|
|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 883, 2026. g. 19. febr.
Ināra Graudiņa -
Valdis Graudiņš skautu formas tērpā Vācijā. FOTO no Graudiņu ģimenes personīgā arhīva.
Valdis Graudiņš basketbola komandā Anglijā. FOTO no Graudiņu ģimenes personīgā arhīva.
Valdis Graudiņš Anglijā rok kartupeļus. FOTO no Graudiņu ģimenes personīgā arhīva.
No kreisās: Valdis Graudiņš un Viktors Matisons ar Mumba (Moomba) kausu. FOTO no Graudiņu ģimenes personīgā arhīva.
Valdis Graudiņš ar VEF komandu tās Austrālijas turnīrā. FOTO no Graudiņu ģimenes personīgā arhīva.
Valdis Graudiņš savā 90. dzimšanas dienā. Centrā sēž Ināra un Valdis Graudiņš. FOTO no Graudiņu ģimenes personīgā arhīva.
Reiz bija trīs draugi, kas iesauca sevi par „Trīs ģēnijiem“.
Uldis Siliņš, Juris Zemītis un Valdis Graudiņš.
Nu tagad visi trīs ir kopā
Valdis Graudiņš dzimis 1929. gada 16. oktobrī Rīgā. Tēvs – Jānis Graudiņš, viens no Latvijas valsts Diskonta Bankas dibinātājiem, māte Anna dz. Zauers – mežsarga, Kuldīgas novadā, meita. Iļģuciemā ģimenei pieder liela māja ar vairākiem dzīvokļiem, kurus, galvenokārt īrē virsnieki, lidotāji.
Kad Valža ierašanās pārsteidz jau divgadīgo māsiņu Mirdzu, tā ar smagu zilonīti esot ieklapējusi viņam pa galvu. Par laimi, dzīvē nav izraisījis nekādas nelabvēlīgas sekas!
Dažkārt, gan vēlāk Mirdza savu brālīti aizstāvējusi un izglābusi no visādām likstām. Kā jau zēns, Valdis visko gribēja izmēģināt – kabināties pie tramvaja ar slēpēm, lēkt no tramvaja, gan no pēdējā vagona, lai netiktu sabraukts u.t.t. Par to gan viņu un draugus skolotājs vai policists aizvedis uz Rīgas morgu, lai parādītu, kādas sekas varētu būt šādām izpriecām!
Vasaras tika pavadītas Dubultos vai arī uz laukiem, pie vectēva, Vārmes pagasta, Daurātos, vēlāk Ventaskrastos. Atmiņā suns Murka, kas viņu arvien sagaidījis. Ziemassvētkos, ar kamanām braukšana uz baznīcu, satinušies siltās segās, kažokos. Tie bija jauki, bezbēdīgi laiki.
Valdis pārdzīvoja divas okupācijas. Komunistu laikā gāja grūti, jo bija taču buržuja dēls. Apkārt strādnieku bērni ar kuriem iznāca dažkārt cīnīties. Bieži vien pārnāca mājās ar asiņainu degunu, kaut gan pretinieki nebija nemaz labākā stāvoklī. Asinis nomazgāja sniegā. Skolā arī bija jādzied komunistu dziesmas, kas vēl tagad palikušas atmiņā! Reiz pat Valdi apvainoja, ka ar tinti, no pildspalvas, apšļakstījis Sarkano stūrīti!
Tad nāca vācu okupācija! Dzīvojot tuvumā Spilves aerodromam, kur tad atradās visādi brīnumi. Tos sarkanarmieši, bēgot, pametuši – tanki, lidmašīnas, bumbas, granātas, maksīma lielgabals, kuru Valdis ar draugiem aprakuši kādā bedrē – būdams Rīgā ar ģimeni, mazdēls Viktors gājis to meklēt!, bet diemžēl, bez sekmēm.
