Latviešu bēgļi Dānijā (10)

Devītais turpinājums. Sākums LL794, LL795, LL796, LL797, LL808, LL809, LL810, LL811, LL816.

Latviešu jaunatnes kristīgā savienība³⁷

Pēc Latviešu palīdzības komitejas slēgšanas oficiāli varēja darboties tikai tās organizācijas, kas bija daļa no starptautiskajām organizācijām: Latviešu Jaunatnes Kristīgā savienība un Latviešu skautu un gaidu organizācijas.

Latviešu Jaunatnes Kristīgā savienība Latvijā darbojās jau Pirmā pasaules kara laikā. Tā bija daļa no visā pasaulē pazīstamās Jauno vīriešu kristīgās savienības (Young Men's Christian Association – YMCA) kustības. Organizācijas mērķis bija izaudzināt fiziski, garīgi, intelektuāli un sociāli pilnvērtīgus cilvēkus. Šī organizācija ir parasti pazīstama ar četru burtu akronīmu YMCA, kas trimdas zemēs bija arī latviešu valodā visbiežāk lietotais šīs organizācijas apzīmējums. YMCA bija dibināta Londonā 1844. gadā. 1885. gadā Parīzē nodibināja „paralēlo“ Jauno sieviešu kristīgo savienību (Young Women's Christian Association – YWCA). Abas šīs kustības ir ar apmēram vienādām kristīgām idejām un mērķiem.

Pēc Pirmā pasaules kara Latvijā darbojās gan Latviešu jeb Latvijas Jaunekļu kristīgā savienība (JKS), gan arī Latviešu Jauno sieviešu kristīgā savienība (JSKS). 1937. gadā abas šīs organizācijas apvienojās un kopējo organizāciju nosauca par Jaunatnes kristīgo savienību (JKS).

Jaunatnes kristīgā savienība Vācijas, Zviedrijas un Dānijas latviešu bēgļu nometnēs darbību atjaunoja 1945. gada rudenī.

Dānijā Latviešu jaunatnes kristīgā savienība (LJKS) nodibinājās pie Dānijas YMCA's – KFUM ar nosaukumu KFUM for Letter i Danmark. Organizāciju vadīja centrālā valde. Par tās pirmo priekšsēdētāju izraudzīja Jūliju Zītaru (Vedbeka), par sekretāru Pēteri Megni (Vedbeka), par locekļiem Nikolaju Zvirbuli (Fakseladepladsa), Aleksandru Franci (Gurrehūsa) un Elmāru Kramu (Olborga). Nodaļas nodibinājās gandrīz visās lielākajās latviešu nometnēs: Hellebekā, Kēgē, Olborgā, Silkeborgā, Koldingā, Fakseladepladsā, Jonstrupē, Kopenhāgenā, Esbjergā un Tistēdā.

Gandrīz visa latviešu bēgļu kultūras un sabiedriskā dzīve Dānijā noritēja Latviešu jaunatnes kristīgās savienības „paspārnē“. Turpmāk saīsinājuma LJKS vietā lietots JKS, kas atbilst Latvijā lietotam saīsinājumam.

1946. gada 6. aprīlī Kopenhāgenā sanāca delegātu pilnsapulce, kurā bija pārstāvēti 522 JKS biedri – vairāk par ¼ no visiem Dānijas latviešiem. No Gurrehūsas nodaļas (140 biedri) piedalījās Aleksandrs Francis, Romāns Auškaps, Edgars Dzintars; no Vedbekas (39) – Jūlijs Zītars, Fricis Pāvulāns, Pēteris Megnis; no Fakseladepladsas (135) – Nikolajs Zvirbulis, Uldis Merits; no Olborgas (158) – Juris Skadiņš, Edgars Liepaskalns, Elmārs Krams; no Koldingas (60) – Pēteris Danauskis.

Valdes priekšsēdētājs J. Zītars un P. Megnis ziņoja, ka Dānijas KFUM ģenerālsekretārs L. Nīlsons ir panācis Pasaules YMCA Ženēvā piekrišanu zināma materiāla atbalsta piešķiršanai JKS Dānijā.

JKS Centrālajā valdē ievēlēja: P. Megni, A. Franci, N. Zvirbuli, E. Kramu un R. Auškapu. Revīzijas komisijā – E. Dzintaru, U. Meritu un E. Liepaskalnu. Par valdes priekšsēdētāju izraudzīja P. Megni.

