Piemiņa, kas sargā brīvību

Uzruna 2026. gada 16. martā, Sv. Jāņa baznīcā, Rīgā

Moto: Tādēļ Dieva Dēls ir parādījies, lai iznīcinātu velna darbus. (1 Jņ 3:8)

1. Patiesības, kuras nedrīkst pazaudēt

Ir patiesības, kuras tauta nedrīkst pazaudēt, jo bez tām tā zaudē pati sevi.

Tauta, kas baidās runāt par savu vēsturi īstajos vārdos, sāk zaudēt arī savu nākotni.
Jo vēsture nav tikai pagātne. Vēsture ir tautas pašcieņas pamats.

Tauta nav tikai tie, kas dzīvo šodien.
Tauta ir arī tās atmiņa. Tās saknes.

Un tās cilvēki, kuri bija gatavi par šo tautu maksāt augstāko cenu.

2. 16. marts šodien

Šodienas ģeopolitiskajā situācijā 16. marts vairs nav tikai Latviešu leģiona piemiņas diena.

Tas nav arī tikai nacionālās pašcieņas datums – pretestība gļēvlatvismam, tam latviešu bailīguma tipam, ko Uldis Ģērmanis ironiski sauca par „latvieti drebelīgo (trepeditas)“: latvieti, kurš Krievijas un tās izraisītā Rietumu spiediena dēļ labprātāk klusēja par savu tautu un tās karavīriem Latviešu leģionā.

Tas ir kļuvis arī par vēsturiska brīdinājuma dienu.
Jo tas nav tikai jautājums par pagātni.
Tas ir jautājums par šodienu un rītdienu.

Ļaunums, kas reiz nāca pār Latviju, nav zudis.
Tas ir tikai mainījis savu veidu un kļuvis vēl agresīvāks.

Krievijas agresija neatkārtojas – tā vienkārši turpinās.
Tā nekad nav pārtrūkusi.
Tā ir viena un tā paša impēriskā projekta turpinājums.¹

Tas pats ļaunums jau piekto gadu karo Ukrainā. Tur šodien krīt cilvēki, kuri dara to pašu, ko reiz veica latviešu karavīri – viņi aizstāv savu zemi, tautu un brīvību.

Tāpēc vēsture nav tikai pagātne.
Vēsture brīdina.
Un 16. marts šodien to atgādina mums – tautai, kas grib palikt brīva.

Karš Ukrainā nav tikai konflikts starp valstīm.
Tas ir fašistiskas impērijas karš pret brīvību – karš pret tautas tiesībām būt brīvai.

Tas atgādina vienkāršo patiesību:
brīvība nekad nav garantēta.
Brīvība vienmēr ir jāaizstāv.
Brīvība pastāv tikai tik ilgi, cik ilgi ir cilvēki, kuri ir gatavi to aizstāvēt.

Grēks pasaulē rada ļaunumu. Kad ļaunums tiecas pēc varas pār cilvēkiem, brīvība ir jāaizstāv. Ja ļaunumu neaptur garīga un morāla pretestība, tad tas jāaptur militāri ar ieročiem rokās.

Jo Dievs ir devis valsts varai zobenu, lai ierobežotu ļaunumu pasaulē, kā saka apustulis Pāvils: tā „zobenu nenes velti“ (Rom 13:4).

Karš Ukrainā šķiet tālu.
Bet patiesībā tas ir pavisam tuvu.

Gaisa līnijā Kijiva atrodas tikai apmēram 835 kilometru attālumā no Rīgas.
Tur gandrīz katru nakti lido Krievijas droni un raķetes.

Ukraina ir Eiropa.

Tas atgādina:
karš, kas šodien noris Ukrainā, nav tikai Ukrainas karš. Tas ir karš Eiropā. Tas ir Eiropas karš. Tātad arī mūsējais.

Tāpēc 16. marts nav tikai pagātnes piemiņa.
Tas ir brīdinājums tautām, kas grib palikt brīvas.

3. Cīņa par vēsturi

16. marts ir arī cīņa par vēsturi.²

Jo tas, kurš raksta vēsturi, patiesībā raksta arī tautas identitāti.

Okupācijas režīmi vienmēr cenšas ne tikai iekarot zemi, bet arī iekarot tautas atmiņu.
Pārrakstīt to.
Izkropļot to.
Piespiest tautu kaunēties no savas pagātnes.

T.s. padomju³ (bet faktiski krievu) propaganda gadu desmitiem centās panākt vienu:
lai latvieši novērstos no saviem karavīriem.

Tas ir viens no efektīvākajiem okupācijas ieročiem.

Tauta, kas kaunas no saviem aizstāvjiem, zaudē spēju aizstāvēt sevi arī nākotnē.

