Bonegilla

Palielināt / Enlarge

Ikdienas dzīve Bonegillā gan bija vienmuļīga… FOTO Austrālijas Nacionālais arhīvs.

Uz vienu pēcpusdienu, ceturtdien, 6. janvārī, 3x3 dalībnieki atstās savu Folskrīka (Falls Creek) skaisto lodžu un izbrauks gabaliņu uz daudziem pazīstamu vietu, kas bija pirmā māja latviešu bēgļiem, kam iznāca doties uz šo tālo kontinentu. No 1947. g līdz pat 1973. gadam Bonegilla sveica pāri par 200 000 iebraucējus Austrālijā, bet pirmie iemītnieki bija pārsvarā baltiešu bēgļi – dipīši – atbraucot pēc vairāku gadu patvēruma Vācijā vai citur pēckara Eiropā.

Vecas armijas barakas, kam bija uzšļākta kārta jaunas krāsas, netālu no Vodongas un Alburijas, kur dienas mēdz būt karstas un naktis gandrīz eiropiski aukstas, tālu no galvaspilsētām; – šīs bija ne visiem patīkams pārsteigums, ierodoties jaunajā valstī. Austrālijas valdība apgājās ar šiem bēgļiem ar ļoti stingru, bet arī tālredzīgu politiku.

Austrālija tikai pēc ilgstošām debatēm un labi veiktu pārliecināšanos no Imigrācijas ministra Artūrs Kolvels (Arthur Calwell) puses bija ar mieru ņemt šos bēgļus. Pēc kara beigām Austrālija cerēja uz lielu imigrācijas vilni, lai piepildītu vai nu gandrīz vēl tukšo kontinentu un atdzīvinātu ekonomiju pēc ne tikai kara postiem, bet ekonomiskās depresijas, kas iezīmēja 30. gadus. Bet Austrālija taču cerēja, ka šie imigranti nāks no pazīstamām un jau ierastām vietām – Anglijas vai Īrijas un Skotijas. Austrālija nebija labvēlīga pret neangļu–ķeltu iebraucējiem, it sevišķi tādiem, kas nerunāja angliski; pret tumšādainiem Austrālija ieturēja savu bēdīgi slaveno Balto Austrālijas politiku. Bet angļu–ķelti nebrauca, vismaz ne tādos skaitļos, ko Austrālija pieprasīja, un Lielbritānija pati meklēja imigrantus, lai atjaunotu savu ekonomiju un atkoptos no kara posta. Un kuģu nebija. Visi ieteica Austrālijai ņemt tos miljons bēgļus, kuri nīka Vācijas nometnes, un beidzot Kolvels izveidoja plānu, kas atļautu ievest šādus bēgļus, bet arī pasargāties no Austrālijas aizspriedumiem pret cittautiešiem.

Vispirms Austrālijas imigrācijas aģenti izmeklēja tādu kontingentu, kas vismazāk atšķiras pēc izskata no Austrālijas vairākuma iedzīvotāju – tieši igauņi, latvieši un lietuvieši bija pirmie izmeklētie. Tad katram bija jāparaksta līgums, ka pirmos divus gadus strādās tur, kur valdība viņus novietos. Tas bija mērķtiecīgi izdomāts, – vispirms, tas izsludināja šo darbaspēku Austrālijas uzņēmumiem, kam trūka darbaspēks. Otrkārt, tas izkliedēja iebraucējus pa visu Austrāliju – no cukurniedru laukiem Kvīnslandē līdz Tasmānijas mežiem un ābolu dārziem un slavenajam Sniegoto kalnu (Snowy Mountains) hidroelektriskam projektam. Un šādu izkliedēšanu arī bija domāts, lai sargātu Austrāliju no nevēlamām svešinieku koncentrācijām, it sevišķi lielpilsētās. Lozungs pie tā visam bija – asimilācija. Šādos ietvaros Austrālija atzina, ka ja ņem tādus, kas nepazīst Austrāliju un nerunā angliski, ir jāmāca angliski iebraucējiem, un to mācīja kuģos, kas atveda iebraucējus, un imigrantu sagaidīšanas centros – tā kā Bonegilla: ja grib, ka iebraucēji asimilējās, tad valdībai jāuzņem atbildība palīdzēt šim procesam. Lai pastrīpotu šo vēlmi, pat pirmos kuģos 1947. gadā – pirmos trasnsportos – Austrālija ņēma tikai neprecētus cilvēkus, cerot, ka tie varēs atrast dzīvesbiedrus Austrālijā, un tātad īstenot asimilācijas mērķi. Un Apvienotās nācijas bija ar mieru dot kuģus!

Šī bija Austrālijas pretimnākšana ar diezgan smagu roku. Visus iebraucējus uzskatīja kā fizisku darbaspēku, neskatoties uz iepriekšējo profesiju vai izglītību, kas pārsteidza un reizēm sarūgtināja zināmu kārtu iebraucējus. Rūpīgi izmeklēja veselību, un dažs labs pat meloja par savu vecumu, lai tik tiktu ieskaitīts braucējos.

Ne visiem atmiņas par Bonegillu bija glaimojošas. Austrāļu ēdiens mūžīgos jēru taukos, karsta un it kā tukša apkārtne, ne tikai angļu mēle, bet austrāļu izloksne – tiešam, daudz prasīja, kur mēs esam nonākuši?...

Iebraucēji palika Bonegillā bieži vien tikai pāris nedēļas vai ilgākais pāris mēnešus, līdz viņiem bija atrasts darbs citur, bet daži no iesākuma iebraucējiem arī atrada savu vietu Bonegillas administrācijā. Kad baltiešu un austrumeiropiešu nometnes Vācijā bija izsmeltas, Austrālijas pieredze ar šiem bēgļiem un it īpaši – viņu strādīgumu, pārliecināja, ka Austrālijai jāņem vēl vairāk imigrantu no dažādām zemēm; process, kas nekad pēc tam nav beidzies, izveidojot šodienas Austrāliju.

Bonegillla šodien tiek uzturēta kā imigrācijas muzejs, lietojot vēl palikušas vairākas barakas un citas ēkas, pieliekot klāt dažādus eksponentus un ar moderno mediju palīdzību atspoguļo to vidi, kāda tā bija Bonegillā iebraucēju laikā. Izbaudīsim to ar tūri gida pavadībā pa dažādām ēkām un iepazīstoties ar eksponentiem.

Baltiešiem, no kuriem latvieši bija vislielākais skaits, ir sava īpaša vieta Bonegillas un vispār Austrālijas imigrācijas vēsturē. Bonegillā pat izdota maza grāmatiņa par tur mitušajiem Baltijas bēgļiem.

Lūdzu, piedalieties 3x3 un brauciet redzēt vēsturisko Bonegillu!

www.bonegilla.org.au

Uldis Ozoliņš
3x3 Austrālijā Padomes priekšsēdis
Laikrakstam „Latvietis“