Par Jauno Stratēģiju Protestantismā

Palielināt / Enlarge

Mums katram/ai ir pieejamas Dvēseles Atmiņas par savām iepriekšējām dzīvēm uz Zemes. Vienīgais noteikums – jābūt skaidrībā kādam nolūkam: 1) terapeitiskam,  2) pētnieciskam. FOTO R.S.&DeepAI.

Jaunās Stratēģijas galvenā iezīme ir – par visu pārliecināties pašam/ai. Un to var katrs/a, atliek tik praktizēt. Tieši ar to tā atšķiras no Vecās Stratēģijas, kas paredz gatavas definīcijas. Ievadam un orientācijai šim nolūkam var lietot Didaktiskos Materiālus, ko esmu iekārtojis un kas ievērojami atvieglo Jaunās Stratēģijas apguvi. Didaktiskie Materiāli publicēti Laikrakstā „Latvietis“ Nr.881 rakstā „Jauna Stratēģija Protestantismā XXI-XXII gadsimtam: Ko darīt?“

Pirmais atklājums

Pirmais un galvenais atklājums pie kā mēs pienākam, ir atziņa, kas mēs esam. Un proti – „Tu Pats“ esi Gars/Dvēsele jeb tava Apziņa, kas šobrīd atrodas Miesā, kura ir daļa no „Tu pats“, un kopā sastāda Cilvēka organismu – Gars/Dvēsele/Miesa. (Tam uzbūve protams ir daudz detalizētāka, bet šeit tikai lielos vilcienos). Pie cilvēka organisma pieder arī bioritmiskā sfēra, ko agrāk bija pieņemts saukt par auru.

Tādējādi, garīgums iesākas ar atziņu, ka mēs esam garīgas būtnes ar šobrīd fiziskuma pieredzi, un nevis fiziski radījumi ar garīguma pieredzi. (We are Spirits having a physical experience and not physical beings having a spiritual experience).

Pirmais izaicinājums

Fundamentālistam pirmais un galvenais savas Dvēseles atmiņu izaicinājums pastāv atklājumā, ka mēs ar zināmiem intervāliem periodiski nākam uz Zemes dzīvi caur piedzimšanas procesu jaunā cilvēkā. Resp. – atziņa, ka tu esi dzīvojis dažādās tautās, valstīs, kultūrās, tradīcijās, un atšķirīgos apstākļos, tai skaitā piederējis dažādās reliģijās. Un tas ir mainījies no inkarnācijas uz inkarnāciju. Šī atziņa ir reliģiski fundamentāliski orientētam indivīdam krīzes moments, kas ir jāpārvar. Jo tā liek pārskatīt vairāku doktrinālo tekstu nozīmi. Nevis to autentiskumu, bet interpretāciju (par to vairāk citreiz).

Stingra reliģiska audzināšana, kur „viss ir no velna“, sākotnēji liek indivīdam izvairīties pašam no savām Dvēseles Atmiņām, aizbildinoties ar visu kaut ko, un visbiežāk lietojot iecienītos „argumentus“: „grēks tev liek apšaubīt dogmas“ un „velns tevi dīda“, un tā tālāk. Pret šādiem „argumentiem“ debates neiznāk, bet – tikai līdz tam brīdim, kamēr cilvēks saņem sevi rokās un IELŪKOJAS Sevī, pats savā Dvēselē. Tad seko visskaļākie „Wow..wow..!!“ Jo tur atklājas Patiesības Ceļš, kurā valda Kristus! Un tā ir sava veida Otrā Atdzimšana šādam reliģiskam indivīdam.

Jēzus Pats jau kopš bērnības atcerējās Savas Dvēseles Ceļu. Tāpēc mēs katrs/a varam un esam aicināti atcerēties Savas Dvēseles Ceļu. Pie tam, ar XXI gadsimtu tas ir vieglāk izdarāms nekā bija iepriekšējos gadsimtos, kam ir vairāki Universāli iemesli (par to vairāk citreiz). Vienīgais noteikums: jābūt skaidrībā – kādam nolūkam.

