulkā bijām mēs, četri sibīrieši, un man tas bija liels uztraukums – kā runāt ar jauniešiem?… Šo uzdevumu vieglāku padarīja garīdznieka Gunta Kalmes lakoniski emocionālā informācija par to, kā veidojās ļaunuma impērija – PSRS, kuras idejiskie lozungi bija mežonīgā pretstatā ar reālo dzīvi, ar to, kā uz 50 gadiem totāli tika nobremzēta Latvijas valsts attīstība. Kā dāvana man bija negaidīta satikšanās ar 11. klases skolnieci Leilu Dominiku Upmali un Robertu Mīksto – viņas radinieku, kura dzīvesstātu meitene bija apkopojusi, atsaucoties fonda SIBĪRIJAS BĒRNI aicinājumam.

Fonds nenoguris rosina jauniešu līdzdalību skaudrās vēstures izpratnē. Latviešu biedrības Baltajā zālē grāmatas iznākšanas svētkos 20. decembrī, Saulgriežu noskaņā, bija skatāma arī plaša bērnu zīmējumu izstāde – veltīta izsūtāmo tēmai. Dzintra Geka par savu jaunāko grāmatu man izteicās lakoniski: Grāmata ir skaista vizuāli un sāpīga garīgi… Pēc koncerta, kurā klātesošos sveica dziesminieka Haralda Sīmaņa draugi un Magdalēna Geka, sibīrieši nesteidzās izklīst. Arī es satiku līdz šim neiepazītu cilvēku – Juri Apsi, no kura dzimtas tika izsūtīti 13 tuvi dzimtas locekļi, jo viņi visi dzīvoja Ropažos, pavisam tuvu Rīgai. Ļaunuma impērijas sagādātie ešeloni bija jāpiepilda! Ešelona numurs, kurā tika iekrauti (krieviski tā arī rakstīts – pogruženi) mani mīļie cilvēki, bija 97328, tā lopu vagonos tika sadzīti 1160 cilvēki, 304 vīrieši, 562 sievietes un 294 bērni, vienā kategorijā – tautas nodevēji. Dzīvi palikušie ir no sirds pateicīgi tiem, kas viņus neaizmirst.

Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“