Sakarā ar bēgļu pārcelšanu no vienas nometnes uz kādu citu un nometņu likvidāciju mainījās arī JKS nodaļas un to biedru skaitliskais sastāvs.

1947. gada 10. un 11. maijā Silkeborgā Orhūsveja latviešu nometnē gadskārtējā JKS pārstāvju sanāksmē piedalījās delegāti no Hellebekas, Kēges, Olborgas, Silkeborgas, Koldingas Kjersingas un Kopenhāgenas nodaļām, pārstāvot pāri par 500 biedru.

Nolēma uzpost Dānijā apbedīto latviešu atdusas vietas, kādu jau apzināts 74. Ziņoja, ka pārtikas sainīšu nosūtīšanā tautiešiem uz Vāciju, kas bija pieteikta jau aprīlī, radušies sarežģījumi, jo atļauju devējas iestādes nepiekritušas sviesta izsūtīšanai. Sviestu dāņi taupīja eksportam. Tā paša iemesla dēļ ar 1. jūliju Dānijā racionēja gaļu un olas.

Centrālajā valdē par priekšsēdētāju ievēlēja līdzšinējo P. Megni, par viņa biedru prāvestu A. Grosbahu, kas 1946. gada novembrī bija ieradies no Zviedrijas, par sekretāru A. Franci, par kasieri U. Meritu. Par palīdzības darba nozares vadītāju pieaicināja V. Briedi, par jaunatnes audzināšanas darba vadītāju J. Krieķi.

1947. gada jūlija beigās Dānijas latviešu JKS pārstāvis prāvests A. Grosbahs piedalījās pasaules YMCA's jaunatnes sanāksmē Norvēģijā, Oslo, kur kopā ar citiem latviešu pārstāvjiem no Zviedrijas un franču zonas Vācijā iepazīstināja ārzemniekus ar patieso baltiešu tautu likteni.

1948. gada 22. februārī Olborgā JKS ārkārtējā delegātu konferencē piedalījās: centrālās valdes locekļi – P. Megnis, A. Grosbahs, U. Merits (Jonstrupe), A. Francis (Kopenhāgena), J. Skadiņš (Esbjerga); revīzijas komitejas loceklis G. Jurjāns (Jonstrupe); nozaru vadītāji – J. Krieķis (Jonstrupe), V. Briedis (Kopenhāgena); nodaļu delegāti – V. Bendrups (Jonstrupe), E. Siliņš, E. Beijers (abi Esbjerga), R. Brīvulis, E. Hartmanis, A Isaks, A. Rāviņš, V. Pilts, M. Briedis (visi Olborga).

1948. gada 2. maijā Olborgas Gugvejas nometnē notikušajā JKS delegātu konferencē valdes priekšsēdis P. Megnis ziņoja, ka no valdes ir aizgājis A. Francis un viņa vietā ir nācis R. Brīvulis. Dāņu KFUM bija piešķīrusi DKr.4 00,00 pabalstu mēnesī.

Lai sekmētu individuālo izceļošanu, dāņu iestādes bija atļāvušas Dānijas latviešu JKS biedriem korespondēt ar pasaules YMCA's biedriem.

Par Dānijas latviešu JKS priekšsēdi ievēlēja līdzšinējo priekšsēdi P. Megni, par priekšsēža biedru prāvestu A. Grosbahu, par sekretāru V. Briedi, par kasieri J. Skadiņu un par biedrzini R. Brīvuli.

29. augustā Kopenhāgenā KFUM telpās notika JKS centrālās valdes sēde. Uz Argentīnu aizbraukušā P. Megņa vietā par JKS priekšsēdi ievēlēja prāvestu A. Grosbahu, par vicepriekšsēdi un sekretāru V. Briedi, par kasieri un biedrzini-mantzini R. Brīvuli, par locekļiem U. Meritu un A. Rāviņu. Pārkārtojot nozaru vadību, par kristīgās audzināšanas un kapu aprūpes vadītāju valde ievēlēja prāvestu Grosbahu, par kultūras un izglītības nozares vadītāju U. Meritu, par palīdzības darba vadītāju V. Briedi un par sporta nozares vadītāju A. Isaku.

Pēc bēgļu nometņu pārkārtošanas darbojās tikai 4 JKS nodaļas: Kopenhāgenas nodaļa ar priekšnieku B. Hermani, Jonstrupes ar priekšnieku H. Stangutu, Olborgas, kurā ietilpa visi Jitlandē dzīvojošie biedri, ar priekšnieku R. Brīvuli un Tistēdas nodaļa ar priekšnieku J. Hartmani.

