Saknes meklējot (13)

Palielināt / Enlarge

Ievas Krūmiņas zīmējums.

Divpadsmitais turpinājums. Sākums LL570, LL571, LL573, LL576, LL578, LL579, LL582, LL586, LL590, LL591, LL594, LL598.

91. Psalms iesākas ar vārdiem: „Kas dzīvo Visaugstākā patvērumā ...“. Mēdz teikt, ka tieši šī Psalma vārdiem piemītot visspēcīgākais aizsargspēks. To apliecinājuši daudzi piemēri dažādos gadsimtos līdz pat mūsu dienām.

Mātes un sievas 91. Psalma vārdus iešuvušas savu vīru vai dēlu drēbēs, izvadot viņus karā. Un brīnumi notikuši: gandrīz visi karavīri kaujas laukā krituši, bet tas, kurš palicis dzīvs, glabājis kabatā iešūtos Psalma vārdus. Vēl citam lode atdūrusies pret sudraba cigarešu kārbiņu krūšu kabatā, kurai blakus, sīki salocīts, bijis mātes uzrakstītais 91. Psalms.

To labi zinot, pirms vairākiem gadiem iemācījos šo Psalmu no galvas. Katru dienu iemācījos vienu vai divas rindiņas. Ainažos pļāvu zāli, ravēju puķes un, darot sīkos ikdienas darbus, dienas gaitā kā mantru to atkārtoju neskaitāmas reizes, vienlaikus arī dziļi izjūtot katra Psalma vārda jēgpilno nozīmi un to pārdomājot, norobežojos no citām domām.

Tāpēc arī PIRMS Psalma mācīšanās jāvingrinās lieko, destruktīvo domu atsijāšanā. Pretējā gadījumā – prātā līdz ar Psalma vārdiem var ieperināties visdažādākās atmiņu lauskas un haotisku domu virpuļi. Bet Psalmam jābūt tīram. Tam it kā jāiegravējas mūsu atmiņā tā, lai tas tur dzīvotu pats savu dzīvi un mūs sargātu pat zemapziņā, kad aktīvi par to nedomājam.

Kāda ir šī Psalma aizsargspēja, laiku atpakaļ pārliecinājos pati savās mājās Esslingenā.

Kādu nakti pamodos no tā, ka it kā kāds neredzams spēks man liktu celties un iet prom no manas gultas. Neizskaidrojami un mistiski. Bet pārliecinoši.

Nākamajā naktī pēc tam mājās biju viena. Kā parasts, pēc lūgšanas ātri aizmigu, kaut arī neizprotamā sajūta, kas it kā no kaut kā brīdina, saglabājās. Bet tā kā nekāda redzama, objektīva apdraudējuma nebija, ar visu šo sajūtu gulēju līdz apmēram plkst. 1.00 naktī.

Uztrūkos augšā no šausmīga blīkša, kas, līdzīgi sprādzienam, nogranda man pie pašas galvas, un es nāves bailēs skaļi iekliedzos!

Trīcošām rokām sataustīju lampas slēdzi pie gultas un ieraudzīju to, ko, – esmu pilnīgi pārliecināta, ja Dievs ar saviem eņģeļiem mani tajā mirklī nebūtu sargājis, – es šīs rindas vairs nerakstītu... nekad. Mana galva būtu sašķaidīta kā ar asu pīķi.

Kas bija noticis? Virs manas gultas pirms tam karājās apmēram metru augsta un plata glezna koka rāmī, bet zem tās – divas citas – mazākas. Viena virs augstā gultas gala, otra – mazliet zemāk, vēl tuvāk man. Izrādās, ka lielās gleznas lina virvīte, kas gleznu turēja uz nagliņām pie sienas, – nesaprotamā kārtā, – bija atraisījusies. Glezna bija sasvērusies uz vienu pusi un kā bulta triekusies uz leju, atsitoties pret gultas galu un paraujot sev līdzi arī abas mazākās gleznas, un mazāk nekā sprīža attālumā no manas galvas ar vienu stūri ietriekusies pie pašas sienas grīdā tā, ka rāmis izķīdis un salūzis vairākos gabalos.

Tas bija acīm redzams brīnums, jo gulta atradās mazāk kā sprīža attālumā no sienas, un visas trīs gleznas pagriezās tā, ka tās sašķīda šaurajā gultas spraugā, nevis uz manas galvas.

Kopš esmu ļoti personīgi piedzīvojusi Dieva gudro vadību un Viņa brīnumaino palīdzību, esmu pārliecināta par to, ka ieguldītās pūles ir tā vērtas, lai saprātīgi mācītos un vienlaicīgi arī neatlaidīgi praktizētu tās mācības, ko atstājis Kristus ar saviem sekotājiem. Noteikti nepietiek tik vien kā ar piedalīšanos Dievkalpojumos. Nepietiek arī ar teorētiskām zināšanām. Iekšējas izmaiņas notiek tikai tad, ja iegūtās zināšanas nenogurstoši, ik dienas apliecina ikdienas dzīvē.

Tas ir grūts un ļoti sarežģīts ceļš. Ja neesam patiesi Dieva priekšā, tad nebūsim vienoti ar Viņu, bet būsim vienoti ar tiem pašiem postošajiem spēkiem, kas vada mūsu destruktīvās domas un darbus – tātad, – ļaunajiem, destruktīvajiem spēkiem.

