Nemierīgā Biskajā

Palielināt / Enlarge

Latviešu nacionālā fonda pastkarte. Portreti, no kreisās: PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs (1955—1958) Nikolajs Bulgaņins, PSRS ārlietu ministrs (1953-1956) Vjačeslavs Molotovs, PSKP CK pirmais sekretārs (1953-1964) Ņikita Hruščovs.

Palielināt / Enlarge

Laikraksta „Austrālijas Latvietis“ 1956. gada 28. janvāra izdevuma pirmā lappuse.

Latviešu nacionālā fonda vadītājs, dzejnieks Andrejs Eglītis viesojās Austrālijā pirms tieši 70 gadiem. Viņa viesošanos rīkoja kopēji Latviešu Apvienība Austrālijā ar Daugavas Vanagiem. Eglītis runāja par apstākļiem okupētā Latvijā un lasīja savus darbus Austrālijas latviešiem Džilongā (15. febr.), Balaratā (16. febr.), Melburnā (17. un 18. febr.), Brisbanē (19. un 20. febr.), Ņūkaslā (22. febr.), Sidnejā (24. un 26. febr.), Kanberā (27. febr.), Alburijā (28. febr.), Pertā (29. febr.), Adelaidē (2. un 4. martā), Hobartā (5. martā). Atvadu vakars notika 10. martā Melburnā.

Pārpublicējam Andreja Eglīša speciālrakstu Austrālijas Latvietim no kuģa Otranto, Biskajas jūras līcī, kas parādījās laikrakstā „Austrālijas Latvietis“ 1956. gada 28. janvāra izdevumā.

Turpmāk publicēsim paša viesošanās aprakstu.

Pēc smagām sniega vētrām Zviedrijā pēkšņi iestājās atkusnis, toties Norvēģijā sniegs visus ceļus nogrieza no ārpasaules tik pamatīgi, ka mazie kalnu ciemi palika izolēti dienām, bet Londonā noklājās necaurredzams miglas plīvuris, pārtraukdams lidmašīnu, kuģu un sauszemes satiksmi. Dīvainu parādību laiks pēc versmainās Eiropas vasaras – pēc mežu izdegumiem, izžuvušiem strautiem, apkautiem ganāmpulkiem un iztvīkušo cerībām – mūsu brīvības cerībām. Anglija šīs cerības nestiprina, tā pati lēnām aiziet ar savu pazaudēto valdonību. karaļu un karalieņu mantijām, kas pamazām aizputekļo citu paaudžu uznākšanai, tomēr atstādama purpurotu laiku mirdzēšanu dievnamos, muzejos, namu vapeņos, kapenēs un prieka tempļos. Par to visu jādomā, dodoties šīs zemes stūrim pāri uz Biskaja ūdeņiem, kas Eiropā vai paši nemierīgākie. Nemiers, iekšējs nemiers tik ļoti vajadzīgs Eiropas brīvajām tautām viņu pastāvēšanai, briesmu ieraudzīšanai un gara atjaunošanai, kad visapkārt dzird nāves pilno sarkanās Trojas saucienu – meklējiet mieru.

Biskaja ūdeņi, sevišķi vētru naktīs, pilni tumšu rēcienu, atšķirīgi no Baltijas jūras šalkšanas un Ziemeļu jūras rīstīšanās. Te atminos mūsu slavenā Imantas pulka atgriešanos no Tālajiem austrumiem pa šo pašu ceļu – Ceilona – Biskaja, kaut tikai divus punktus minot no tālās Austrumu epopejas, kur pie Uraliem jau reiz strēlnieki pacēla Latvijas karogu. Imantas pulks ir atgriezies. Mūsu Latvijai vēl jāatgriežas. Pa Imantas pulka ūdeņu ceļu, okeāniem un jūrām tad brauca arī slavenie imantieši – pulkvedis K. Lobe, prof. A. Švābe un daudzi citi. K. Lobe vēl šajās dienās Nācionālā Fonda padomes sanāksmē Stokholmā sauca: drīz es jūs visus aicināšu uz barikādēm. Vēl gan tam nav atnācis īstais brīdis. Dārgs mums tomēr ir šis nemiers, kas nenodziest, pie maizes un vīna galdiem visādi gadās. A. Švābe Imantas karotāju atgriešanās ceļā – okeānos sarakstīja slaveno tanku dzejoļu krājumu Gong-gong! Tur strēlnieks izbāzis roku no miroņu kapenām toreiz austrumos prasa: vai esmu dzīvs? Vai mēs esam dzīvi savu dvēseļu karošanas pilnestībā svešumā, kad pārlieku ārīga rotāšanās nosedz garu? Nekas šodien nesver lētāk par zeltu. Vai esam dzīvi? – šodien vaicā Vorkutas, Taišetas, Kolimas brāļi. Ikviens mēs cīnāmies par savu pastāvēšanu un katram draud citādas briesmas un nāve – visos zemes galos, kur vien latviešu dzimums. Biskaja ūdeņos domāju – vai mūsu tauta dzīva?

Domājiet. Lielākas uzdrīkstēšanās vajag mūsu brīvības centienos, vairāk iekaršanas, konkrētāku brīvības plānojumu, jo stāvam uz baigas tautu cerību robežas, kur līdzjūtības apliecinājumi no brīvo nāciju puses vairs nepalīdz – tie reizēm pat draud pārvērsties lāstos. Apspiestie pie Baltijas lēnām sāk zaudēt ticību vārdam. Nekad pasaulē nav lidojis tik tukšs un nepiepildīts vārds. Vārds ir nokauts. Pirmais tomēr bija vārds visu lietu sākumā? Un tapa piepildīts. Piepildīsim vārdus arī mēs – darīsim tos dzīvus, lai mirušie kapenēs atmostoties, ja tas notiktu, sacīto vārdu šausmās neizbītos un nenolādētu mūs.

Šodien visur runā par atombumbu. Tās draudi un reizē solītā renesanse vēsta jaunu iznīcināšanos un arī jaunas ēras atnākšanu. Kur ir apspiesto tautu atombumba – dvēseļu eksplozīvais spēks, vai tas sakāpināts izlādēšanās procesam kādā milzu atbrīvošanās kustībā par svētīšanu apspiestiem? Vai mums ir uzdrīkstēšanās uz to? Daudz ieroču no mūsu rokām šodien izsisti un aiziet – cēloņu uztveres kļūst citas, mēs varam pastāvēt, tikai pareizi un īstā bridi uzsverot notikušās pārmaiņas, starp to, kas neatsaucami aizgājis, starp to, kas pašlaik nāk, kaut vēl ar miglainām kontūrām. No mums ir jānāk kustības sākumam, no citiem palīdzībai. Kaut šķiet izmisīgi – šodien tā ir patiesība.

Biskaja ūdeņi mauro – pagaist Francijas, un tālāk Portugāles, Spānijas krasti. Cik maz gan viena tauta zina par otras likteņiem tepat briesmu tuvumā. Jauna spāniete zīdī bērnu Austrālijas nākotnei, – īrietei rūp labāka dzīve kautkur aiz Sidnejas un tāpat daudzām itāliešu, angļu ģimenēm – visas tās dodas uz jaunu personīgas laimes iekarošanu – uz mieru pārticībā. Tikai kāds kliedzējs vētras un likteņa putns, šķiet, mani pavada no pašas Baltijas jūras zibēdams cauri debešu tumšumam un zvaigžņājiem un nepiekusdams sauc: mostieties! Laiks ir nācis!

Gibraltārā, janvārī
Andrejs Eglītis