Dievs rīkojas visļaunākajos laikos

Visa pasaule ir skarta ar karu Tuvajos Austrumos. Tas ietekmē mūs dažādos līmeņos, bet noteikti satricina ikvienu, īpaši tad, kad redzam attēlus savos televizoros un datoru ekrānos.

Ļaunuma spēks tik viegli un ātri tiek atraisīts. Pat mūsu pašu attiecībās viena frāze vai viena rīcība var iznīcināt draudzību vai ģimenes attiecības. Dažreiz nav skaidrs, kas ir pareizi un kas – nepareizi. Daļēji tāpēc, ka tie, kas dara ļaunu, bieži domā, ka viņu nodomi ir labi.

Bībelē Jāņa evaņģēlijā 16:2–3 mēs lasām, ko Jēzus saka saviem mācekļiem: „Nāk stunda, kad ikviens, kas jūs nokaus, domās, ka viņš ar to kalpo Dievam… Un viņi to darīs tāpēc, ka nav atzinuši ne Tēvu, ne Mani.“

Jēzus runāja gan par sevi, gan par saviem sekotājiem. Viņu piesita krustā tie, kuri domāja, ka dara pareizi. Jēzus saka, ka tā notiek tad, kad reliģiska vai morāla degsme zaudē saikni ar Dieva sirdi. Tas ir precīzs apraksts cilvēkiem, kuri uzskata sevi par taisniem, bet rīkojas vardarbīgi pret Dieva nodomiem.

Arī apustulis Pāvils vairākkārt saka, ka viņš vajāja draudzi ar tīru sirdsapziņu, domādams, ka aizstāv Dieva godu. Izlasiet Apustuļu darbus 26:9–11, kur viņš pilnībā atzīstas savā vainā. 26:11 viņš raksta: „Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.“

Jāņa 11:49–53 mēs lasām, kā reliģiskie vadītāji plāno Jēzus nāvi „tautas labā“ un attaisno šo lēmumu kā nepieciešamu, pat patriotisku rīcību. Kaifa saka: „Jums ir labāk, ka viens cilvēks mirst par tautu, nekā ka visa tauta iet bojā.“

Viņi ticēja, ka aizsargā Izraēlu, saglabā templi un rīkojas atbildīgi. Bet tieši tā viņi iedarbināja plānu Dieva Dēla piesišanai krustā.

Teiciens „ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem“ nav Bībeles pants, bet doma, kas tajā izteikta, ir dziļi bibliska. Raksti atkārtoti brīdina, ka cilvēki var ticēt, ka dara pareizi – pat kalpo Dievam, bet patiesībā staigā tumsā.

Tomēr ir brīži, kad karš ir nepieciešams. Kā latvieši, mēs to zinām. Un tomēr mani vienmēr dara lepnu tas, ka latvieši nekad nav bijuši agresori; viņu nodoms vienmēr bija aizstāvēt savu zemi. Mūsu tēvzemi. Mūsu leģionāri, mūsu karavīri un varoņi negāja karā, lai valdītu pār citiem, lai iegūtu svešu zemi, ekonomisku labumu, atriebību vai iekarošanu.

Taisnā kara mācība (angļu val. Just War Theory) ir sena kristīgās domas tradīcija, kas sākas ar Augustīnu un Akvīnas Tomu. Tā cenšas palīdzēt ticīgajiem orientēties sarežģītajā jautājumā: kā dzīvot uzticīgi Kristum pasaulē, kurā reizēm notiek karš.

Ir vairāki kritēriji, kas palīdz noteikt, vai karš vispār drīkst tikt uzsākts. Piemēram:

• Taisns nodoms – mērķim jābūt morālam (piemēram, miera un taisnības atjaunošanai), nevis atriebībai, iekarošanai vai mantiskam ieguvumam.

• Samērīgums – paredzamais labums nedrīkst būt mazāks par paredzamo ļaunumu.

Mēs esam baznīcas gavēņa laikā, kad kopā ar Jēzu ejam ciešanu ceļu. Viņš atdeva savu dzīvību par katru cilvēku un visiem laikiem. Ar savu upurējošo mīlestību viņš neiznīcināja dzīvību, bet gan atdeva savu dzīvību, lai mēs dzīvotu. Tas bija viņa ceļš, kā iznīcināt grēka un nāves varu pasaulē.

Jēzus, Dieva Dēls, bija Dievs cilvēka miesā – visu lietu Radītājs. Viņš uzņēmās uz sevis grēka un ļaunuma spēku, lai iznīcinātu nāvi. Dievs risināja grēka problēmu no cilvēka dabas iekšienes, nevis no ārpuses. Nevis nogalinot citus.

Caur Jēzu Kristu to ļauno, netaisno un postošo spēku, kas viņu piesita krustā, Dievs pārvarēja. Jēzus tika augšāmcelts no mirušajiem. Tas bija, lai parādītu un apliecinātu, ka mīlestība triumfē pār naidu un labais galu galā uzvar ļauno. Bet ne tā, kā mēs bieži iedomājamies. Ne ar ļaunumu vai paši darot ļaunu. Tas nav Dieva ceļš.

Un galu galā Dieva ceļš uzvar. Un tie, kas tic taisnam, mīlošam, dzīvību dodošam un dzīvību uzturošam Dievam, dzīvo šajā ticībā un šajā cerībā. Jo īpaši kara un netaisnības vidū.

Prāveste Helga Jansone
Laikrakstam „Latvietis“