Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Stiprie Ozoli Toronto

Māris Brancis par māksliniekiem Ozoliem

Laikraksts Latvietis Nr. 893, 2026. g. 14. maijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ita Ozola. Apsveikuma kartiņa. 1992. FOTO Māris Brancis.

Visvaldis Ozols ar mazmazmazdēliņu Vili. FOTO Māris Brancis.

Visvaldis Ozols. Ziemassvētku apsveikuma kartiņa kokā M. Brancim. FOTO Māris Brancis.

Kamēr es auklēju sevī ideju par to, kā sveikt Visvaldi Ozolu viņa 95 gadu jubilejā, kas atzīmējama 17. maijā, Kanādas latviešu avīzes „Latvija Amerikā“ redaktrise Vita Gaiķe atsūtīja sēru vēsti – 28. aprīlī mūža miegā aizmigusi arhitekte un māksliniece Ita Ozola, topošā jubilāra dzīvesbiedre. 1. maijā šo skumjo ziņu apstiprināja telefonsarunā pats Visvaldis Ozols. Kā man izkļūt no šīs situācijas?

Man viņi abi ir vienlīdz tuvi, ar abiem reizē iedraudzējos, kad vairākkārt viesojos Toronto. Mums izveidojās ļoti tuvas attiecības, kas līdz šai dienai bijušas ļoti stipras. Mūsdienās attālumi nav šķērslis, tos pārvar gan vēstules un apsveikumi, gan internets, lai gan abas puses nav vienādi aktīvas šādos starptautiskos sakaros – esam aizņemti ar dažādiem darbiem un pienākumiem, kas paņem daudz laika un kas mums šķiet vērtīgāk, nekā mūždien sēdēt pie kastes, ko sauc par datoru. Neesam arīdzan vairs cik jauni, kuri satiekoties sarunu vietā spaida mobilos telefona podziņas, t.i., čato jeb, kā mūsu vecuma ļaudis mēdz teikt, pļāpā, tērzē, mēļo.

Gan Ita, gan Visvaldis Ozoli ir dzimuši vienā gadā – 1931. gadā, viens Ogrē, otrs Dobelē. Tātad šogad abi iesoļo 95. gadskārtā – viens pavisam drīz, otrs 4. novembrī svinētu šo grandiozo jubileju.

Abu ģimenes 1945. gadā atstāja Latviju. Visvaldis vēlāk rakstīja, ka dienā, kad krievi iebruka Jelgavā, viņš, 13 gadus vecs puisis, līdz ar ģimeni bēga uz Liepāju un pēc tam devās uz Vāciju. Visvaldis kādu laiku dzīvoja Eslingenē, kur gāja skolā un apmeklēja pirmos latviešu dziesmu svētkus Vācijā. Kad 1949. gadā Ozoli devās uz Argentīnu, vienā kuģi turp ceļoja arī tādi pazīstami mākslinieki kā Jānis Zuntaks un Gvido Brūveris, līdz ar viņiem arī Vilmaņi ar meitu Idu un Ozolu saime ar dēlu Visvaldi.

Ita Buenosairesas universitātē ieguva arhitekta diplomu. Kā zināms, pēc viņas plāniem cēla daudzus namus un baznīcas Argentīnā un Brazīlijā. Savukārt Visvaldis apguva galdnieka profesiju, darinādams durvis un citus lietas no koka. Argentīnā Ita un Visvaldis Ozoli nodibināja ģimeni. Tā tika svētīta ar divām meitām un diviem dēliem. 1976. gadā jaunā Ozolu ģimene pārcēlās uz Kanādu, Toronto, kur bija vislielākā latviešu apmešanās vieta Ziemeļamerikā.

Toronto arīdzan bija tā vieta, kur 2009. gadā liktenis mūs saveda kopā, un kļuvām par ciešiem draugiem. Joprojām manā acu priekšā iznirst Ozolu māja Blūra ielā (Bloor Street) un tās iekārtojums Toronto rietumu daļā Etobecoke. Katra istaba, katra siena, katrs stūris, katra mēbele ir Visvalža izgatavota un izgreznota ar latvju ornamentiem. Ikviena mēbele nav tikai skaista un latviska, bet arī racionāli izgatavota, lai lietotājam būtu ērti un parocīgi. Pie visa vēl piebilstams, ka Visvaldis iekopa arī skaistu puķu dārzu dvēselei.

Pārcēlušies uz Toronto, Visvaldis iestājās Latviešu Daiļamatnieku savienībā Kanādā un pat kādu laiku bija tās priekšsēdis. Kad varēja, viņš piecas reizes ciemojās Latvijā un saprata, še citēju vēstuli, „un esmu pārliecinājies, ka nav skaistākas vietas pasaulē kā manā Latvijā. Tā ir mana Tēvzeme ar latviešu valodu“.

Atbraucis uz Latviju Visvaldis īpaši interesējās par sprēslenīcām, apbraukādams muzejus, lai redzētu, kā tās katrā novadā gatavoja. Vēlāk viņš astoņas sprēslenīcas uzdāvināja Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcai, kas pēc kara atjaunota un iekārtota kā pievilcīgs tūrisma informācijas centrs ar ekspozīcijām par Jelgavas pilsētas un baznīcas vēsturi un likteni, kā arī greznu spoguli. Uz Jelgavas 750 gadu jubileju no Toronto atceļoja viņa izgatavota piramīda, kas ilgi iepriecināja pilsētas viesus.

Viesojoties pie Ozoliem, tāpat mani silti uzrunāja Itas zīmējumi un akvareļi. Kā atklātnes tie ceļoja arī uz Jelgavu. Zīmējumu Ita veidoja plūdenām, garām jo garām līnijām, kas vijas pretim debesīm, ieskaujot dzimtenes ainavas un lepnos tautastērpos un sagšās tērptās tautumeitas. Tajos vēji brāžas kuplajos lindrakos un nes skatītāju līdzi augšup un arvien tālāk pretim tēvzemes ārēm ar mežu ieskautām lauku ainavām un bērzu birztalām. Šie skati no mājām ir pilni romantiskas jūsmas un iedvesmas.

Mēs nebijām čakli rakstītāji, taču nekad viens otru neaizmirsām un apmainījāmies ar jaunumiem, pastāstīdami par radošajiem veikumiem katra dzīvē, allaž aizsūtīdami arī foto uzņēmumus.

Jā, liktenis lēma pēc sava prāta – gatavojos apsveikt Visvaldi lielajā jubilejā un sveicu vēl arvien, bet tagad jālūdz viņu stiprināties brīdī, kad aizgājis neaizstājams mūža draugs, ar kuru 70 gadi kopā vadīti. Turies, draugs, esi stiprs un dziedi līdzi tautas dziesmai, „liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādams“.

Tavs draugs

Māris Jelgavā, Latvijā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI



3x3 Australija