|
|
Laiks Latvijā: |
Paulam Rozenbergam – 120
„Tikumība ved uz priekšu, ticība – uz augšu.“
Laikraksts Latvietis Nr. 886, 2026. g. 12. martā
Jānis Rozenbergs -
Ieteikt draugiem.lv
Pauls Rozenbergs.
Mācītājs Pēteris Rozenbergs.
Sēž, no kreisās: Mildas Rozenbergas māte Matilde Aumeistere ar klēpī sēdošo Paulu, Milda Rozenberga ar dēlu Jāni. Stāv, no kreisās: Pļaviņu, Kokneses un Krapes draudžu mācītāja adjunkts, vēlākais Sidnejas latviešu ev lut baznīcas mācītājs (līdz 1987.gadam) Jānis Krauklis ar Pēteri Rozenbergu, Pauls Rozenbergs ar meitu Dainu.
P. Rozenberga pēdējais foto uzņēmums, kas tapis Vorkutā 1954. gada 28. februārī. „Ņem par labu savu P., kāds nu viņš ir pēc astoņiem pārbaudījuma gadiem,“ rakstīts vēstulē sievai Mildai, kura ar trīs bērniem – Dainu, Pēteri un Jāni – atrodas izsūtījumā Sibīrijā,ceturtais viņu bērns Pauls liktenīgas sakritības dēļ palika Latvijā. Foto tapis dokumentiem, lai pēc iznākšanas no nometnes varētu doties ceļā pie sievas un bērniem.
Jauniešu iesvētīšana. Centrā mācītājs Pauls Rozenbergs. Avots: Fotovēstures izpētes biedrība Pļaviņās. FOTO Nezināms.
Jaunais mācītājs P. Rozenbergs pie sava darba galda Koknesē 1934. gadā.
Iesvētības Pļaviņu ev. lut. baznīcā, 1942. gada jūlijs. Foto: Zudūsī Latvija, Latvijas Nacionālā bibliotēka.
2026. gada 4. martā aprit 120 gadi kopš dzimis Kokneses, Krapes un Pļaviņu ev. lut. draudžu kādreizējais mācītājs (1932 – 1946) Pauls Rozenbergs. Kalpošana šajās draudzēs ir viņa mūža garākais darba posms, kas tika pāragri pārrauts, padomju okupācijas varai mācītāju izsūtot uz spaidu darbiem Vorkutā, Tālajos Ziemeļos. Viņš dedzīgi kalpoja savām draudzēm un ar taisnu, drošu garu veda tās cauri arī Latvijai pārbaudījumu pilnajā Otrā Pasaules kara laikā.
„Mums, mācītājiem, nav vajadzīgi nekādi ordeņi, cildinājuma raksti, mūsu augstākais pagodinājums ir martīrijs – atdot savu dzīvību par Pestītāju.“ Tā reiz P. Rozenbergs sacījis savam kolēģim, Valmieras Veides ev. lut. draudzes mācītājam Eduardam Pavasaram, kurš secina: „Toreiz, varbūt bez sevišķām nojautām teiktais, kļuva īstenība. Pauls Rozenbergs moku nāvē saņēmis to, ko viņš toreiz, Kokneses draudzē braucot, bija minējis kā augstāko pagodinājumu mācītājam – martīra vainagu.“1 Atsakoties pamest savas draudzes, mācītājs nedevās trimdā, kā daudzi no viņa kolēģiem kara izskaņā, un gan viņš, gan viņa ģimene krita par upuri padomju okupācijas varas teroram.
Rudens ziedi pauž svētku noskaņu jaunā mācītāja iesvētīšanā
„Rudenīgais laiks un lietus, liekas, nav atbaidījis vakar pļaviņiešus, koknesiešus un krapiešus mērot tuvus un tālus ceļus, lai saņemtu savu jauno mācītāju. Vēl ilgi pirms dievkalpojuma sākšanās baznīca pārpildīta līdz pēdējai vietiņai. Rudens pēdējie ziedi un zaļumi, kas jauki pušķo plašā dievnama telpas, pauž svētku noskaņu. Pulksten 11 baznīcas tornī kara orķestra izpildījumā atskan „Dievs, Kungs, ir mūsu stiprā pils“. To izpilda 9. Rēzeknes kājnieku pulka orķestris. Jauno mācītāju Paulu Rozenbergu arhibīskaps Teodors Grīnbergs Latgales divīzijas komandiera, ģenerāļa Krišjāņa Berķa, Pļaviņu draudzes priekšnieka un padomes pavadībā ieved dievnamā. Arhibīskaps izdara svinīgo jaunā mācītāja iesvētīšanu draudzē.
