„Kaleidoskops 2026“

Palielināt / Enlarge

Ansamblis. FOTO Agrita Krieviņa-Siliņa.

Palielināt / Enlarge

„Pie dāmām“. No kreisās: Aija Brūvere, Ilze Šēnberga, Māra Luce, Elita Brauna, Ilze Baiža. FOTO no Elitas Luces personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

„Tālavas taurētājs“ Pēteris Saulītis. FOTO Andris Kariks.

Aicinot pasmieties pašiem par sevi, Sidnejas Latviešu teātris 7. un 8. martā skatītājus aicināja uz savu jaunāko izrādi Kaleidoskops 2026.

Ne tikai Sidnejas, bet krietni plašāka latviešu publika uzaugusi, no sirds smejoties par Ulda Siliņa rakstītajiem un kopā ar savu tā dēvēto sābri Juri Zemīti izspēlētajiem sulīgajiem skečiem. Uldis Siliņš sarakstījis vairāk nekā 300 skeču gan Kaleidoskopa programmām, gan citām humorpilnām izrādēm.

Pirmo Kaleidoskopu Sidnejas Latviešu teātris iestudēja 1962. gadā, un šī gada veikums bija jau 35. Kaleidoskops. Ilonas Brūveres un Jāņa Čečiņa režijā izvēlētie Ulda Siliņa skeči bija maķenīt saīsināti, savstarpēji sasaistīti un pielāgoti mūsdienām, vienlaikus cenšoties pēc iespējas saglabāt autora tekstu, idejas un tikai viņam raksturīgos izteicienus.

Svētdienas pusdienlaika izrādē skatītāju bija vēl vairāk nekā pirmizrādē sestdienas vakarā. Ulda Siliņa attēls un balss izrādes sākumā uz brīdi ļāva noticēt, ka viss ir tāpat kā toreiz, kad Kaleidoskops Sidnejas Latviešu teātra skatuvi piepildīja pirms pārdesmit gadiem. Uldis atkal ir tepat – viņš dzied, savā zemajā balsī sveicinot skatītājus, it kā viss būtu tā, kā reiz bija! Varbūt tiešām kādam izdevies laika ratu pagriezt atpakaļ? Tomēr nepielūdzams pērkona grāviens nostalģisko noskaņu pārrauj un atgriež realitātē. Nē, nav tā, kā reiz bija – ir tā, kā ir šodien, 2026. gadā, kad Sidnejas Latviešu teātris svin 75 gadu jubileju. Tomēr šis režijas paņēmiens kalpoja kā skaidra toņkārta visai izrādei – cieņa pret tradīciju, vienlaikus apzinoties šodienas skatījumu.

Kompliments režijas iecerei, kas ļāva virkni seno Kaleidoskopa oriģinālskeču savērt raibās, bet gaumīgās krellēs, izveidojot stilistiski vienotu struktūru. Sidnejas Latviešu teātra nosaukuma saīsinājums SLT izrādījies asprātīgs dramaturģisks atradums, jo burts T var nozīmēt gan teātri, gan televīziju. Tādējādi izrādē Sidnejas Latviešu televīzijas valde sapulcējusies kārtējā sēdē, lai lemtu, ko iekļaut televīzijas programmā. Katrs skečs piedāvā kādu tēmu vai raidījuma žanru, bet valde un tā dēvētā tautas balss izvērtē, kas programmā iederētos un kas ne. Skeči ar plūstošām pārejām seko viens otram, savienojot šķietami nesavienojamo. Šāda struktūra pamato žanrisko daudzveidību – televīzijā jāspēj uzrunāt dažādas paaudzes un gaumes: vajag kaut ko bērniem, kaut ko veselībai, kaut ko viegli izklaidējošu un kaut ko īpašu.

Reta ir izrāde, kurā lielākā daļa aktieru uz skatuves atrodas gandrīz visu izrādes laiku. Pat brīžos, kad skatītāju uzmanību nepārprotami piesaista viens konkrēts tēls, uz skatuves paliek arī citi. Tas no aktieriem prasa daudz. Viņi ne mirkli nedrīkst izkāpt no lomas, jo kāds skatītājs var pavērot, ko tobrīd dara sēdes dalībnieki. Cepuri nost – sēdes dalībnieki ar rūpīgu koncentrēšanos sekoja tās gaitai, saglabājot skatuvisko klātbūtni. Protams, izņemot brīžus, kad tika aizvietoti ar substitūtiem.

Sēdes vadītāja Klāra de Vita pārliecinoši noturēja izrādes ritmu. Skaidra, skanīga un nesteidzīga balss, precīzas kustības – tieši tik, cik to prasa apņēmīgas sapulces vadītājas manieres.

Krietni izspēlēties bija iespēja Ojāram Grestem, kurš bija gan aktīvs sapulces dalībnieks, gan atveidoja divus tēlus Traveloga epizodē, gan arī populāro personāžu ar izteiksmīgu žestu valodu, kas brīžiem aizdomīgi atgādināja Donalda Trampa kustības.

Savukārt Pēterim Saulītim Tālavas taurētāja epizodē nācās kāpt eglē, no augšas pikti secinot, ka nav sadzirdējis, kā viņam piedāvāts ne vien zelts, bet arī bitkoini, tā ar ironisku piesitienu savienojot klasisko literāro motīvu ar Ulda Siliņa ideju un mūsdienu aktualitātēm.

