Latviešu leģionāru un gaisa izpalīgu stāsti

Palielināt / Enlarge

Jēkaba vectēvs Raimonds Kugrēns (pirmajā rindā, otrais no kreisās) kopā ar armijas biedriem 1939. gadā. FOTO no Jēkaba Reiņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jēkabs Reinis runā ar bijušo gaisa izpalīgu Jāni Dauguli. FOTO no Jēkaba Reiņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jēkabs Reinis runā ar bijušo leģionāru Laimoni Ezergaili. FOTO no Jēkaba Reiņa personīgā arhīva.

Latviešu leģionāru paaudze pamazām aiziet mūžībā, un līdz ar viņiem zūd iespēja no pirmavota uzzināt par vienu no sarežģītākajiem posmiem Latvijas vēsturē – piespiedu mobilizāciju, frontes pieredzi, kara šausmām un izvēlēm, kuras bieži vien nebija iespējams izdarīt brīvi, tāpēc šobrīd tiek veikts mērķtiecīgs darbs, lai dokumentētu vēl dzīvo leģionāru un gaisa izpalīgu atmiņas gan Latvijā, gan trimdā, apkopojot intervijas, personiskos stāstus, fotogrāfijas un citus materiālus; līdz šim jau uzklausīti vairāki desmiti vīru, taču no viņiem dzīvi palikuši vairs tikai daži, kas šo darbu padara par sacensību ar laiku.

Šo darbu veic aktieris Jēkabs Reinis ar domubiedru komandu, kura interese par vēsturi nav nejauša – tā sakņojas gan profesionālajā pieredzē, piedaloties tādos darbos kā daudzsēriju mākslas filmā „Sarkanais mežs“, kur atveido galveno lomu – leģionāru un partizānu Vitoldu Reķi, un Latvijas simtgades filmā „Dvēseļu putenis“, kur Jēkabs atveido ekspresīvo strēlnieku Miķelsonu.

Arī personīgi ģimenes stāsti Jēkabu motivē; viņa vectēvs Raimonds Kugrēns bija Latvijas armijas virsnieks, kuru 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā no virsnieku nometnes Litenē izsūtīja uz Noriļsku, un viņš tur izdzīvoja – kā pats Jēkabs stāsta: „Mans vectēvs izdzīvoja, jo Noriļskas nāves lēģerī biedri viņam no virtuves nesa kartupeļu miziņas.“ Savukārt viņa vectēva brālis Herberts Kugrēns bija latviešu leģionārs, kurš krita 1945. gadā Polijā.

Šādi ģimenes stāsti, kuros savijas Latvijas armijas virsnieku, leģionāru un strēlnieku likteņi, veidojuši dziļu izpratni par valstiskuma cenu un kļuvuši par neatņemamu viņa identitātes daļu. Tikšanās ar šiem cilvēkiem nav tikai vēsturisku faktu fiksēšana – tās ir cilvēciskas, bieži ļoti emocionālas sarunas par dzīvi, zaudējumiem, izvēlēm un piederību savai zemei, kurās atklājas ne vien kara realitāte, bet arī cilvēka iekšējais spēks; tajās izskan stāsti par jauniešiem, kuri 16 vai 17 gadu vecumā tika ierauti kara virpulī un vairs nekad neredzēja savas ģimenes, par karavīriem, kuri piedzīvoja fronti, biedru nāves un smagus ievainojumus, un par cilvēkiem, kuri pēc kara gadiem ilgi nesa sev līdzi neatbildētus jautājumus un klusēšanu.

Nozīmīga daļa no šī darba ir arī pēckara likteņu izzināšana – daudzi leģionāri nonāca karagūstekņu nometnēs vai devās trimdā uz Rietumiem, kur svešumā veidoja jaunu dzīvi, bieži vien saglabājot dziļu saikni ar Latviju, un tieši šo dzīves posmu stāsti līdz šim nereti palikuši nepietiekami izzināti.

Meklējumi turpinās visā pasaulē – ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā un citviet, un Jēkabs Reinis ir gatavs doties uz jebkuru pasaules valsti, lai klātienē satiktu vēl dzīvos lieciniekus un viņu tuviniekus, jo katra šāda tikšanās ir neatkārtojama un nenovērtējama. Katra satikšanās kļūst par īpašu notikumu, kas apliecina latviešu spēju saglabāt savu identitāti arī svešumā – kā kāds satiktais leģionārs teicis: „Lai kur es atrastos, mana sirds vienmēr būs Latvijā.“

Šie stāsti ir ne tikai par pagātni, bet arī par izturību, spītu un piederību – par tautu, kas, līdzīgi kā pavasara asni, pēc katra smaguma atkal tiecas uz gaismu, un tie atgādina arī mūsdienu paaudzei par vērtībām, kuras nav pašsaprotamas – par brīvību, valsti un atbildību tās priekšā; katra pierakstītā liecība kļūst par nozīmīgu daļu no Latvijas vēsturiskās atmiņas, kas jāsaglabā, jāsaprot un jānodod tālāk nākamajām paaudzēm.

Jēkabs Reinis