Jaunais draudzes gans sprediķo. Citē Pāvila vārdus romiešiem:
„Dieva valstība nav ēdiens un dzēriens, bet taisnība un miers svētajā garā.“
Tad seko arhibīskapa svētīšanas vārdi, un pamazām dievlūdzēji izklīst, katrs savā ikdienas lauku darbā. – Draudzes dāmu komiteja sarīkoja goda mielastu, kur piedalījās ap 200 cilvēku“2
Šādi sākas P. Rozenberga garākais viņa mūža darba cēliens. Tā kā liktenis nav lēmis man viņu satikt dzīvē, tad paļaujos uz ģimenes, kā arī vectēva laikabiedru un likteņbiedru atmiņām, kas saglabājušās līdz mūsu dienām. Un dažādiem arhīvu materiāliem, kas pieejami publiski. Lielu palīdzību iepazīt vectēvu sniedz dzimtas izdotā grāmata „Rozenbergi“ (aut. Pauls Rozenbergs, Bertrams Zariņš, SIA Medicīnas apgāds, Rīga, 2013).
Ticības pārliecību manto no sava tēva
P. Rozenbergs piedzimis 1906. gada 4. martā Straupes pastorātā, kur viņa tēvs Pēteris Rozenbergs bija mācītājs, bet māte Marija Dīriķe – tautas atmodas laika darbinieka Bernharda Dīriķa dzimtas atvase.
2026. gadā aprit 155 gadi kopš ir dzimis ev. lut.mācītājs Pēteris Rozenbergs. Viņš studēja Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultātē, vēlāk kalpoja Smiltenē un Valmieras apriņķī, bet 1903. gadā sāka darbu Straupē. 1907. gadā viņu aicināja kalpot Lielvārdē un vēlāk Rīgas Mārtiņa ev. lut. draudzē (no 1911.-1919.gadam). 1919. gadā lielinieku okupācijas laikā viņš tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, kur saslima ar tīfu, bet īsi pēc atbrīvošanas nomira.
Gan tēvs, gan dēls kļuva par politiskiem upuriem, abi aizgāja mūžībā 48 gadu vecumā.
Prāvesta Edgara Berga atvadu vārdi draugiem, kuri nomira spēka gados kā politiski upuri, labi raksturo viņu ticības stiprumu: „Viņi bija dziļi ticīgi cilvēki, kas centās ar visu spēku izpildīt Dieva prātu un kalpot Viņam. Šinī ziņā viņi nepazina nekādu kompromisu. Kur redzēja grēku, tur viņi to sauca īstā vārdā. Bija laipni pret citiem un centās katru saprast, bet to darot, nekad neatkāpās no Dieva noliktiem principiem. Kur viņi redzēja Dieva gribu, tur bija nelokāmi un stingri. Ticība deva viņiem morālu spēku bezbailīgi iet pretī briesmām: pret Dieva gribu nekas nevar notikt. Šī ticība palīdzēja nest arī grūtus pārbaudījumus. Abi centās kalpot tuvākiem, apzinīgi izpildīt uzņemtos pienākumus un palīdzēt citiem ar vārdiem un darbiem, dažkārt arī ar stingru pamācību.
Atvadoties no abiem mīļiem draugiem, gribu viņus raksturot ar Ebreju vēst. 10, 39 vārdiem: „Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību.“
Kā tēva dzīvības spēks atjaunojās dēlā, tā no dēla tas pāriet uz nākamām paaudzēm,
ne tikai viņa paša, bet arī citās dzimtās.“3
Darba gaitas hronoloģiskā secībā
Pēc Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes absolvēšanas P. Rozenbergu 1931. gadā apstiprina par Rīgas Doma latviešu draudzes mācītāja adjunktu, vēlāk ordinē par Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa vikāru. Avīze „Svētdienas rīts“ 1932. gada 26. jūnijā publicē baznīcas virsvaldes paziņojumu Nr. 2548, kurā mācītājs P. Rozenbergs apstiprināts par Kokneses-Krapes un Pļaviņu draudžu mācītāju.