Brīnums, ka Valdis ar draugiem netika pie nelaba gala, nezaudēja pirkstus vai locekļus skrūvējot nost galus bumbām. Vienreiz pat viņš iedomājies, ka te iznāktu laba tintnīca, bet tā pēkšņi iesākusi šņākt. Labi gan, ka izdevās to laicīgi aizmest, kur tā uzsprāgusi!
Tur bija iespēja iegūt metālus, kurus tad ar savu tēva dāvināto Ērenpreisa divriteni, Valdis vedis uz iestādēm, kas uzpirkuši metālus kara vajadzībām. Vienu laiku Valdim pat bijis vairāk naudas, nekā tēvam!
Valdis beidz Spilves pamatskolu un tiek uzņemts 2. Rīgas Pilsētas vidusskolā. Valdis iestājas Latviešu jaunatnē, kas palīdz bēgļu plūsmai uz Kurzemi.
Viss mainās. Atkal sarkanarmieši apdraud Latviju, Rīgu. 1944. gada oktobrī, ar pēdējo kuģi no Rīgas, ģimene dodas trimdas gaitās. Uz kuģa Valdis ievērojis, ka kāds cilvēks iekārtojies kādā no glābšanas laivām! Domājot par citiem, ja gadienā kuģis grimtu, Valdis šim cilvēkam izteicis aizrādījumu. Vēlāk tikai dabūjis uzzināt, ka šis cilvēks bijis kāds no Latvijas Universitātes profesoriem!
Vācijā Valdis izgāja cauri kara briesmām, 15 gadu vecumā iestājoties kaujiniekos pret sarkamarmiešiem. Pēc apmācībām Štetīnā, viņš nosūtīts uz fronti pie Oderas. Šāvis ar trīs stobru ložmetēju. Bijis tēmētājs. Apsargājis gūstekņus... no lauku virtuves nesis zupu kara biedriem uz ierakumiem, kamēr lidmašīnas apšaudījušas. Tā puse no zupas gājusi bojā!
Kara beigās, nometot šineli, uzvelkot džemperi, kas viņam bijis, kājām aizstaigājis uz vietu, kur bija viņa māte un māsa. Pa ceļam daudz bēgļu, kritušo, uzlidojumi, jāmetās grāvjos.
Nākošais ceļš ved uz Saules nometni, Gestahtā. Grūti iesākt skolas gaitas pēc visa piedzīvotā, bet tomēr sēžas uz skolas sola. Nometnē visādas iespējas – iesaistās skautos, uzdienējot par virskopnieku. Bet, kā jau tas pieņemts skautiem, jāstrādā arī nedarbi. Nakts vidū skauti pārsteidz gaidas, nolaižot viņām virsū telti! Tad nu bijis jābēg! Izeja peldēt pāri Elbai! Laimējās tikt nenoķertam. Nez ka bija ar pārējiem?
Saules nometnē Valdim radās liela interese par visāda veida sportošanu, galvenais galda tenisu un basketbolu. Tas viņam gājis līdzi visu mūžu.
Tad, 18 gadu vecumā, Valdis dodas pasaulē, šoreiz uz Angliju, atstājot māti un māsu Saules nometnē. Anglijā sākas jauni piedzīvojumi! Vispirms viņš nosūtīts uz laukiem rakt kartupeļus, tad iecelts darbā nometnē izrīkot strādnieku nogādāšanu uz darba vietām, tad vēlāk par nometnes komandantu. Nometnē galvenokārt bijuši ukraiņi, tie vēlējušies palagus. Valdis ar savām, ne ukraiņu bet minimālām krievu valodas zināšanām izdarījis pasūtinājumu. Par brīnumu, palagu vietā ukraiņi saņēmuši aizkarus!
