Hodžali traģēdija

Palielināt / Enlarge

Mazajā Ģildē pieminot Hodžali traģēdijas, kas ir viena no 20. gadsimta melnākajām lapaspusēm Azerbaidžānas vēsturē, upurus. FOTO Lāsma Gaitniece.

Palielināt / Enlarge

Mazajā Ģildē pieminot Hodžali traģēdijas, kas ir viena no 20. gadsimta melnākajām lapaspusēm Azerbaidžānas vēsturē, upurus. FOTO Lāsma Gaitniece.

Februāra izskaņā Vecrīgas sirdī – Mazajā Ģildē – notika aizkustinošs piemiņas pasākums, lai pieminētu Hodžali (Khojaly) traģēdijas, kas notika 1992. gada 25. un 26. februārī, upurus. Pasākumu organizēja Azerbaidžānas Republikas vēstniecības Latvijā darbinieki, un tajā piedalījās daudzi mūsu valsts kultūras un mākslas nozaru pārstāvji.

Pēc Azerbaidžānas Republikas vēstnieka Latvijā Elnura Sultanova kunga svinīgās uzrunas, kurā viņš klātesošajiem nedaudz pavēstīja par šīs pirms 34 gadiem notikušās traģēdijas apmēriem, notika piemiņas koncerts. Tajā uzstājās divas azerbaidžāņu izcelsmes mākslinieces – pianiste, daudzu starptautisku Eiropas konkursu laureāte Narmina Najafli (Narmin Najafli), kura savu muzikālo izglītību ieguvusi Hannoveres Mūzikas, teātra un mediju universitātē (Vācija), un vijolniece Aziza Salahova, kurai ir Briseles Mūzikas akadēmijā (Beļģija) iegūta izglītība. Koncertā izskanēja divpadsmit dažādu komponistu skaņdarbi. To skaitā bija azerbaidžāņu skaņražu, kā, piemēram, Fikreta Amirova „Elēģija“, „Mīlestības deja“ un „Mugama poēma“, taču tika pārstāvēts arī latviešu klasiķis Emīls Dārziņš. Lielus klātesošo aplausus izpelnījās abu mākslinieču izpildītais „Melanholiskais valsis“.

Hodžali traģēdija ir traģisks notikums, kas notika 1992. gada 25. un 26. februārī, kad armēņu spēki uzbruka Azerbaidžānas pilsētai Hodžali, kas atrodas Karabahā, nogalinot vairāk nekā 600 civiliedzīvotāju, tostarp sievietes un bērnus. Šis incidents notika Karabahas kara laikā, kad pilsēta tika intensīvi apšaudīta un ieņemta, izraisot masveida civiliedzīvotāju slaktiņu. Ziņots par 613 upuriem, tostarp 106 sievietēm, 70 pensionāriem un 63 bērniem, kā arī vairākiem simtiem ievainoto un pazudušo. Astoņas ģimenes tika pilnībā iznīcinātas, 130 bērni zaudēja vienu vecāku, bet 25 kļuva par bāreņiem; aptuveni 1275 cilvēki nonāca nebrīvē. Azerbaidžānā to atzīst par genocīdu pret azerbaidžāņiem, un tas tiek pieminēts kā viena no 20. gadsimta tumšākajām lapām.

Lāsma Gaitniece
Laikrakstam „Latvietis“