Viņš ir arī Pļaviņu garnizona mācītājs. 1935. gadā sāk iznākt žurnāls „Ceļš“, kura redkolēģijā ir arī P. Rozenbergs. Baznīcas virsvalde 1936. gadā apstiprina mācītāju par ticības mācības skolotāju Pļaviņu ģimnāzijā. Vēlāk par Agendas un liturģijas komisijas locekli, bet par tās priekšsēdētāju 1941. gada beigās, kad iepriekšējo vadītāju padomju okupācijas vara izved izsūtījumā.
Šajā pašā gadā viņu ieceļ par Rīgas apriņķa iecirkņa prāvestu un ievēl Latvijas ev. lut. Baznīcas virsvaldē. P. Rozenbergam toreiz ir tikai 35 gadi...
Otrā Pasaules kara okupācijas varu griežos
P. Rozenberga svainis, mācītājs Richards Zariņš atminas padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas sākumposmu Latvijā:
„Padomju okupācijas laikā P. Rozenbergs bezbailīgi sprediķoja, vizitēja draudzes, rakstīja baznīcas periodikā, bija pabeidzis grāmatas manuskriptu par evaņģēliskās baznīcas mācības sistēmu un ticības problēmu izskaidrojumu, bet karš aizkavēja grāmatas iznākšanu.
Vācu okupācijas varai P. Rozenbergs bija ciets rieksts. Ar pamatīgām zināšanām un lielu pārliecības spēku viņš kancelē izvirzīja kristīgās ētikas normas, kuru gaismā šķobījās atbrīvotāju rīcība un nolūki. Uzstājoties pret ebreju apšaušanu, mācītāju izsauca uz Rīgu, pratināja un rāja vācu drošības iestādes.“4
Vēsturnieks Marģers Vestermanis savā grāmatā „Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941. –1945.“ raksta: „Starp luterāņu mācītājiem atradās tādi, kas uzdrošinājās publiski paust kristīgā morālē balstītu attieksmi pret nevainīgu cilvēku nogalināšanu. Tā slepenā SD ziņojumā, kas datēts ar 1941. gada 27. septembri, teikts: „(..) daži evaņģēliskie mācītāji lauku novados devuši pamatu iejaukties, jo viņi kapu svētkos asā formā vērsušies pret pasākumiem, kas veikti pret boļševikiem un žīdiem.“ Konkrēti minēts arī Kokneses un Pļaviņu mācītajs Pauls Rozenbergs. Viņš ceļā uz kapusvētku dievkalpojumu nejauši bija kļuvis par aculiecinieku skaļi raudošu ebreju sieviešu un bērnu grupas dzīšanai uz nošaušanu. Satriektais mācītājs spontāni mainījis sagatavotā sprediķa tēmu, uzrunājot draudzi ar Vecās Derības vārdiem: „Kain, kur ir tavs brālis Ābels? (Gen. 4:9).““5
1944. gada vasarā visa lielā Rozenbergu ģimene sapulcējās Rīgā, lai atzīmētu prāvesta tēva, Rīgas Mārtiņa daudzes mācītāja Pētera Rozenberga 25 gadu nāves dienu. Toreiz tiek pieņemts kopīgs lēmums, ka katra ģimene pati pieņem lēmumu, vai doties trimdā, vai palikt Latvijā. Kara jukām sākoties, P. Rozenbergs ar ģimeni, abi pārējie brāļi (arī krīt par upuriem padomju varai, viens nomirst izsūtījumā) un viena māsa ar māti paliek dzimtenē, pārējās trīs māsas ar ģimenēm dodas emigrācijā. Tuvojoties frontei, vācu karaspēks pavēl izvākties no Kokneses mācītājmājas, tādēļ P. Rozenbergs ar dzīvesbiedri Mildu Rozenbergu (dz. Aumeisters) un četriem bērniem – Dainu, Pēteri, Paulu un Jāni zirgu pajūgā dodas uz Rīgu, kur tēvs apņemas kalpot Mārtiņa draudzei, kas bija palikusi bez mācītāja.