Īpaša izrādes odziņa bija asprātīgi veidotās reklāmas pauzes. Parasti, sākoties reklāmām, gribas aizsniegt TV pulti un pārslēgt citu programmu, taču Sidnejas Latviešu televīzijas reklāmas bija tik košas un uzmundrinošas, ka tās gribētos redzēt vēlreiz. Brīnumzāļu reklāma ar latviskām sastāvdaļām – priecīga un asprātīga: Māra Lucis savai skatuves (un arī īstajai!) meitai Elitai Braunai degunu aizspieda tik sirsnīgi, ka no īgnas pusaudzes viņa acumirklī pārtapa kaismes pilnā latvietē. Brāļi Kuzņecovi – Jānis Čečiņš un Andrejs Mačēns – desu biznesu attīstījuši tik gruntīgu kā biezu sviestu uz rikas, vienlaikus saglabājot vieglu, puicisku sāncensību. Maizniekmeiteņu duetā – Elita Brauna un Klāra de Vita – piens un asinis! Īpaši apbrīnojama bija aktrišu pārģērbšanās veiklība, no vienas lomas acumirklī atgriežoties iepriekšējā un turpinot darbību tā, it kā nekā tāda nemaz nebūtu bijis. Un, protams, greznā Lijas Veikinas reklāmas epizode par Franču smak'. Bez steigas, bez liekām detaļām – tikai balss, precīza mīmika un vilinošs skatuvisks tēls, kuram gadi nav jāskaita.

Kaleidoskops 2026 skatītājiem paliks atmiņā arī ar vēl kādu izaicinājumu. Izrādes režisori bija sev nolikuši augstu latiņu – savienot uz skatuves spēlētus teātra skečus ar video ierakstiem. Sadarbībā ar Pasaules Latviešu Amatieru Teātru savienību (PLATS) arī citi latviešu teātri bija aicināti piedalīties Kaleidoskops 2026 ar saviem Ulda Siliņa skeču videoierakstiem. Ja precīzi saskaitītu, cik cilvēku bija iesaistīti iestudējuma tapšanā – aktieri, filmētāji, režisori, montētāji un izrādes tehniskais personāls – skaitlis droši vien būtu iespaidīgs, jo izrādē tika iekļauti deviņi citu teātru iestudējumu fragmenti.

Oriģinālizrāde un vieodemonstrējumi neapšaubāmi ir savdabīgs un pat riskants risinājums, kas prasa daudz darba, meistarības un sadarbības. Apvienojot dažādu teātru iestudējumus, var izjukt izrādes ritms vai stilistiskā vienotība. Tomēr viss izdevās, neklabēja un negrabēja, jo televīzijas programma taču var būt un tai pat jābūt daudzveidīgai.

Neslēpsim – tehnika mēdz niķoties. Ar to jārēķinās, izvēloties tik sarežģītu izrādes formātu, un to saprata arī prasīgie teātra skatītāji. Video ierakstu kvalitāte bija nevienmērīga. Dzirdamība – laba, brīžiem skaļums šķita pat nedaudz pārmērīgs, jo dažkārt radās iespaids, ka aktieri nevis runā, bet runā paaugstinātā balsī. Vienlaikus dažos skečos tekstu bija grūtāk skaidri saklausīt, jo aktieri runāja par ātru. Varbūt šādos gadījumos būtu palīdzējuši subtitri? Par noderīgu papildinājumu būtu derējusi arī norāde, kurš teātris konkrēto skeču iestudējis. Šo informāciju gan varēja atrast izrādes programmā. No video skečiem īpaši atmiņā palika Jelgavas Studentu teātra Corpus Derelictus iestudējums – Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojums ar adatām caurdurto tautumeitu.

Televīzijas valdes sēde neprasa īpašus tērpus – uz sapulcēm ierodas ikdienišķi, bez vakarkleitām un frakām. Tomēr bija redzams, ka kostīmu izvēle nav atstāta nejaušības ziņā. Aktieru tēlos parādījās koši un atšķirīgi akcenti – kaklasaite, lakats, krelles, sarkanās krāsas detaļas –, kas palīdzēja iezīmēt katra personāža individuālo raksturu. Savukārt otrā cēliena sākumā, skečā par gaidīšanu pie sieviešu labierīcībām, kostīmi bija pavisam citā noskaņā – dāmas uzpucējušās, kā jau uz teātri. Īpašu komplimentu pelna Anettes Piersas rozā mētelis ar spēļu kāršu apdruku – drosmīga un trāpīga izvēle, kas epizodei piešķīra košu vizuālo akcentu.

Ir zināma uzdrošināšanās vēlreiz rādīt to, kas jau reiz bijis skatītāju priekšā, jo jāspēj uzrunāt gan tie, kuri izrādi atceras ar sentimentu, gan tie, kuri to piedzīvo pirmoreiz. Kāds kungs, kas, šķiet, redzējis vismaz trīsdesmit Kaleidoskopus, pēc izrādes noteica: „Nav kā vecos laikos…“ Protams, nav un nebūs kā vecos laikos – aktieri ir citi, situācija ir cita, un arī skatījums uz pasauli ir mainījies.

Izrāde sākās ar Ulda Siliņa dziedāto leģendāro Kaleidoskopa sākumdziesmu: „Esiet sveikas Mildas, Marijas un Hildas“, un ar to arī noslēdzās – tikai jau visu izrādes aktieru kopīgā izpildījumā. Apļa kompozīcija ir pārbaudīts un iedarbīgs dramaturģisks paņēmiens. Skanot noslēdzošajai dziesmai, patiešām radās sajūta, ka ikviens skatītājs šeit ir gaidīts – arī es sajutos gaidīta. Aktieru sejās bija nepārprotami redzams, ka viņi zina, ko dara, turklāt dara ar patiesu prieku – un tas ir pārbaudīti drošākais ceļš uz sirsnīgiem skatītāju aplausiem.

Lolita Lūse