Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Staņislavs Roze. RLB vadītāja Frīdriha Grosvalda portrets. 1878. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Rīga. Teātra bulvāris [skatā no Grosvaldu dzīvokļa]. 1913. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Edgars Bauze. Mērijas portrets. 1943. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatas. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Mērijas zābaki. FOTO Māris Brancis.

Starp pagājušā gada dokumentālajām filmām, veltītām Latvijas simtgadei, īpaši izcēlās Kristīnes Želves uzņemtā kinolente Mērijas ceļojums, kurā bija veiksmīgi apvienota dokumentalitāte ar aktieru tēlojumu. Filma bija iespaidīga, pat satricinoša, atklājot bezgala traģiskas latviešu kultūras vēstures lappuses. Stāstījuma centrā ir sieviete (Mērija Grīnberga) un viņas mūža dramatiskais pusotrs gads, pavadot un sargājot Latvijas muzeju savāktos un glabātos materiālus, ko vācu okupācijas armija nolaupīja un centās aizvest uz Vāciju.

Tagad Kristīnes Želves vadībā radusies izstāde Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts, kas līdz 24. novembrim iekārtota Latvijas Nacionālā mākslas muzeja divos stāvos. Nav ko iebilst, Mērijas Grīnbergas dzīvesstāsts patiesi atspoguļo mūsu tautas 20. gs. likteņgaitas, arī Grosvaldu dzimta ir nozīmīga latvju vēsturē, taču, manuprāt, tā aizsāk tēmu par dzimtu lomu nācijas likteņceļos. Tomēr ne jau Grosvaldi bija vienīgie, kas lika pamatakmeni mūsu tautas izaugsmei, sevis apliecināšanai un pierādīšanai. Vēl jāmin Čakstes, Krastkalnu, Stērstes, Vīgneru, Jurjānu, Alberingu un daudzas citas zināmas vai pat skaļi nepaustas dzimtas. Ir laiks pienācis runāt par personību un ģimeņu lomu vēstures atklāšanā. Visu nosaka cilvēks – personība ar savu degsmi, ar spēju atdoties kādai idejai, ar savu apsēstību, pienākuma apziņu, ar sirds pieslēgšanos un mīlestību.

Ja runājam par izstādi, 4. stāva centrs ir Jāzeps Grosvalds, kuru pazīstam kā 20. gs. modernās mākslas celmlauzi un kurš vienmēr būs skatītāju atmiņā ar strēlnieku dzīves atspoguļojumu, kas galvenokārt veikti akvarelī. Ne mazāk svarīgi ir ģimenes locekļu portretējumi dažādos periodos, īpaši I pasaules kara laikā. 1917. gadā Jāzeps Grosvalds iesaistījās angļu ekspedīcijas korpusa sastāvā, kas radīja viņam iespēju doties uz Persiju (mūsdienu Irāku un Irānu). Šajā ceļojumā radās liels skaits akvareļu ar austrumu motīviem. Tie šīs izstādes sakarā pirmo reizi no Vermlandes muzeja Kārlstādē, Zviedrijā, ir atceļojuši uz Latviju.

Tomēr Jāzeps Grosvalds kā mākslinieks neuzplauka tukšā laukā. Kā izstādes veidotāji ieskicējuši, viņa vecāku Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Fridriha un Marijas Grosvaldu plašajā dzīvoklī 19. gs. Beigās – 20. gs. sākumā viesojās latviešu sabiedrības zieds jeb krējums – gan latviešu turīgāko aprindu ļaudis, gan mūziķi, literāti, aktieri un mākslinieki. Piemēram, Jūlijs Madernieks radīja plašo apartamentu interjeru ar jūgendstila motīviem, šeit Janis Rozentāls iepazinās ar somu dziedātāju Elliju Foseli, ar kuru vēlāk apprecējās. Uzskaitījumu varētu turpināt, tādējādi arvien vairāk apstiprinot Grosvaldu vietu sava laika sabiedrībā.

Piezīmēsim arīdzan, ka Grosvaldu ģimenē veidojās lieliska gleznu kolekcija. Tās vidū reprezentablais Jāņa Staņislava Rozes 1878. gadā gleznotais Fridriha Grosvalda portrets, ģimenes drauga Jaņa Rozentāla darbi. Te krājās Konrāda Ubāna, Aleksandras Beļcovas un citu radītās Grosvaldu dzimtas pārstāvju ģīmetnes, tostarp Jāzepa Grosvalda gleznotie māsu un arī mums pazīstamās Mērijas portrets pusaudzes gados.

Izstādē viena istaba atvēlēta filmas un izstādes varonei Mērijai Grīnbergai, ja jau izstādes nosaukumā ietverts viņas vārds. Tajā eksponēts Tautas augstskolas zīmēšanas studijas audzēkņa, vēlākā Romana Sutas privātstudijas asistenta Edgara Bauzes 1943. gadā veikli gleznotais Mērijas Grīnbergas portrets, galdiņš no Gros­valdu mājas un fotogrāfijas. Otrā telpā izlikti apskatei daži eksemplāri no viņas paglābtiem muzeju krājumiem. Abas šīs telpas savieno kastu instalācija, kam uzskatāmi jāparāda, kādās kastēs muzeju dārgumi mēroja garo ceļu no Rīgas līdz Tropavai pie Minhenes Vācijā un atpakaļ (tiesa, atpakaļceļš bija vismaz pāris reizes garāks). Jāteic gan, ka šīs abas ekspozīcijas zāles 4. stāvā ir mazāk emocionāli un informatīvi piesātinātas un pārliecinošas par pārējo daļu.

Kupolstāvs atvēlēts stāstiem par Grosvaldu dzimtu. Te tekstos, priekšmetos un fotogrāfijās atklāta dzimtas vēsture kopš ciltstēva Fridriha Gros­valda ģimenes veidošanās, un, kas vēl būtiskāk, skatītājam iespējams iepazīties ar Grosvaldu bērnu tālāko likteni laikmetu griežos, viņu ieguldījumu Latvijas valsts pastāvēšanā. Te piesaista daudzi materiāli, kas nav bijuši pieejami publikai. Te atradīsim, piemēram, telegrammu par Jāzepa Grosvalda nāvi un viņa dienasgrāmatas. Pievilcīgs ir ieskats Mērijas Grīnbergas vecākās tērpu veikalā. Kupolstāvs ir pilns ar mazzināmu vai pat nezināmu informāciju, kas prasa lēnu un pamatīgu iedziļināšanos un daudz grodāk, personiskāk atklāj Latvijas vēsturi no 19. gs. II puses – tiešāk vai netiešāk – līdz mūsdienām.

Pēc šīs izstādes jādomā par tām likteņa peripetijām, ar kurām sastapās mūsu senči, mūsu ikviena dzimta, ko kopsummā dēvējam par latviešu tautu. Tās dzimtas, kuras senākos laikos veidoja pamatni vēlākam uzplaukumam, šobrīd ļoti bieži kādu apstākļu dēļ palikušas pagātnē vai apklusušas. Tas noticis galvenokārt politisko motīvu dēļ, kādu pie varas stāvošu alkatības, varaskāres, maniakālas apsēstības dēļ. Cieš allaž cilvēki, dzimtas, tauta. Tā noticis ar Grosvaldu, Alberingu un daudzām citām dzimtām. Vienīgais mierinājums, ka politiskā vara te ir spēkpilna, te arī to aizslauka vēstures mēslainē, atstājot vien rūgtas mieles.

Neraugoties uz visu, Grosvaldi atstāja ļoti zīmīgas pēdas mūsu vēsturē. Bet kā būs ar mūsu dzimtām?

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“