Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Paulis Postažs. „Klusā daba ar bumbieriem“. 2019. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Paulis Postažs pie savā gleznām „Meitene ar ķiršu ziedu“ (2019) un „Klusā daba ar bumbieriem“ (2019). FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Paulis Postažs. „Liena“. 2000. FOTO Māris Brancis.

Latvijā ir vairāki mākslinieki, kuri saglabā savu neatkarību, strādā un domā tā, kā pašiem tas liekas pareizi, nepiesaistās kādai grupai, arī formā un tēmu ziņā ir savrupi. Viņi it kā dzīvo šķirti no pārējiem kolēģiem, un viņu gleznas skatāmas galvenokārt ārzemju galerijās, kur tās labprāt pērk, tādējādi rodot iespēju dzīvot no mākslas un uzturēt ģimeni.

Viens no tādiem māksliniekiem ir gleznotājs Paulis Postažs. Viņa darbus pagājušā gada pēdējos mēnešos un arīdzan vēl šī gada janvāra pirmajās nedēļās varēja redzēt Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas galerijas izstādē ar visai neitrālu, vienlaikus ietilpīgu, nosaukumu Portreti.

Gleznotājs Paulis Postažs ir dzimis 1976. gada 27. februārī, no 1987. līdz 1994. gadam mācījies J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, tūlīt pēc tam 1994.- 2000. gadā sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, ko beidza ar maģistra grādu. Jau mākslas skolas laikā, precīzāk kopš 1992. gada, sācis piedalīties izstādēs. Latvijā viņa darbus 20. gs. 90. gados varēts redzēt galvenokārt grupu izstādēs, pēc tam lielākoties gleznas izstādījis Beļģijā (galerijā d'Haudrecy), Vācijā (Berlīnes galerijā TVDART), Francijā (Parīzes galerijā ARTBH), arī Itālijas un citu valstu galerijās. Latvijā pirms Jelgavas viņa personālizstāde bija sarīkota tikai Kuldīgā 2017. gadā.

Mākslas akadēmijas studiju laikā viņš mācījās pie Normunda Brasliņa, gleznotāja, kura rokraksts izceļas ar tuvību klasiskajai mākslai, formā reālistiska, ar izkoptu zīmējumu, kas tuvināms akadēmiskajai vai renesanses laika formveidei. Acīmredzot skolotājs Pauli Postažu tieši vai netieši ir pavirzījis līdzīgā virzienā. Blakus figurālajai glezniecībai viņš pievēršas arīdzan portretam, pilsētainavai un klusajai dabai.

Viens ir ārējā forma, taču viņa tēmas un motīvi gūti reālajā īstenībā. Klusajā dabā viņš labprāt pievēršas klasiskajiem uzstādījumiem tuvām kompozīcijām (Klusā daba ar bumbieriem, 2019). Šajā spoži apgaismotajā gleznā ar maigi noskaņotu tonālo partitūru, ja ciešāk ieskatāmies, ieraugām, ka bumbieru skaistā klasiskā forma ir tikai šķietamība. Patiesībā gleznotājs rāda tārpu saēstas vai slimību bojātas lapas, arī auglis ir ar iespiedumiem. Mākslinieks, acīm redzami, rāda, ka aiz spožā apvalka eksistē gluži cita pasaule. Līdzīgi tas ir ar jumtu gleznojumiem. Sākumā priecājamies, cik meistarīgi gleznotājs attēlo pilsētas jumtu ritmiku un tonālo daudzveidību (Jumti, 2001), bet tikai vēlāk pamanām, ka glezna debesu vietā it kā būtu cietusi lietū vai ūdenī, padebešu laukums ir nosmulēts.

Pavisam cita ievirze ir portretā, kurā skaistā seja kontrastē ar it kā nevērīgi gleznoto fonu (Liena, 2000). Ar to mākslinieks pasvītro personības fiziskā veidola vienreizējo daiļumu. Cilvēks ir vērtība, mūžīga vērtība, kura ārējais skaistums atrodas harmoniskā vienībā ar modeļa garīgo neatkārtojamību. Še jāatzīmē, ka viņa modeļi lielākoties ir sieva, gleznotāja Liena Baklāne, un meitas. No tā jaušams, cik gleznotājam ir būtiska ģimene. Tā gan netiek attēlota reālistiskā vidē. Patiesībā mēs ielūkojamies mākslinieka radītā pasaulē, kura pagātnes klasiskā forma saplūst ar mūsdienām. Īstenība ir tikai tik daudz, cik pats gleznotājs un viņa tuvākie modeļi ir reāli cilvēki, kas dzīvo laikā, kad mēs skatām viņa darbus. Varbūt mākslinieks tā sargā savu ģimeni no nelabvēlīgas acs? Bet varbūt, ka viņš provocē mūs, ķircina mūs, aizved mūs pa maldu ceļu? Ar rotaļīgu vieglumu viņš spēlējas ar skatītāju. Tā varbūt ir ļoti smalka ironija par mūsu maldiem? Kur ir īstenība, kur ir patiesība?

Gleznotājs kādu 2017. gada darbu nosaucis par portretu, lai gan tajā attēlots gludināmais dēlis. Bet kāpēc gan ne? Tam ir skaidri izteikta konstrukcija, kas nosaka tā funkciju un pielietojamību, tātad, tam piemīt personības dotumi. Kā ikvienā gleznā, tajā izstrādāta katra detaļa, pieskaņots tonālais risinājums. Te nav nekā nejauša, viss ir pārdomāts, izstrādāts. Vai arī še parādās ironija?

Tā vien liekas, Paulis Postažs mūsu priekšā rada ideālu pasauli, kurā, atšķirībā no laikmeta, kurā dzīvojam, ir noteikti ideāli, noteiktas vērtības, kaut arī tās paslēptas zem ironijas plīvura. Tā arīdzan pats autors nomaskējas, aiz zobgalīgās bravūras tiek paglābta viegli ievainojama sirds, dvēselisks gaišums, harmonija un ļoti augsts profesionālisms.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“