Ja mēs paši kropļojam vai ļaujam to izdarīt ar savu vēsturi, mēs sevi padarām par garīgiem invalīdiem.

Ja kaunāmies no savām saknēm, mēs tās nocērtam.
Ja tās aizsedzam ar puspatiesībām, tad atņemam sev spēku dzīvot nākotnē.

Tieši tāpēc okupācijas režīmi vienmēr cenšas ne tikai pakļaut teritoriju, bet pārrakstīt tautas atmiņu.

Un diemžēl daudz kas no tā joprojām dzīvo mūsu sabiedrībā – galvās un sirdīs.

Pēc Krievijas pilna mēroga kara sākuma pret Ukrainu mēs pamanījām, cik dziļi okupācijas domāšana joprojām mūs ietekmē.

Tad beidzot nojaucām Pārdaugavas monstru.

Tas tur stāvēja nepieļaujami un nepiedodami ilgi.

Cik daudz krievekleņu un okupekļu vēl joprojām paliek mūsu pilsētvidēs?⁴

Piemēram – I Meža kapos ir piemineklis Vilim Lācim.⁵ Tas ir nelietis, kura paraksti ir zem deportēto sarakstiem. Viņa piemineklis aizsedz skatu uz Latvijas valsts pirmo prezidentu Jāni Čaksti.

Nodevēja piemineklis aizsedz brīvības simbolu.QQXXXw

Un tas mums jāredz joprojām?

Kad pirms daudziem gadiem savam toreiz sešgadīgajam dēlam Meža kapos stāstīju Latvijas vēsturi, viņš man jautāja:

„Bet kāpēc Lācis joprojām tur ir?“

Es nezināju, ko atbildēt.

Ir pagājušas desmitgades.
Ir uzaugušas divas paaudzes brīvībā.

Bet Lācis joprojām tur stāv.

Atrunas: sarežģīts gadījums, kapa vieta, radinieki.

Bet taču skaidrs – tas nav jautājums par viņa pieminekli.
Tas ir jautājums par mūsu mugurkaulu.

Mēs pārāk bieži rīkojamies lēni.
Pārāk piesardzīgi.
Pārāk nekonsekventi.

Mēs zinām patiesību.
Bet bieži izvēlamies to neteikt.
Mīkstinām.
Noklusējam.
Slēpjamies aiz ērtām frāzēm.

Bet ģeopolitiskās nedrošības laikā gļēvās puspatiesības kļūst bīstamas.

Jo tauta, kas pierod pie puspatiesībām, pamazām zaudē spēju skaidri redzēt realitāti.

Militārā valodā šādu stāvokli sauc par „kara miglu“ – brīdi, kad apjukums un neskaidrība paralizē gribu rīkoties.

Tauta, kas dzīvo puspatiesībās, agri vai vēlu vairs neredz patiesību.

Un tāpēc vēsture nav tikai pagātne.
Tā ir mācība nākotnei.

4. Traģiskā izvēle

Latviešu karavīri Otrajā pasaules karā stāvēja traģiskas dilemmas priekšā.

Tā nebija izvēle starp labo un ļauno.

Tā bija izvēle starp vienu ļaunumu un otru – vēl lielāku.

Viņi zināja, ka Vācija nav glābējs.

Bet viņi ļoti labi zināja, ko nozīmē Padomju Savienība, t.i., komunistiskā Krievija.

Viņi to jau bija piedzīvojuši:

valsts iznīcināšana
deportācija
aresti
spīdzināšanas
slepkavības
tautas elites likvidēšana
masu kapi
Baigais gads.

Viņu izvēle nebija tikai idejiska.
Tā bija eksistenciāla.

Viņi cīnījās par vienu –
lai Latvija neizzustu pavisam.

Viņu drosme bija divkārša.

Militāra – kaujas laukā.
Un morāla – vēstures, sirdsapziņas un mūsu, – nākamo paaudžu priekšā.

Jo viņiem bija skaidrs tas, ko šodien bieži aizmirstam:

sabiedrotais nebija īstais, bet ienaidnieks gan.

5. Cīņas jēga

Kristīgā ticība nesola, ka mēs vienmēr uzvarēsim.

Bet tā māca palikt uzticīgiem patiesībai, jo, kā saka Raksti:

„Mēs neko nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību“ (2Kor 13:8)

un

„esi uzticīgs līdz nāvei, un es tev došu dzīvības vainagu“ (Atkl 2:10).

To labi vēsta Luteram piedēvētā frāze:

„Miers, ja iespējams; bet patiesība – par katru cenu.“⁶

Lielbritānijas premjers un Kara kabineta vadītājs Vinstons Čērčils tai kritiskā brīdī sacīja:

„Tautas, kas krīt cīnoties, ceļas atkal.
Bet tautas, kas padevušās bez cīņas, ir beigušās.“⁷

Jo brīvība vienmēr prasa drosmi un upurus.