1946. gada 27. februārī prāvestu P. Rozenbergu apcietina nakts vilcienā, ar kuru viņš kopā ar sievu Mildu dodas mājup no Rīgas. Pēc četrām dienām Paulam paliek 40 gadi, taču šo jubileju svinēt ģimenē nav lemts, tāpat kā sievai netiek atļauts satikt vīru apcietinājumā čekas ēkā Rīgā.
Ko tad mācītājam inkriminēja „tautas atbrīvotāji“? Latvijas Vēstures institūta pētniece Rudīte Vīksne 1994. gadā laikrakstā „Laiks“: „P. Rozenbergs konsekventi noliedza, ka būtu aicinājis lūgt par Vācijas uzvaru pār sabiedrotajiem. Viņš aizlūdza tikai par latviešu karavīriem, par ātrāku kara izbeigšanos. Pratināšanā viņš godīgi pateica, ka pret padomju varu izturējies nedraudzīgi, baidījies no tās atjaunošanas. Viņš vēlējās, kaut Latvija būtu demokrātiska un neatkarīga valsts. Tajā pašā laikā viņš nekādu praktisku pretdarbību padomju varai nav veicis, jo zinājis, ka tai nebūtu jēgas. (..) Viņš nav uzskatījis par pareizu kara noziedznieku publisku pakāršanu. (..) Rozenbergs ar kolēģiem bijuši neapmierināti ar luterāņu mācītāju arestiem un piedāvājuši apcietināto ģimenēm materiālu palīdzību. (..)
Tauta labi apzinājās, ka mācītāji aizgāja pa Golgātas ceļu savas pārliecības dēļ. Lietā ir (..) drošības pārvalžu ziņojumi, ka nav izdevies sameklēt lieciniekus, lai pierādītu visu lietā apsūdzēto mācītāju noziedzīgo darbību, ka pusotrs tūkstotis Krapes, Kokneses un Pļaviņu draudžu locekļu parakstījuši prasību no apcietinājuma atbrīvot mācītāju P. Rozenbergu.“6
Baznīca aiz dzeloņstieplēm
„Esmu redzējis briesmas, piedzīvojis bada mokas un šausmas, un tomēr izjutis skaistākos brīžus taisni cietumā, kā arī Vorkutas nometnē – es atradu Dievu. Tad pirmo reizi es varēju savās lūgšanās sacīt – Dievs, lai notiek Tavs prāts.“ Tā savā atmiņu grāmatā „Es atradu Dievu Padomju Savienībā“ („I found God in Soviet Russia“) raksta Gulaga nometnes pārdzīvojušais amerikānis Džons Nobls. Grāmatā vesela nodaļa ir veltīta P. Rozenbergam, kurā viņš latviešu mācītāju nosauc par kristiešu paraugu visai pasaulei. Dž. Nobls ir viens no mācītāja likteņa biedriem Vorkutas nometnē, ir piedalījies viņa vadītajos dievkalpojumos aiz dzeloņdrāšu žoga. Tajos mācītājs ar Dieva vārdu un savu lielo ticības bagātību ir palīdzējis daudziem ieslodzītajiem grūtā brīdī.
Dievkalpojumi notika pilnā slepenībā, un, kā atceras Dž. Nobls, parasti vietās, kur cilvēki varēja ātri izklīst, ja tuvojās sargi. Katrreiz citādā laikā un vietā, vairoties no viegli izsekojama plāna. Kad vien kāds no latviešiem pienācis klāt un nevērīgi noteicis: „Vai neienāksi pēc kādas pusstundas?“, tad viņš zinājis, ka tovakar notiks dievkalpojums, un savācis dažas savas lietiņas, devies „mazgāt veļu“. „Šajās dārgajās minūtēs, kad mēs vienojāmies lūgšanā, no maniem pleciem nokrita milzu nasta,“ raksta Dž. Nobls.7
No Baltijas valstīm Vorkutas nometnē bija nometināti vairāki luterāņu mācītāji, kurus Dž. Nobls nosauc par stingra kaluma vīriem.
