„January 20.// 20. janvāris“

Palielināt / Enlarge

Grāmata „January 20.// 20. janvāris“. FOTO Lāsma Gaitniece.

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „January 20.// 20. janvāris“ atvēršana. FOTO Lāsma Gaitniece.

Valiyev A., Mammadli M, Engīzers E. „January 20.// 20. janvāris“. – Rīga: Domas spēks, 2026.

Ikreiz, kad ceļu pie lasītājiem sāk kāds bilingvāls izdevums, kur viena no valodām ir latviešu, bet otra – visbiežāk angļu, pārņem prieks, jo tas nozīmē, ka vismaz teorētiski grāmatai iespējams lielāks interesentu skaits, nekā tad, ja izdevums lasāms tikai latviešu valodā. Vēl priecīgāk kļūst tad, ja autori ar bilingvāla izdevuma palīdzību popularizē kādu mūsu valstij svarīgu lietu – vai tie būtu vēsturiskie notikumi, izcilas personības vai vēl kas cits. Izdevumā, ar kuru vēlos iepazīstināt šajā reizē, tas viss ir iekļauts vienos vāciņos, turklāt iepazīstināšana notiek divos virzienos. Uzmanības centrā ir divas nācijas – Latvija un Azerbaidžāna. Arī nozīmīgais datums ir viens – 20. janvāris. Šī iemesla dēļ grāmatas nosaukums ir nepārprotams – „January 20.// 20. janvāris“ (Rīga: Domas spēks, 2026).

Pirmajā mirklī varētu šķist pat savādi, kas gan varētu būt vienojošais divām nācijām, kas viena no otras atrodas tik tālu – Latvijai un Azerbaidžānai. Izrādās, vienojošā ir ne mazums un to regulāri atgādina Azerbaidžānas Republikas vēstniecības Latvijā darbinieki, gan veidojot dažādus kopprojektus ar Latvijas iedzīvotājiem, gan iniciējot kopēju grāmatu izdošanu, kur autori ir abu nāciju pārstāvji. Viens (bet ne vienīgais) no šo centienu rezultātiem ir izdevums, kas pašā janvāra izskaņā tika prezentēts 1991. gada barikāžu muzejā Vecrīgā.

Kā iepriekš tika minēts, grāmata „January 20.// 20. janvāris“ ir bilingvāls izdevums latviešu un angļu valodā, kurā iekļautas triju autoru – zinātņu doktoru Anara Valijeva, Metina Mammadli un Edgara Engīzera – populārzinātniskas publikācijas par 1990. gada 20. janvāra traģiskajiem notikumiem Baku un citās Azerbaidžānas pilsētās, kā arī par 1991. gada 20. janvāra traģiskajiem notikumiem Latvijā. Kā vienā, tā otrā gadījumā gāja bojā nevainīgi cilvēki, kuru vienīgais „noziegums“ bija patriotiskas jūtas, vēlme beidzot dzīvot brīvā, neatkarīgā valstī. Azerbaidžānā šo laiku dēvē par „Melno Janvāri“ (Qara Yanvar; Qanlı Yanvar), Latvijā – par barikāžu laiku.

Gan 1990. gada janvārī Baku, gan pēc gada šajā pašā datumā Rīgā dzīvību zaudēja nevainīgi cilvēki. Azerbaidžānā nogalināto (pārsvarā nošauto, šaujot no mugurpuses) skaits sasniedza 147 civiliedzīvotājus, tajā skaitā bija mātes ar maziem bērniem, vecāka gadagājuma ļaudis, medicīnas darbinieki, kuriem padomju karaspēks bloķēja ceļu, nelaižot viņus pie cietušajiem, lai sniegtu neatliekamo palīdzību, arī vietējās milicijas darbinieki, kuri bija tautas pusē; savukārt ievainoto skaits bija ap 800. Latvijā 1991. gadā nogalināti tika vairāki cilvēki. Tie bija Satiksmes ministrijas autovadītājs Roberts Mūrnieks (nogalināts pie Vecmīlgrāvja tilta), kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, vidusskolēns Edijs Riekstiņš (visi trīs pie Bastejkalna), Rīgas miliči Uladzimirs Hamanovičs un Sergejs Konoņenko (uzbrukumā Latvijas Iekšlietu ministrijai), nelaimes gadījumā gāja bojā arī barikāžu aizstāvis Ilgvars Grieziņš. Gan Azerbaidžānas, gan Latvijas iedzīvotāji, kas savu dzīvību atdevuši par savu valsti šo traģisko notikumu laikā ir varoņi un pelna, ka viņu piemiņa tiktu saglabāta nākamajās paaudzēs. Viens no centieniem to paveikt ir grāmatas „January 20.// 20. janvāris“ izdošana.

Viens no izdevuma autoriem – vēstures doktors Edgars Engīzers raksta: „Slaktiņš Baku 1990. gada 20. janvārī nostiprināja Latvijas sabiedrības priekšstatu, ka iepriekšējās padomju spēku brutalitātes izpausmes nebija nejaušība, bet realitāte, kuru jāapzinās visām neatkarības kustībām. Slaktiņš Baku izraisīja arī plašu vardarbīgas varas nosodījumu ne tikai Latvijas Tautas frontē, bet arī Latvijas Komunistiskās partijas biedru vidū, kas vēl vairāk padziļināja šķelšanos tās rindās” (59. lpp.). Papildinot iepriekš citēto, piebilstams, ka gan azerbaidžāņu, gan latviešu tauta labi apzinās brīvības cenu. „Par mūsu lielāko vēsturisko sasniegumu – mūsu neatkarību – mēs esam parādā 20. janvāra kritušajiem,“ pauž politikas zinātņu doktors Metins Mammadli (41. lpp.).

Izdevums „January 20.// 20. janvāris“ mūsdienās ir aktuāls vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, protams, lai atgādinātu par notikumiem pirms 35 un 36 gadiem, proti, par to, kā divas PSRS okupētas valstis atguva savu suverenitāti, kas „izmaksāja“ visaugstāko – cilvēku dzīvības – cenu. Savukārt otrs iemesls ir 2022. gada 24. februāra Krievijas Bruņoto spēku uzbrukums Ukrainai. Tieši tāpat kā Azerbaidžānai un Latvijai, arī Ukrainai augstākais mērķis ir valsts brīvība, suverenitāte. Asiņainais karš, kas notiek jau ceturto gadu, nepārprotami atgādina, ka „lielais austrumu kaimiņš“ savā uztverē, biedējošā nežēlībā un ambīcijās kopš laika, kad pastāvēja PSRS, nav mainījies ne par mata tiesu. Tikpat brutāls, asinskārs un šovinistisks kā pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Un tieši tāpēc ir labi būt informētiem par relatīvi neseniem notikumiem gan Latvijā, gan citās valstīs.

Lāsma Gaitniece
Laikrakstam „Latvietis“