Jau uz laukiem, Granthamas pilsētā, Valdis piedalās vairākās galda tenisa un basketbola sacensībās ar labām sekmēm. Latviešu draugi Londonā, kur jau bija nodibinājušās Latviešu sporta komandas, galda tenisa un basketbola, pierunāja Valdi pārcelties uz Londonu. Nebija kur palikt! Bija jāguļ kāda drauga vanna! Kad īpašniece to uzgāja nebija joki! Jāmeklē darbs un istaba pašam. Atkal nāca draugi palīgā. Draugs dabūja vietu Valdim slimnīcā, vispirms par sanitāru. Galvenā māsa viņu noskatījusi un piedāvā vietu strādāt Operāciju zālē. Tur tad Valdis ieguva iespēju iegūt :Operāciju zāles tehniķa diplomu, specializējoties anestēzijā“ un nostrādāja tur līdz izceļošanai uz Austrāliju 1956. gadā.
Anglijā bija spēcīgas latviešu basketbola komandas. Valdis pievienojas gan Latviešu Londonas sporta klubam, gan Londonas DVF. Bija komandā, kas izcīnīja Dzintarjūras kausu, bija turnejā pa Vāciju un spēlējis Francijā. Parīzē Valdis pat uzskrējis līdz Eifeļa torņa spailei, it kā pirmais latvietis, kas to paveicis.
Londonā jaunie puiši bieži bijuši uzaicināti uz sarīkojumiem Latvijas vēstniecībā pie sūtņa Zariņa. Tur garšīgas maizītes, kuras izsalkušie jaunieši augstu novērtē! Kamēr viens runājies ar kādu oficiālu personu, tikmēr otrs izbaudījis gardumus, tā izmainoties viens ar otru. Kad Valdis kādā no saviem ceļojumiem 90'os gados viesojies tagadējā vēstniecībā Londonā, sūtņa Zariņa meita Marianna uzdāvinājusi viņam grāmatu par sava tēva dzīvi, kā piemiņu no Londonas.
1956. gads. Olimpiāde Melburnā. Māte noilgojusies pēc dēla vai arī Valdis pēc ģimenes, jo arī viņa māsa ar ģimeni, kopā ar māti, emigrējuši uz Austrāliju. Valdim pašam jāsedz ceļa izdevumi uz tālo Austrāliju. Viņš, ar kuģi SS Otronto, ierodas Melburnā ar tikai 15 šiliņiem kabatā. Uz kuģa Valdis izcīnījis godalgas visādās disciplīnās, bet kapteinis teicis, ka var viņam dot tikai divas no tām, lai citiem arī pietiktu.
Sākas jauna dzīve. Ar rekomendācijas vēstuli no viena no Londonas galvenajiem ķirurgiem Valdis uzsāk darbu operāciju zālē Austina slimnīcā, Melburnā. Tur viņš ieved dažādas jaunas metodes, aparātus no pieredzes Londonā.
Ar Valža ierašanos Melburnā ģimenē pieaug pelnītāju skaits – māsa, māsas vīrs un tagad Valdis. Mammas uzdevums ir gādāt par māsas dēliņu. Nu varēja domāt par pašu mājas iegādi. Nebūtu vairs jāīrē istaba no draugu ģimenes, kas jau bija iegādājušies māju un lai palīdzētu to nomaksāt, izīrēja istabas citiem tautiešiem. Tur visiem ļoti saspiesti apstākļi. Valdim jāguļ uz dīvāna, kas viņa garajām kājām nemaz nebijis piemērots. Vismaz nebija jāguļ vannā, kā tas bija Londonā!
Londonas latviešu laikrakstos rakstīts, ka uz Austrāliju aizceļo izcils basketbolists. Austrālijā apstākļi citādi. Labi, ka var trenēties jauna drauga, kam ierīkots basketbola grozs pagalmā. Šai laikā basketbols Austrālijā vēl nebija ieguvis popularitāti. Varam pateikties par tā uzplaukumu latviešiem! Vairāki latvieši bija Austrālijas olimpiskajā komandā – brāļi Danči un citi. Diemžēl, tā kā Valdis nebija Austrālijas pilsonis, viņš nevarēja kandidēt. Viņš gan ar viņiem trenējās un slepeni pat bijusi iespēja tikties ar latviešu basketbolistiem, kas bija PSRS komandā. Basketbols Austrālijā uzplaukst. Melburnā „Rīga“ un „Daina“. Valdis piedalās gan vienā, gan otrā. Sports arvien liela daļa no Valža dzīves. Viņš iesaistās sporta dzīvē ar visu sirdi, piedalās vairākās Kultūras dienās, iegūstot labus panākumus gan galda tenisā, gan basketbolā. Galda tenisā, dubultspēlē kopā ar Viktoru Matisonu, izcīna Mumbas lielo kausu, Melburnas Mumbas festivālā, 1959. gadā.