Taču šie upuri nav velti –
tie tautai dod pašcieņu un spēju palikt brīvai.

Bet verdzība atņem visu.

6. Kristus misija

Apustulis Jānis saka: „Tādēļ Dieva Dēls ir parādījies, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.“

Kristus nāca pasaulē, lai satriektu ļaunā darbus.
Lai atmaskotu melus.
Lai stātos pretī varmācībai.

Tāpēc kristīgā ticība nav gļēvulības mācība.

Tā ir patiesības spēks pret ļaunumu.

Tā ir nelokāmība.
Nepielūdzamība.
Principialitāte.

Jo ļaunums ir un paliek ļaunums.

Bibliski tam ir tikai viens ceļš – tikt iznīcinātam. Svētie Raksti saka, ka velns tiks iemests uguns un sēra jūrā (Atkl. 20:10).

7. Pienākums sargāt

Dievs pirmajiem cilvēkiem pavēlēja „kopt un sargāt“ savu dzimteni – Ēdeni.

Šī pavēle nav atcelta.

Tas nozīmē rūpēties par savu zemi un to aizstāvēt.
Latviešiem – Latviju.
Lietuviešiem – Lietuvu.
Igauņiem – Igauniju.
Mūsu vietā tas nav jādara nevienam citam.

Tas ir mūsu pienākums.
Un privilēģija.

Bet brīvība nekad nav bez cenas.

Brīvība maksā.
Bet verdzība maksā vēl vairāk.

8. 16. marts kā morāla mācība

16. marts nav tikai vēstures datums.
Tā nav tikai militāra epizode.

Tā ir morāla mācība.

Latviešu karavīri nonāca situācijā, kur nebija labu izvēļu.

Bija tikai slikti un vēl sliktāki varianti.

Tomēr viņi izvēlējās cīnīties – nevis moralizēt.

Cīnīties pat tad, kad uzvara nebija paredzama.

Tā ir šīs dienas jēga.

Griba cīnīties pat pret pārspēku.
Pat tad, ja nav uzvaras izredžu.

Cīnīties tāpēc, ka pret ļaunumu ir jābūt tikai vienai attieksmei –
cīņai.

Līdz kamēr tas tiek iznīcināts.

Noslēgums

Mēs šodien šeit neesam tikai pagātnes dēļ.

Mēs šeit pulcējamies nākotnes dēļ.

Tāpēc mēs šodien godājam tos, kas cīnījās par Latviju.

Mēs turam godā savu patieso vēsturi un izpratni par to.

Jo zinām:

ja pienāks brīdis, kad brīvība atkal būs jāaizstāv,
Latvijai būs vajadzīga tāda pati drosme, kāda bija latvju leģionāriem.

Tāpēc viņus pieminam ne tikai ar cieņpilnu klusuma brīdi.

Mēs viņus godājam ar apņēmību dzīvot tā,
lai Latvija paliktu brīva.

Un, ja nepieciešams – arī aizstāvēt to.

Jo tauta, kas godā savus aizstāvjus, godā savu brīvību.

Un tauta, kas godā brīvību, paliek brīva.

Māc. emer. Dr. Gunta Kalme

¹ Krievijas (vēlāk Padomju Savienības un mūsdienu Krievijas Federācijas) militārā un revolucionārā ekspansija 20. un 21. gadsimtā izpaudusies gandrīz nepārtrauktā karu, intervenciju un revolūcijas eksporta virknē: Krievijas–Japānas karš (1904–1905); Padomju Krievijas karagājieni pret jaunajām nacionālajām valstīm – Ukrainas Tautas Republikas sakāve (1917–1921), Baltkrievijas Tautas Republikas likvidēšana (1918–1919), Azerbaidžānas (1920), Armēnijas (1920) un Gruzijas (1921) okupācija; karš ar Poliju (1919–1921); revolūcijas eksports caur Kominterni, organizējot vai atbalstot komunistu sacelšanās Vācijā (1919, 1923), Ungārijas Padomju republikā Bela Kuna vadībā (1919), Bavārijas padomju republikā (1919) un komunistu apvērsuma mēģinājumu Igaunijā (1924), kā arī finansējot komunistisko pagrīdi Latvijā; padomju militārā intervence Mongolijā (1921) un karš pret basmaču kustību Vidusāzijā (1918–1934); PSRS militārā intervence Sjiņdzjanā (Xinjiang) Ķīnā, atbalstot Šen Šicaja režīmu (1934) un vēlāk Ili sacelšanos (1944–1949); konflikts ar Japānu pie Halhingolas (1939); Polijas sadalīšana kopā ar nacistisko Vāciju (1939); PSRS iebrukums Somijā (1939–1940); Baltijas valstu okupācija (1940); padomju–britu iebrukums Irānā (1941); karš pret Japānu Mandžūrijā (1945); Ungārijas sacelšanās apspiešana (1956); Čehoslovākijas okupācija (1968); PSRS militārā iesaiste Korejas karā (1950–1953), Tuvo Austrumu konfliktos, Kubas krīzē (1962), pilsoņu karos Angolā (1975–1991) un Etiopijā–Somālijā (1977–1978); karš Afganistānā (1979–1989). Pēc PSRS sabrukuma Krievija militāri iesaistījusies Piedņestrā (1992), karojusi Čečenijā (1994–1996; 1999–2009), iebrukusi Gruzijā (2008), anektējusi Krimu un sākusi karu Ukrainā (2014), uzsākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā (2022), kā arī intervenci Sīrijā (kopš 2015) un militāri iesaistījusies Mali konfliktā (kopš 2021).

