Vienīgais ceļš

Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu! (Ps 139:23–24)

Kādā atvaļinājuma dienā mēs ar Lindu braucām uz pilsētu, lai gida vadībā apskatītu parlamenta ēku. Jaundienvidvelsas parlaments ir vecākais Austrālijā. Mūs ļoti interesēja ar to iepazīties un uzzināt tā vēsturi.

Izvēlējāmies braukt ar sabiedrisko transportu, jo pilsētā ir diezgan grūti novietot automašīnu. Atgriežoties mājās, mums bija interesants un līdz šim nepiedzīvots notikums. Līdz Burvudai mēs braucām ar vilcienu, bet no stacijas uz mājām ar autobusu. Mūsu maršruta autobuss ir nr. 464, kas pieved tieši pie mājām. Ar to arī braucām. Tuvojoties lielceļam, pie luksofora busam jāpagriežas pa labi. Es vēroju ainavu pa logu un sapratu, ka esam nepareizajā joslā, lai grieztos par labi. Tā arī bija! Autobuss šķērsoja krustojumu. Tajā brīdī Linda man pajautāja, vai esam iekāpuši pareizajā autobusā. Es atgādināju, ka viņa pati kādai dāmai, kas nevarēja saskatīt numuru, droši norādīja, kā šis ir buss numur 464. Vairums pasažieru sāka skaļi norādīt, ka šoferis brauc pa nepareizo ceļu. Autovadītājs atzinās, ka ir kļūdījies. Tagad svarīgi bija tikt atpakaļ uz lielceļa. Autobuss ir pārāk liels, lai vienkārši apgrieztos. Pie pirmās izdevības tas ar lielām grūtībām pagriezās pa kreisi. uzbraucot uz ietves. Tālāk braucām pa šauriem ceļiem, kamēr šoferis atrada vienu sānielu, kas bija pietiekami plata, lai tiktu uz galvenā ceļa. Atgriezāmies uz pareizā ceļa, bet šoferis jutās neērti, jo daži pasažieri turpināja viņu izsmiet par kļūdīšanos.

Interesanti bija vērot kādu meiteni, kas sēdēja mums priekšā. Viņa visu laiku skatījās telefonā un kaut ko klausījās austiņās. Viņa nedzirdēja, ka cilvēki skaļi satraucās par nepareizi izvēlēto ceļu. Tikai tad, kad maldījāmies pa šaurajiem ceļiem, viņa paskatījās pa logu un apjēdza, ka apkārtne ir sveša un kaut kas nav kārtībā.

Tas lika man aizdomāties par to, cik svarīgi ir būt nomodā un lūkot, lai nenomaldāmies no ceļa vai neļaujam kādam citam mūs novest no taisnā un šaurā ceļa.

Pēteris 2. vēstulē piemin notikumu, kur viltus pravietis vārdā Bileāms Beora dēls daudzus izraēlieša tautai piederīgos noved no pareizā ceļa. „Atstādami taisno ceļu, tie ir nomaldījušies, sekodami Bileāmam, Beora dēlam, kas dzinās pēc netaisnās algas.“ (2Pēt 2:15)

Viscaur vēsturē ir bijuši viltus pravieši, maldu mācītāji, kas pievilina cilvēkus un kas ar savu mācību maldina un noved cilvēkus no taisnā ceļa. Tāpēc atkal un atkal Dieva Vārdā mums ir teikts un tiekam mudināti pārbaudīt garus.

Mēs katrs pats esam atbildīgs par sevi. Dievs mums ir devis Savu Vārdu. Ja kaut kas nesaskan ar Viņa Vārdu, tad no tā vajag atteikties. Mums jāpārbauda katra mācība un katrs mācītājs. Mums pašiem labi jāiepazīst Dieva Vārds, lai varam atšķirt patiesību no nepatiesības.

Todien mēs, kas bijām autobusā, tūlīt sapratām, ka šoferis ir kļūdījies, jo zinājām savu maršrutu – krustojumā pagriezties pa labi.

Diemžēl daudzi, kas tiek pievilti, ir tie, kas nezina un akli pieņem visu dzirdēto vai lasīto. Ir ļoti svarīgi regulāri pārbaudīt sevi. Pārbaudīt, kam tu tici. Jautāt sev: kāpēc es tam ticu?

Šim sprediķim izvēlētā Rakstu vieta ir tik spēcīga lūgšana, ka to vajadzētu lūgt katru dienu. „Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!“ (Ps 139:23–24) Šis ir lūgums, ko Dievs vienmēr atbild un kas mums kļūst par milzīgu svētību. Ir tikai divi iespējamie ejamie ceļi – mūžības ceļš, kas ir šaurs, un pazušanas ceļš, kas ir plats. Ir tikai viens patiess ceļš uz debesīm. Un tas ir Jēzus Kristus, kas sacīja: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.“ (Jņ 14:6)

Nav daudz ceļu, ir viens. Nav daudz patiesību, ir viena patiesība. Nav daudz variantu, kā iegūt dzīvību, ir viens. Jēzus Kristus ir īstais Ceļš. Būsim pilnīgi pārliecināti par to. Sapratīsim, ka Dievs Savā lielajā žēlastībā, Savā gādībā ir devis mums Savu Vārdu, kas rāda ceļu, kas stiprina un vada mūs.

119. psalmā ir daudz spēcīgu atgādinājumu par to:

„Svētīgi tie, kas ir nenoziedzīgi savos ceļos, kas staigā pēc Tā Kunga baušļiem! Svētīgi tie, kas sargā Viņa liecības, kas Viņu meklē no visas sirds, kas nedara netaisnību, bet staigā Viņa ceļos! Tu pats pavēlēji stipri sargāt Tavus likumus un tiem rūpīgi sekot.“ (Ps 119:1–4)

„Es Tevi meklēju no visas sirds. Neļauj man aizmaldīties projām no Taviem baušļiem. Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.“ (Ps 119:10–11

„Liec man saprast Tavu likumu noteiktos ceļus, tad es pārdomāšu Tavus brīnumus!“ (Ps 119:27)

„Pasargi mani no melu ceļiem, bet dāvini man Savus baušļus!“ (Ps 119:29)

„Māci man, Kungs, Tavu likumu ceļus, un es staigāšu pa tiem līdz galam.“ (Ps 119:33)

„Es turēšu Tavus baušļus vienumēr, mūžīgi mūžam; tā es staigāšu brīvi, jo es rūpējos par Tavām pavēlēm.“ (Ps 119:44–45)

Vārds, kas atkārtojas šajās Rakstu vietās, ir „rūpīgi“. Un to arī mudinu ievērot gan sevi, gan jūs. Rūpīgi pētīt, mācīties, lasīt Dieva Vārdu. To darot, mēs nenomaldīsimies, bet turēsimies pie patiesības. Mana sirds lūgšana gan jums, gan sev ir, lai dzīves beigās mēs varētu atskatīties uz dzīvi un līdz ar apustuli Pāvilu sacīt: „Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos.“ (2Tim 4:7–8)

Māc. Kolvins Makfersons (Colvin MacPherson)
Laikrakstam „Latvietis“