Redakcijā

Kāpēc liekas, ka atkal piedzīvojam „vecos, labos laikus“? Valdība kritusi, patiesībā veikusi pašlikvidāciju. Gaidām Saeimas vēlēšanas vēlāk šogad. Populārākā partija ir Aināra Šlesera „Latvija pirmajā vietā“. Skatoties uz visu kopā, viens vienīgs murgs.

Politikas veterāns, oligarhs Ainārs Šlesers atgriezies ar savu piekto partiju, un visa viņa vēsture it kā pazudusi. Šlesers bija Latvijas ekonomikas ministrs pusgadu no 1998. gada novembra, Latvijas satiksmes ministrs no 2004. gada marta līdz 2009. gada martam, ar 8 mēnešu pauzi 2006. gadā.

2009. gadā Šlesers kā LPP/LC vadītājs tika ievēlēts Rīgas domē, kur veidoja koalīciju ar Saskaņas centru. Nils Ušakovs kļuva par Rīgas mēru, un Šlesers kļuva par viņa vietnieku.

Diemžēl, Šlesers un Latvija pirmajā vietā pat nav sliktākie kandidāti Latvijas valdīšanai.

Daudz ir atkārtota vienkāršā patiesība, ka funkcionējošai demokrātijai būtiski svarīga ir ticamas informācijas izplatīšana. To kādreiz vairāk vai mazāk nodrošināja brīvā prese. Patiešām – dažreiz vairāk, un dažreiz mazāk.

Bet tagad informācijas avoti, kā arī dezinformācijas avoti ir daudzi un dažādi. Ja sūdzamies par Latvijas „divkopienu“ sabiedrību – daļa smeļ informāciju no latviešu valodas medijiem, daļa no krievu valodas medijiem – tad tagad ir vēl ļaunāk.

Sociālie mēdiji ar nolūku cenšas patērētājam sniegt tās ziņas, kas viņam it kā patīk. Piemēram, ja Facebook ir skatīts „antivaksera“ ieraksts, tad saņemsi plūdu no līdzīgiem ierakstiem, un reti kādu atšķirīgu viedokli. Tāpat par citām tēmām. Mēs dzīvojam informācijas salās, ne tikai divos „kontinentos“ – latviešu un krievu – kā varēja agrāk teikt.

Kas ir atrisinājums? Bieži runā par „medijpratību“ – mācīt jau skolā, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Vēl tālāk: „Apskaties vīru nevis pēc cepures, bet pēc darbiem“. Zinot viena oligarha iesauku, šis ir sevišķi trāpīgs.

Dažreiz liekas, ka centieni mierīgi un loģiski pārrunāt strīdīgus jautājumus ir lemti neveiksmei. Vieglāk izlamāt citādi domājošo, vairs neminot nekādus argumentus. Bet mums tomēr jācenšas. Tā ir mūsu atbildība Latvijai un tās cēlājiem.

GN
2026. g. 28. maijā