² Britu militārais vēsturnieks Džons Kīgans (John Keegan, 1934 – 2012) darbā The Battle for History: Re-fighting World War II uzsver, ka vēsture nekad nav tikai pagātnes apraksts. Tā ir arī cīņa par interpretāciju, par to, kā pagātne tiek saprasta un kādu identitāti tā veido nākotnei. Tāpēc vēsturiskie notikumi bieži kļūst par ideoloģisku konfliktu objektu – dažādas varas cenšas tos pārrakstīt, lai stiprinātu savu politisko vai morālo leģitimitāti.

Šajā nozīmē arī 16. marts nav tikai vēstures datums. Tas ir cīņas lauks par vēstures interpretāciju – par to, vai latviešu karavīru izvēle tiek saprasta kā tautas izdzīvošanas mēģinājums, vai arī izkropļota okupācijas propagandas kategorijās.

³ Lai gan Padomju Savienība formāli tika saukta par „padomju varu“, reālā vara nepiederēja padomēm, bet komunistiskajai partijai un drošības aparātam (čekai). Tāpēc vēsturnieki PSRS bieži raksturo kā ideoloģiski maskētu impēriju ar centralizētu varu un izteiktu krievu politisko dominanci.

⁴ Eksperti lēsa, ka Latvijā kopumā bija apmēram 300 padomju okupācijas režīmu slavinošu objektu (pieminekļi, memoriāli, plāksnes u.c.), no kuriem 2022. gadā valdība oficiāli noteica 69 objektus demontēšanai. Up to 300 Soviet monuments set for removal in Latvia, Latvian Public Broadcasting (LSM), 18.08.2022, https://eng.lsm.lv/article/culture/history/up-to-300-soviet-monuments-set-for-removal-in-latvia.a463529/ (skatīts 12.03.2026).

⁵ Vilis Lācis (1904–1966) jau 1930. gados uzturēja kontaktus ar nelegālo Latvijas Komunistisko partiju un simpatizēja padomju ideoloģijai. Pēc PSRS okupācijas 1940. gadā viņš kļuva par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju (valdības vadītāju) un darbojās kā viens no Maskavas režīma politiskajiem instrumentiem Latvijā. Viņa paraksti parādās dokumentos, kas saistīti ar padomju represīvo politiku, tostarp ar 1941. gada deportāciju sagatavošanu un administratīvo īstenošanu. Sk.: Heinrihs Strods, PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940–1990 (Rīga: Latvijas Valsts arhīvs, 1998); Okupācijas varu politika Latvijā 1939–1991: dokumentu krājums (Rīga: Latvijas Valsts arhīvs, 1999).

⁶ Sentence bieži piedēvēta Mārtiņam Luteram (Pax si fieri potest, veritas autem omni modo), kas kopsavilkumā izsaka Reformācijas principu par patiesības primātu pār mieru; precīza šī formulējuma vieta Lutera darbos nav droši identificēta.

⁷ Vinstons Čērčils Kara kabineta diskusijā 1940. gada 28. maijā, kad tika apspriesta iespēja sākt sarunas ar nacistisko Vāciju pēc Francijas sabrukuma, uzsvēra: „the nations which went down fighting rose again, but those which surrendered tamely were finished.“ Ar šo argumentu viņš iestājās par kara turpināšanu un pretošanos kapitulācijai. Šī doma atgādina, ka tautas izdzīvošana ir atkarīga no tās gatavības aizstāvēt savu brīvību. Sk.: The Cabinet Crisis, May 1940, Museum of the Prime Minister, https://www.museumofpm.org/articles/the-cabinet-crisis-may-1940/ (skatīts 12.03.2026).