Sakarā ar paredzēto Dānijā mirušiem latviešiem pieminekļa atklāšanu 18. novembrī valde nolēma šo notikumu saistīt ar īpašām latviešu Kultūras dienām – koncertu, teātra uzvedumu, tautas deju vakaru un latviešu kultūras izstādi. Kultūras dienas uzdeva noorganizēt U. Meritam.

1948. gada novembrī kārtējā JKS delegātu sanāksmē par centrālās valdes priekšsēdi nākamajam pusgadam ievēlēja prāvestu A. Grosbahu, bet centrālajā valdē V. Briedi, R. Brīvuli, A. Rāviņu un I. Reitmani.

1949. gada 1. maijā kārtējā JKS gada konferencē Kopenhāgenā priekšsēdis ziņoja par aizvadītā gada darbu.³⁸

(..) Pašreiz pastāv 4 JKS nodaļas: Kopenhāgenas, Jonstrupes, Olborgas un Tistēdas un visā organizācijā ir 233 biedru. Pie centrālās valdes pastāv vīru dubultkvartets E. Liepaskalna vadībā. Centrālā valde izdod nedēļas laikrakstu „Informācijas Biļetens“, kura redaktors ir A. Isaks. Pusgada darbības laikā var atzīmēt 18. novembra svētku sarīkojumu Kopenhāgenā un Kultūras dienas, kur ietilpa, starp citu, primabalerīnas Edītes Feiferes baleta vakars ar Andreja Eglīša un V. Damberga piedalīšanos. Tāpat izcili sarīkojumi bija Latviešu stīgu kvarteta koncerts 12. aprīlī Kopenhāgenā un 13. aprīlī Jonstrupē. Bez tam šai pavasarī uzsākti arodu pārskološanas kursi, kas notiek Kopenhāgenā un Jonstrupē. Pašreiz minami metināšanas, šūšanas un angļu valodas kursi, un ir cerības, ka izdosies noorganizēt vēl citus. Šai pavasarī jānobeidz darbi pie mirušajiem tautiešiem celtā pieminekļa. Dāņu sarakstos ir atrasti vēl 18 mirušu latviešu karavīru un bēgļu vārdi. Tas prasa 2 jaunu piemiņas plākšņu uzstādīšanu. Ir dabūts pabalsts JKS darbam no dāņu KFUM DKr. 1000,– apmērā, kas būs arī pēdējais tāda veida atbalsts.

Tālāk delegāti ziņoja par savu nodaļu darbību. Kopenhāgenā noorganizētas kino izrādes, sports, ekskursijas, atbalstīta Prāgas bulvāra nometnes latviešu tautskola un tautas deju trupa, kas viesojusies vairākās vietās Dānijā, iegūdama ievērojamu atzinību un popularizēdama Latvijas vārdu. Jonstrupes nodaļas darbs izpaudies teātra izrāžu rīkošanā. Pastāv teātra trupa J. Berkāna vadībā, kas pārskata laikā sniegusi 5 teātra izrādes.

Nodaļa ierīkojusi kluba telpas, kur vakaros notiek jaunatnes nodarbības, rīkots šaha turnīrs. Aktīvi atbalstīts jaunatnes darbs, jo Jomstrupē pastāv skautu un gaidu organizācijas. Olborgas un Tistēdas nodaļās darbība bijusi ierobežota nelielā biedru skaita dēļ. Ir atzīmētas valsts svētku un piemiņas dienas un rīkotas sacīkstes šahā un galda tenisā, gūstot ievērību dāņu aprindās.

Par centrālās valdes priekšsēdi ievēlēja prāvestu A. Grosbahu, valdē R. Brīvuli, I. Reitmani, A. Rāviņu un E. Hartmani, bet revīzijas komisijā J. Berkānu, V. Briedi un J. Hartmani. Budžetu nākamajam darbības pusgadam pieņēma DKr 1850,- apmērā.

1949. gada novembrī prāvests Grosbahs atteicās no JKS galvenās valdes priekšsēža amata. Viņa vietā galvenās valdes vadību pārņēma V. Briedis.

Atsevišķo JKS nodaļu darbs ir apskatīts kopā ar nometņu kultūras un sabiedrisko dzīvi.

Sakarā ar latviešu izceļošanu un vairāku nometņu slēgšanu arī JKS darbs apsīka.