Jauna dzīve, jauni draugi. Ar laiku Valdis iegādājas auto mašīnu, Bentliju. Tas palīdz mērot ceļu uz darbu no Ziemeļbolvīnas (North Balwyn) uz Heidelbergu, bet dod arī iespēju izpriecas braucieniem. Vienā no tādiem, kopā ar draugiem, kādā draudzes izbraukumā brīvā dabā, kritiskā brīdī ar lielu troksni uzsprāgusi šampanieša pudele. Bijis ātri jādodas prom!. Tad kad citiem draugiem arī bijuši spēkrati, notikušas sacenšanās, it sevišķi pa ceļu uz Balaratu, kur dzīvoja divas skaistas Kalniņu māsas!
Tad vēl notikums ar „Suņu meitenēm“, kuru vecākiem piederējuši sacīkšu suņi. Draugi ielūgti uz vakariņām. Tikai vēlāk ievērojuši, ka virtuvē iztukšotas vairākas suņu barības skārdenes. Vai tiešām viņi cienāti ar šo skārdeņu saturu! Bet garšojis labi, lai kas tas bijis!
Valdis ļoti populārs. Brūtgānbrālis vairākiem draugiem, bet ne vēl brūtgāns pats. Garšīgas pankūkas, kad viesojies pie kādām potenciālām draudzenēm!
Tie bijuši bezbēdīgi laiki. Tad Valdis satiek Ināru. Nez kā tas gadās, pēc kādas ballītes Nortkotes (Northcote) pilsētas namā Valdis piedāvā nogādāt Ināru savā automobilī uz viņas mājām Sanšainā. Ināra nav pieradusi vizināties automašīnā un pēkšņi viņai uzrodas slikta dūša! Tomēr, 1959. gadā Valdis ņem Ināru sev par sievu.
Valdis ar laiku iegūst Menedžmenta diplomu un maina darbu. Viņš ilgus gadus nostrādā augstos posteņos gan farmaceitiskās, gan apdrošināšanas firmās. Strādājot pie Lederle Laboratories, Melburnā, par saviem nopelniem darbā 1961. gadā Valdis apbalvots ar Lederle zelta kausu. Valdim jālido uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur viņam to pasniedz. Kādās oficiālās vakariņās Valdi uzlūdz teikt galda lūgšanu. Nebūdams drošs, kā to teikt angliski, Valdis atjautīgi saka, ka teiks lūgšanu latviski!
1970's gados ģimene pārceļas uz dzīvi Sidnejā, jo Valdis maina darba vietu. Arī Sidnejā turpinās saistība ar sportu. Valdis vairākkārt, ar labām sekmēm, trenē Spara Basketbola komandu Kultūras dienām. Viņš ir Spara Goda biedrs. 1988. gadā Valdis piedalās VEF Basketbola komandas, no Rīgas, turneja organizēšanā pa Austrāliju. Tas bija liels notikums latviešiem, jo Latvija vēl taču nebija atguvusi neatkarību.
Valdis arī iesaistījies sporta administrācijā Austrālijas mērogā. Viņu uzaicina par City of Sydney Basketball Association prezidentu. Viņš vada Sydney Supersonik komandu un ir viens no Austrālijas Nacionālās Basketbola Līgas (NBL) dibinātājiem.
1959. gadā Valdis salaulājas ar Ināru Kaziņu. Ģimenē uzauguši divi gudri bērni, Andis un Sandra un trīs mazbērni Viktors, Oskars un Lelde, par kuriem viņam bija liels prieks.
Paldies Valdi!
Ināra Graudiņa