Man ir zināmi divi iemesli, kam Debesis dod „zaļo gaismu“: 1) terapeitiskais, un 2) pētnieciskais. Savukārt, kad tas ir apgūts, tad Dvēseles iepriekšējo inkarnāciju atcerēšanos vajadzētu likt mierā. To nav jāpārvērš par tūrismu. Vēl jo vairāk – aizrauties tik ļoti, ka tas tevi tā pārņem, ka tu vairs neko citu nedari un vairs nekas cits neinteresē, kā tikai blandīties pa savām iepriekšējām dzīvēm. Tā būtu reliģiski – elkdievība kā jebkura neveselīga pārmērība, ko nekādā gadījumā neiesakām un ko nevajag darīt. To lūdzu ņemt vērā (vismaz apdomāt) visiem praktiķiem.

Otrkārt. Atziņa, ka Dvēsele pārdzimst dažādās kultūrvidēs, palīdz atrisināt Reliģiju savstarpējās izpratnes (skat. refer.). Tas savukārt, skar uz Zemes biljoniem cilvēku attiecības to tuvināšanās virzienā. Pie tam: Dvēseles iepriekšējo pieredžu atcerēšanās pati par sevi ir terapeitisks process, ko apliecina un pielieto mūsdienu medicīna (skat. „Past Life Therapy“, „Soul Regression Therapy“, spiritualregression.com.au u.c.). Šīm atmiņām piemīt ārstniecisks efekts uz cilvēka organismu visos līmeņos – sākot ar psihosomatisko un līdz fizioloģiskajam un Dvēseliskajam.

Tādēļ atgādinu un uzsveru: savas Dvēseles atmiņas ir katram personīgi pieejamas. Un tas, kurš ir atcerējies savas Dvēseles Ceļu – tās iepriekšējās dzīves uz Zemes un starpposmus Viņpasaulē, var sacīt Jēzus vārdiem: „Es zinu no kurienes es esmu nācis un kurp eju“.

Daži piemēri

Nāk prātā notikums, ko man stāstīja man pazīstams mācītājs Sidnejā. Viņš operācijas laikā anestēzijā (full anesthesia) pastaigājies pa operācijas zāli novērodams kā ārsti darbojas ap viņa ķermeni. Tā ir Dvēseles ārpusķermeņa pieredze (OBE, out of body experience), ko arī mūsdienu medicīna tulko kā reālu fenomenu. Tas pieder pie Dvēseles atmiņām. Ja indivīds šai stāvoklī būtu devies mazliet tālāk, tad varētu sasniegt arī Dvēseles Atmiņas par iepriekšējām inkarnācijām.

Otrkārt. Ārpusķermeņa pieredzei (OBE) nav nepieciešama anestēzija. Trenēts cilvēks var kontrolēti to piedzīvot meditācijā, miegā un citreiz spontāni. Es personīgi to novēroju visai bieži (un vairs nepievēršu tam īpašu uzmanību). Bet manā gadījumā „aiz muguras“ ir 35 gadu kalpošana pie Altāra un uz Kanceles, KĀ ARĪ meditācija. Pieceļoties no mana ierastā klubkrēsla, kur mēdzu regulāri uzturēties meditācijai, pieeju pie loga, bet atskatoties varu aplūkot sevi sēžam klubkrēslā... dažreiz tas ilgst sekundes, citreiz ilgāk. Tad var aplūkot sevi nevis kā spoguļattēlā, bet tiešā veidā, kādā tevi redz citi. Var burtiski – uz sevi paskatīties no malas. Var salīdzināt sava astrālā ķermeņa izskatu ar fizisko. Starp citu, tā var APSKATĪT arī citus, uz lūguma pamata. Var novērtēt cilvēka Gara augstumu, Dvēseles īpašības un Miesas stāvokli. Cilvēkam var būt paaugstināts Gars, panīcis Gars vai salauzts Gars. Dvēsele var būt gaiša, pelēcīga, vai daudz daudz retāk melna. Miesas un tās atsevišķu orgānu stāvokli atspoguļo to apņemošā bioritmiskā sfēra jeb biolauks. Tas var būt kā sfēra, kā ola, vai kā pieguļošs kostīms. Klasiskā medicīna 20. g.s. bija nozaudējusi tādu patoloģisku stāvokli kā biolauka nobīde uz sāniem. Tam stāvoklim vajadzīgi risinājumi, kam nepieciešamas Garīgās, Dvēseliskās un Fiziskās aktivitātes. Bet par to runāsim citreiz. Principā, jo lielāks un gludāks biolauks, jo cilvēks veselīgāks. Var atsevišķi aplūkot orgānus, sistēmas un funkcionālos centrus. Šāda ievadinformācija ir ļoti vērtīga tālākai orientācijai, kad cilvēks iet pie ārsta. Savukārt, apmeklējot Dievnamu, cilvēka Gars tiek pacilāts, Dvēsele tiek attīrīta, un Miesai tiek dots impulss. Cilvēks saņem svētību, ko žēlastībā dod Tas Kungs Savā Svētā Gara Spēkā.