Interesanti, ka nevienā no Evaņģēlijiem Jēzus nav aicinājis mūs meditēt, bet gan – lūgt! „Lūdziet, tad jums taps dots!...“, „Lūdziet bez mitēšanās!...“, „Lūdziet, kā mūsu Tēvs mūs ir mācījis!“... u.tml.

Kāpēc lūgt un nevis meditēt? Jo lūgt Kādam, nozīmē atrasties ar Kādu personīgā kontaktā, personīgā dialogā, ļoti personīgās, mīlošās attiecībās ar to, Kam lūdzu: mans acīm neredzamais es mīlestībā un uzticībā sarunājas ar mana un mūsu Radītāja neredzamo Es. Jo garīgi skaidrāks mans es, jo garīgi skaidrāk sāku uztvert un piedzīvot Visaugstāko,skaidro, dzīvību nesošo Es, kas ir mūžīgs.

Atrodoties ar sirdi un prātu Dievā, mēs atrodamies Visaugstākā un Viņa eņģeļu aizsardzības lokā.

Tāpēc senie Kristum sekotāji aicināja klusībā lūgt Dievu vienmēr un visur – gan mājās, gan ceļā, gan darbu sākot, gan beidzot; no rītiem mostoties un vakaros aizmiegot. Mums sevi jāpiespiež vienmēr, gan priekos, gan bēdās, turēties lūgšanās. Kāpēc vienmēr? – Uzcītības un mīlestības rezultātā ar Dieva svētību lūgšanās kļūst par paradumu. Tās ir manas neredzamās aizsargbruņas.

Bet arī kaislības, tāpat kā tikumi cilvēkā iesakņojas ar pieradumu palīdzību.

Vienas un tās pašas labās domas vai darbi, ja tos dara atkārtoti, tiek ielāgoti, ievingrināti un tā kļūst par paradumu. Ar laiku tas rit jau bez piespiešanās un kļūst kā kaut kas pavisam dabisks.

Piemēram: es apzinos, ka man jādomā un jārunā tikai labais par jebkuru cilvēku! Man jāizturas tikai labi, neatkarīgi no tā, kā rīkojas citi. Tas ir likums! Dievs man neatļauj nevienu noniecināt, jo mēs visi esam Radītāja bērni. Visi mēs esam saukti šajā esamībā uz noteiktu laiku. Es nezinu motīvus, kāpēc kāds rīkojas slikti, tāpēc man nav nekādas tiesības nosodīt. Man jābalstās tikai un vienīgi uz labo. Ja es tā centīšos ikdienā domāt un dzīvot, Dievišķais spēks mani neatstās, bet sargās mani un tos, par kuriem klusībā lūdzu.

Bet gluži pretēji – es zaudēju Visaugstākā aizsardzību tad, ja izraugos citu ceļu – ja atkārtoti grēkoju, un grēks pārvēršas par kaislību. Kaislība, kļūstot stiprāka, aicina grēkot pēc ieraduma, un, izliekoties par dabisku īpašību, spiež cilvēku grēkot jau pret viņa paša gribu.

Gribas ļenganums kļūst par gribas neesamību. Cilvēks zaudē Dieva doto dzīvības enerģiju un meklē uzpildīt savas baterijas ar alkoholu, narkotikām vai citām atkarībām.

Daudz un dažādas psiholoģiskas metodes tiek pielietotas, lai cilvēku izglābtu no iestrēgšanas kaislībās. Tā ir cīņa ar sekām. Bet iesākums visām atkarībām un kaislībām ir viens – novirzīšanās no Radītāja spēcinošās dzīvības Gaismas.

Katrs lielais pārkāpums reiz iesākas ar pavisam mazu, nevainīgu pārkāpumu Dieva priekšā. Cilvēks zaudē dabisko Radītāja un Viņa eņģeļu aizsardzību, tā nokļūstot to stihiju varā, pār kurām cilvēkam ar saviem cilvēcīgajiem spēciņiem nav varas. Bez Kristus palīdzības šos viltīgos tumsas spēkus cilvēks nespēj vairs savaldīt.

Ne velti radies teiciens: „Iedod velnam mazo pirkstiņu, un viņš tev paņems visu roku.“

Tāpēc, jo stingrāk iegrožosim savas vēlmes, jo drošāk varēsim justies Visaugstākā patvērumā.

No mums netiek prasīts daudz. Tikai tik vien, kā visu darīt godīgi, neliekuļojot un neizdabājot, saglabājot sevi tīru cilvēku un Dieva priekšā.

Mums vēl vairāk jāmācās mīlēt cilvēkus, saskatīt ikvienā Dievišķo potenciālu, kāds viņš būtu tad, ja nebūtu ierauts kaislību akacī? Mums jāmācās savu tuvāko mīlēt tā, kā Dievs viņu mīl – vienalga – slimu vai veselu.

Mums jāmācās piedot tā, kā piedod Dievs bez balstīšanās uz pagātnes notikumiem. Katru rītu saule uzaust no jauna un bagātīgi lej savus starus ne tikai pār kristāldzidriem avotiem, bet arī pār aizaugušiem dīķiem un baseiniem, kuros sabirušas turpina trūdēt pērnās lapas.

Dievs staro caur katru no mums, tāpēc kādos konkrētos brīžos mēs varam kļūt par aizsardzības vairogu kādam citam, grūtībās nonākušam cilvēkam.

Ja gribam sagaidīt Visaugstākā aizsardzību, mums jāmācās Viņam līdzināties.

Vera Volgemute RozīteQQXXXEsslingenā,
28. maijā 2020.