„Īpašu cieņu man gribas izteikt vienam no viņiem, kurš bija mans likteņa biedrs nometnē gandrīz visu to laiku, ko tur pavadīju es, un kurš bieži mums vadīja dievkalpojumus. Tas bija mācītājs Pauls Rozenbergs, Latvijas evaņģēliskās luterāņu baznīcas Rīgas apriņķa prāvests, brīnišķīgs jauns teologs un sludinātājs, kurš tagad diemžēl ir pievienojies to kristīgo mocekļu rindām, kas gāja bojā komunistu trimdās. (..) Kaut gan viņš bija kalsns un novārdzināts smagajā darbā, viņam, šķiet, vienmēr atlika brīdis personiskām sarunām un lūgšanām kopā ar citiem ieslodzītajiem. (..)
Cieņā un pateicībā mēs varam droši sacīt, ka par pašu izcilāko P. Rozenberga mācītāja darbības daļu jāuzskata nevis tie gadi, kas aizvadīti rakstot, mācot un noturot sprediķus pirmskara Latvijā, bet gan tie, kad viņš bija kristietības ētikas sludinātājs un dzīvais piemērs, vadot savu baznīcu aiz dzeloņstieplēm.“
Kritis no ļaunas rokas
1954. gada 8. februārī beidzās astoņu gadu ieslodzījuma termiņš, un P. Rozenbergs Vorkutā uzmeklēja bijušo ieslodzījuma biedru, pie kura apmetās uz darba meklēšanas laiku. Izdevās atrast fizisku darbu tundrā, ģeoloģiskā izpētes ekspedīcijā, lai iekrātu ceļa naudu, paralēli mēģinot dabūt atļauju pārbraukt pie savas ģimenes Sibīrijā. Taču 4. jūnijā, dodoties brīvdienās atpakaļ uz pilsētu ar izmaksātu darba algu kabatā, viņš pazuda. Tiek uzskatīts, ka mācītājs kļuva par laupīšanas upuri krimināliem bandītiem.
Mācītāja Armina Treus atmiņu fragments: „Bija mums dzīvē daudz kopīga – gan darbā, gan cīniņā. Tas mūs vienoja nesaraujamām saitēm. Sirdīs vienāda vēlēšanās, prātā vienādas domas: nekāda grūtuma nebaidīties, lai ar to mūsu baznīcai kalpotu. Pat tad ne, ja par to mums draudētu cietums un nāve... Paula tēvs šo ceļu bija gājis savā laikā. Tādēļ dēlam nebija pieņemama frāze „Labāk ir sevi saglabāt nākotnei!“ – te mums visiem nākas noliekt galvu jaunā cīnītāja priekšā, kas palicis uzticīgs līdz nāvei! (..)
To smago ceļa gabalu, ko Dievs tev bija nolicis staigāt pēdējā laikā, man nebija lemts tev iet blakus. Bet tu jau nebiji viens: Dievs bija tur ar tevi un daudz bija to, kuri tur lielajā tumsā redzēja tevi kā savu īsto mācītāju – ceļa rādītāju uz Dieva valstību. (..) Paldies Tev un slava Dievam, kas tev uz to bija devis lielo ticības spēku!“8
„Man nu māju vairs nav, un mana ģimene ir izklīdināta. Vai kādreiz vēl būsim kopā, Dievs vien to zina, bet nebeigsim viņu lūgt un cerēt.“ (P. Rozenberga 1949. gada 21. jūnijā rakstītās vēstules fragments)
Raksta autors: Jānis Rozenbergs (mācītāja Paula Rozenberga mazdēls), Zviedrijā, 2026.
Redaktore: Aiva Rozenberga (mācītāja Paula Rozenberga mazmeita), Latvijā, 2026.
Vēres
1 18.01.1956. E. Pavasars laikrakstā „Latvija Amerikā“.
2 18.10.1932. laikraksts „Latvis“.
3 01.09.1956. Universitas Nr. 3.
4 11.01.1956. „Mācītāja Ideāls“, laikraksts „Laiks“.
5 M. Vestermanis „Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941-1945“, Apgāds Zinātne, Rīga, 2025.
6 182. lpp, P. Rozenbergs, B. Zariņš, „Rozenbergi“, SIA Medicīnas apgāds, Rīga, 2013.
7 194. lpp, turpat.
8 P. Rozenbergs, B. Zariņš, „Rozenbergi“, SIA Medicīnas apgāds, Rīga, 2013.
SLUDINĀJUMI