Diagnostiku vajag iesākt ar sevi

Bet vispirms vajag iesākt ar sevi. Caur to var atklāt sevī līdz šim īsti neapzinātas īpašības. Un atbildēt uz galveno jautājumu : kāds es esmu kā cilvēks? Dažreiz tas aicina tevi vairāk veltīt laika Grēksūdzei. Citreiz ļauj pašam sev uzsmaidīt un uzsist uz pleca. Bet galvenais, tas palīdz tev ieraudzīt – kā uz tevi raugās Tas Kungs. Ja tas tev tiek ATKLĀTS, tā ir Liela Dāvana. Uz dažiem cilvēkiem Tas Kungs raugās ar smaidu. Uz dažiem cilvēkiem Tas Kungs raugās nopietni. Uz dažiem cilvēkiem Tas Kungs raugās bargi. No tā vajag izdarīt secinājumus, un veikt atbilstošas korekcijas savā dzīvē. Ir cilvēki, kam atlikušo mūžu vajadzētu pavadīt lūgšanās pie Raudu Sienas Jeruzālemē. Ir cilvēki, kas vēl var atļauties palaist jostu vaļīgāk. Un ir cilvēki, kas nākuši ar īpašu uzdevumu, ko apzinās TIKAI PATS.

Tas viss apstiprina un pastiprina apliecinājumu – kas mēs esam. Un proti, cilvēks kā Būtne uz Zemes vēl nav pilnībā noformējies, tas atrodas PUSCEĻĀ. Viņš un Viņa ir tapis kā CILVĒKS šobrīd par 50%. Bet Dievs Tas Kungs turpina Savu nodomu – veidot Cilvēku pēc Sava Tēla. Un Zeme ir Skola – tā ir vieta, kurā viss notiekošais kalpo šim mērķim. „Redziet, kāds Cilvēks“, tā par Jēzu izsaucās Pilāts. Tanī brīdī Tas Kungs NESA KRUSTU PAR MUMS VISIEM. (Jņ.19)

Kopš Jēzus laikiem Cilvēce ir pavirzījusies Uz Priekšu šai Ceļā par 2% (labi ja diviem procentiem). Tas ir ārkārtīgi lēns process. Vajag lasīt Bībeli. Un vajag lūgt Dievu.

