Redakcijā

Palielināt / Enlarge

Rīgas Brāļu kapi. Pirmās 18 kapu plāksnes celiņa kreisajā pusē – nacionālie partizāni un noslepkavotie Latvijas armijas virsnieki. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Padomju varas noslepkavoto cilvēku izvadīšana no Sv. Sīmaņa baznīcas uz kapiem, redzams gājiens Rīgas ielā, Valmiera, 1941. g. jūlijs; otrā pusē uzrakstīta anotācija: „Valmiera atvadās no Latvijas dēliem, kurus boļševiku režīms noslepkavoja Valmieras cietumā 1941. gada jūlija mēneša sākumā. Kārlis Pinka, leitnants Grīnfelds un Delveris. Mašīnas kreisajā pusē pirmā rindā ārējais Jānis Daliņš.“ Foto Valmieras muzejs, VlNM Inv. nr. 48954_3.

Sveicināti, lasītāji!

Martā ir trīs dienas, kurā pieminam pretošanās Padomju varai, un viena atceres dienā, kura atgādina par sekām, ja pretošanās nav bijusi pilnīgi sekmīga.

Likums „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām“ nosaka 2. martu par „Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu“, 17. martu par „Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu“, un 25. martu par „Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu“. Tikai 1999. .gadā tas pats likums noteica 16. martu par „Latviešu karavīru atceres dienu“, kaut arī šī diena tika atzīmēta pirms tam kā Leģionāru piemiņas diena, un tiek vēl arvien atzīmēta.

Pirmais Padomju okupācijas „Baigais gads“ beidzās ar nacistiskās Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā. Vācu spēki strauji virzījās uz priekšu, ieņemot Rīgu jau 1. jūlijā. Atkāpjoties uz Krieviju, Padomju spēki veica slepkavības un laupīšanas. Nacionālie partizāni traucēja sarkanarmiešu atkāpšanās, un centās aizkavēt to veiktos nedarbus.

Rīgas Brāļu kapos ir apglabāti 16 nacionālie partizāni, kuri krituši vai no ievainojumiem miruši 1941. gada jūlijā. Rīgas pašvaldības aģentūras „Rīgas pieminekļu aģentūra“ uzdevumā vēsturniece Inese Dreimane 2024. gadā sagatavoja pētījumu par šiem partizāniem. Piedāvāju divus fragmentus no pētījuma ar cerību, ka pētījumu beidzot publicēs kā grāmatu ar paralēltekstu angļu valodā.

„Partizānu grupa, kuru vadīja Olaines kūdras fabrikas galvenais mehāniķis Ēriks Lazdiņš, sāka veidoties 1941. gada jūnija beigās. Sākotnēji partizāniem ieroču nebija, un viņi ar cirvjiem uzbruka apkārtnē sastaptiem sarkanarmiešiem, kuri bija atpalikuši no savām karaspēka daļām. Grupas sastāvs dažu dienu laikā no 18 dalībniekiem pieauga līdz 35. Ar uzbrukumā iegūtu patšauteni no slēpņa tika apšaudītas jau lielākas sarkanarmiešu grupas, iegūstot papildus bruņojumu un munīciju, kā arī nogalinot un sagūstot pretiniekus.

1941. gada 4. jūlijā no Rīgas ieradās papildspēki, un partizānu grupa devās Tukuma virzienā uz Lapsu purvu, lai izsistu no turienes Sarkanās armijas flotes jūrnieku vienību. Tās skaits, saskaņā ar pieejamo informāciju, bija apmēram 80 karavīru. Spēku samērs bija nevienlīdzīgs, intensīvajā bruņotajā sadursmē pieci nacionālie partizāni krita. Jūrnieku zaudējumi bija vismaz 8 kritušie, un kaujas rezultātā viņi atkāpās. Bruņotas sadursmes turpinājās arī nākamajās dienās, kad partizānu vadību pārņēma Latvijas armijas pulkvežleitnants Upītis.“

Četrus kritušos no šīs grupas apbedīja Rīgas Brāļu kapos – Albert Banderu, Egonu-Aleksandru Barotāju, Leonu Gaļecki, un Aleksandru Miķelsonu.

1941. gada 18. un 30. novembrī Rīgas Brāļu kapos tika pārapbedīti vēl divi Latvijas armijas virsnieki, kurus 1941. gada jūnija beigās–jūlija sākumā bez tiesas nogalināja komunistiskā režīma amatpersonas.

„1941. gada 3. vai 4. jūlijā Valmieras cietumā tika nošauti vismaz 17 cilvēki: 16 vīrieši un viena sieviete. Septiņiem cilvēkiem LPSR iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) karaspēka kara tribunāls 1. un 2. jūlijā piesprieda nāves sodus. Pārējos desmit, kuru vidū bija arī E. Grīnfelds un L. Delveris, nogalināja bez tiesas.“ Izvadīšanā no Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas piedalījās simtiem bērinieku, to starpā Jānis Daliņš.

Pieminēsim mūsu varoņus!

GN
2026. g. 19. mar.