Dānijas latvieši pievienojas Latviešu centrālajai padomei (LCP)

1946. gada sākumā Dānijas latvieši nolēma pievienoties Vācijā dibinātai Latviešu centrālajai padomei (LCP), kas bija latviešu DP nepolitiska pārstāvniecība, kuras galvenie uzdevumi bija bēgļu materiālā un garīgā aprūpe, kara gūstekņu atbrīvošana un slimo medicīniskā aprūpe un emigrācijas lietu kārtošana. LCP uzsāka darbību 1945. gada 18. novembrī. LCP bija iecerēta kā „trimdas parlaments“ ar demokrātiski ievēlētiem LCP locekļiem, bet tā kā tehnisku iemeslu dēļ nebija iespējams izdarīt tiešas vēlēšanas, tās notika ik gadus caur elektoriem 7 vēlēšanu apgabalos: 1. apgabals – Lībeka, 2. – Detmolda, 3. – Lielhesene, 4. – Bavārija, 5. – Franču zona, 6. – Austrija, 7. – Bādene-Virtemberga.

Latviešu centrālās padomes 2. sesijā Hanavā 1946. gada februārī, pamatojoties uz mandātu komisijas priekšsēža A. Švābes ziņojumu, Dānijā esošo tautas daļu atzina par 8. apgabalu un par LCP locekli apstiprināja bijušo Dānijas latviešu komitejas priekšsēdi Aleksandru Āboliņu.³⁹ Āboliņš, kas nelegāli bija ieradies Vācijā, ziņoja par dzīves apstākļiem Dānijā. Tā kā Dānijā vācu naudu nevarēja izlietot, tāpēc tautieši ap RM 70 000 nosūtījuši bēgļiem Vācijā. Pie sūtņa Bīlmaņa atsūtītiem 500 dolāriem vēl netiekot klāt.

1946. gada 21. septembrī LCP 5. sesijā A. Āboliņš apstiprināja, ka Dānijas latvieši balsošanas ceļā izšķīrušies palikt pie tautiešu kopas Vācijā kā bēgļu kodola, bet noraidījuši Zviedrijas latviešu organizāciju aicinājumu piepulcēties Zviedrijai.

LCP izpildu orgāns bija Latvijas centrālā komiteja (LCK), kuras darbībai bija noteiktas vairākas nozares ar LCP vēlētiem vadītājiem.

Ne okupācijas iestādes, ne UNRRA neatzina LCP, tomēr ļāva tai darboties. Pat angļu zonā, kur 1946. gada 19. martā oficiāli slēdza visas latviešu iestādes un organizācijas, izņemot nometņu komitejas, LCK savu darbību turpināja kā Anglijas ārlietu ministrijas dibinātās Baltijas Centrālās padomes lietpratēju komisija. Gan IRO, gan angļu militārā vadība atzina LCP de facto, bet ar piebildi, ka tā nedrīkst nodarboties ar politiku un komerciju. LCK izdevumu segšanai 1946. gada februārī ieveda „galvas naudu“ – 1 RM mēnesī no katra maksātspējīga par 18 gadiem vecāka Latvijas pilsoņa.

1948. gada 10. janvārī 30 delegātu un sabiedrisko darbinieku konferencē Kopenhāgenā, ievērojot latviešu īpatnējos apstākļus Dānijā, nolēma nevēlēt LCP Vācijā savu pārstāvi, bet uzturēt ar LCP visciešākos sakarus. Par kandidātiem šim darbam izraudzīja Dr. R. Auškapu un E. Dzintaru, kas jau dzīvoja Vācijā.

Bet 1949. gada 11. jūnija Latviešu Apvienības Dānijā delegātu sanāksmē piešķīra A. Āboliņam pilnvaru uz 6 mēnešiem ar balsstiesībām pārstāvēt Dānijas latviešus LCP.

Sociāldemokrātu klubs

1945. gada 7. oktobrī Gurrehūsas nometnē nodibināja Sociāldemokrātu klubu. Klubā par biedriem uzņēma tikai tās personas, kas atzina partijas programmu (līdzīgu Zviedrijas latviešu sociāldemokrātu kluba programmai) un bija par neatkarīgu demokrātisku Latviju. Par kluba priekšsēdētāju ievēlēja A. Buciņu.