Garīgā mehānika atklājas meditācijā

Ārpusķermeņa pieredzēs mūsu Gars/Dvēsele ceļo savā astrālajā ķermenī un gūst pieredzi bez fiziskās miesas starpniecības, ar kuru tas ir savienots caur neredzamu „nabas saiti“, kas var teleskopiski izbīdīties jebkurā attālumā. Zvaigžņu zilā krāsā vijošās „nabas saite“ reizēm pazib starp Sevi un Savu Miesu, un atgādina vadu, ar ko astronauts saistīts ar kosmisko moduli (spacewalk). Noturot Apziņu atbilstošā režīmā, ko medicīnā sauc Theta stāvoklī (4-7.5Hz), cilvēks var piekļūt Savām Dvēseles Atmiņām par tās iepriekšējām pieredzēm – gan Viņpasaulē, gan iepriekšējām dzīvēm fiziskā miesā. Tās ataust kā VIENAS DZĪVES līnija, stiepdamies tūkstošiem gadu, un desmitiem tūkstošu, simtiem tūkstošu gadu garumā, un iesniedzoties vēstures dzīlēs, pārsniedzot vēstures dzīles, stiepdamās vēl senāk... vēl senāk... Daļa no Dvēseles atmiņām pēc tam saglabājas cilvēka apziņā. Tām piemīt intīms raksturs, kas visbiežāk attiecas uz indivīdu personīgi, tādēļ nav publicējams. Bet ir arī informācija, kurā var dalīties, piemēram, es varu pateikt, ka daudzi no mums esam dzīvojuši Atlantīdā. Kā arī to, ka Viņpasaule visiem izskatās vienāda. Dvēselēm pēc aiziešanas tiek dota Orientācija: Kā tu esi nodzīvojis? Ko esi sasniedzis? Kur esi bijis sekmīgs? Kur esi bijis nesekmīgs? Kādas tavas stiprās puses? Kādi tavi trūkumi? Ko tu gribētu tālāk piedzīvot savai izaugsmei? To visu tev ļauj padziļināti apjēgt, bet nevienam neko neuzspiež. Katrai Dvēselei ir Savi Skolotāji, un Sava Gaismas Padome. Šīs A veida Debesu Piramīdas pašā virsotnē atrodas Tas Kungs Pats. Viņpasaulē saglabājas Brīvā Griba. Un tas jau ir fenomens pats par sevi.

Cilvēka Miesas pārveide un Augšāmcelšanās

Cikliskais process turpinās, kamēr Cilvēcei uz Zemes būs sasniegta pilnīga Miesas pārveide, kas izpaužas Apskaidrošanā un vainagojas ar Augšāmcelšanos. Jēzus Kristus personīgi to piedzīvoja Apskaidrošanas Kalnā, un pēc tam ar Savu Augšāmcelšanos no miroņiem, tādējādi to droši apzieģelēdams cilvēka dzimumam. Cilvēces mērogā tas īstenojas pakāpeniski tūkstošiem gadu gaitā, ko Kristietībā sauc par Kristus Parūziju jeb Otrreizējās Atnākšanas laikmetu, kas kulminēs kā viens konkrēts brīdis nākotnē.

Uz to ir devies katrs Dvēsele/Gars, kurš ar nebeidzamiem piedzīvojumiem un prieku ceļo cauri laikmetu laikmetiem, virzīdamies tuvāk un pieliekot arī savu plecu uz Cilvēces lielo mērķi – uzcelt Debesu Valstību zemes virsū. Tikai tad, kad Ēdene būs sasniegta, mēs visi kopā un arī katrs individuāli varēsim doties tālāk. Jo Ceļš ir bezgalīgs. Kristus ir mūžīgs.

„Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.“ (1.Jņ.3:2)

„Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.“ (1.Kor.2:9)

Lai ir gods, slava un pateicība mūžīgi Trīsvienīgajam Dievam Tēvam, Dievam Dēlam, un Dievam Svētajam Garam!

Amen

Mācītājs Raimonds Sokolovskis

P.S. Pats interesantākais, ka par visu sacīto var katrs/a pārliecināties personīgi, ja apgūst Jauno Stratēģiju Protestantismā.

(*citāts raksta sākumā: Modris Plāte laikrakstā „Latvietis“ Nr.286 Veras Rozītes rakstā „Mūsu ceļš – uz kurieni tas ved?“)

(par Jauno Stratēģiju Protestantismā „Trīs Ziloņi“ skat. rakstu laikrakstā „Latvietis“ Nr.881 „Jauna Stratēģija Protestantismā XXI-XXII gadsimtam: Ko darīt?“)