Latviešu Sociāldemokrātu klubs aizrādīja, ka Vācijas Latviešu centrālā padome nepārstāv latviešu bēgļus Dānijā. Bijušā autoritatīvā režīma un vācu okupācijas laika dižvīri varot pārstāvēt vienīgi savas aprindas, bet ne demokrātiskos latviešus. Pēdējie atzīstot par saviem pārstāvjiem tikai uz 1922. gada satversmes pamatiem ievēlētos.⁴⁰

Sakarā ar šo Latviešu Sociāldemokrātu kluba aizrādījumu „Latvju Vārda“ redakcija bija saņēmusi vairākas līdzīga satura vēstules, no kurām viena bija publicēta laikraksta 1947. gada 12. aprīļa numurā:

„Latvju Ziņu“ š. g. 26. numurā ievietots kāds „Latviešu Soc-Dem. Kluba Dānijā“ aizrādījums. Šai sakarā jāpaskaidro:

1) Dāņu iestādes, kas kārto baltiešu bēgļu dzīvi Dānijā (Flygtnings administrationen un Dānijas Sark. Krusts), ir atkārtoti noliegušas bēgļiem aktīvi nodarboties ar politiku, dibināt politiska rakstura organizācijas un nodarboties ar politisku propagandu bēgļu starpā. Visi apzinīgie latviešu bēgļi, kas bauda dāņu tautas viesmīlību, šo aizliegumu arī respektē, kaut daudzi no viņiem ir piederējuši vai simpatizē kādai politiskai partijai vai novirzienam. Kāda niecīga bēgļu grupiņa tomēr atradusi par nevajadzīgu ievērot šo mūsu saimniektautas iestāžu norādījumu. Tā kādreizējā Gurrehūsas nometnē nodibināja minēto soc-dem. klubu. Kad šā kluba darbību nometnē aizliedza kā dāņu, tā arī latviešu vadība, tas pārvietojās ārpus nometnes robežām.

Absolūtais Dānijas latviešu vairākums atzīst, ka šajos laikos, kur latviešu bēgļu vienīgais ierocis ir viņu vienprātība, jebkāda skaldīšanās politiskos nogrupējumos un partijās šo vienprātību var tikai dragāt, ne veicināt, un tādējādi tikai pasliktinot bēgļu jau tā smago stāvokli, nedodot nekādu reālu labumu. Kādas mazas grupiņas mēģinājumu uzsākt bēgļu masas politisku šķelšanu, dibinot minēto klubu, pārējie Dānijas latvieši var tādēļ tikai nosodīt un nožēlot. Bez tam nedrīkst aizmirst, ka latviešu bēgļi Dānijā joprojām ir tikai viesi, un katra viesa goda pienākums ir sekot sava saimnieka – dāņu iestāžu norādījumiem. Šīs elementārās pieklājības prasības neievērošana liecina vismaz par lielu takta trūkumu, ja ne vēl par ko vairāk.

2) Lielākajai Dānijas latviešu daļai nav nekādas informācijas par šī kluba mērķiem, darbību un līdzekļiem. Kluba biedru skaits ir niecīgs, jo tā „ziedu laikos“ Gurrehūsas nometnē tajā sastāvēja tikai 7 no pāri par 300 nometnes iemītniekiem, un arī tagad lielākos Dānijas latviešu centros nav zināms neviens tā aktīvs biedrs. Šo iemeslu dēļ šis klubs nereprezentē Dānijas latviešu vairākuma uzskatus un nav kompetents runāt visas Dānijas latviešu bēgļu kopas un visu demokrātisko latviešu vārdā, kā tas dara minētajā rakstā „L. Z“, un tam nav arī jāizšķir, kas pilnvarots pārstāvēt Dānijas latviešus ārpus Dānijas robežām.

3) Vēlēto Dānijas latviešu nometņu delegātu sanāksmē 1945. g. novembrī pārrunāja nepieciešamību pilnvarot kādu pārstāvi pie Latviešu Centrālās Padomes Vācijā kā pie lielākās pašreiz ārpus dzimtenes esošas latvju tautas grupas vadības. Šie paši nometņu delegāti 1946. g. jūlijā rakstveida nobalsošanā par šādu Dānijas latviešu pārstāvi pie LCP pilnvaroja mag. oec. A. Āboliņu. Par Dānijas latviešu pārstāvi pie Dāņu Sarkanā Krusta tādā pašā demokrātiskā kārtā ievēlēts V. Briedis.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

Vēres

³⁷ Informācija no latviešu laikrakstiem un LVA fondiem.

³⁸ „Latvju Vārds“, nr. 37, 1949.g. 14. maijā.

³⁹ „Tēvzeme“, nr. 16, 1946. g. 23.febriārī.

⁴⁰ „Latvju Ziņas“, nr. 26, 1947.g. 2.aprīlī.