Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Baltijas Universitāte Pinebergā (2)

Guntara Saivas atmiņas

Laikraksts Latvietis Nr. 621, 2020. g. 28. okt.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Profesors Jēkabs Vītols. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Baltijas Universitātes studiju grāmatiņa ar atzīmēm Tēlotāju ģeometrijā (Descriptive Geometry). FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Baltijas Universitātes studiju grāmatiņa ar atzīmēm Statikā (Statics). FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL620.

Tēlotāja ģeometrija

Mana pirmā lekcija Baltijas Universitātē bija Tēlotājā ģeometrijā, kuru lasīja prof. Jēkabs Vītols. Šo priekšmetu kopīgi klausījās arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes un mehānikas fakultātes studenti.

Par manu saskarsmi ar profesoru Vītolu, galvenokārt Austrālijas dzīves gados, jau biju rakstījis laikraksta Latvietis 409. numurā.

Lai gan manā studiju grāmatiņā lasāms, ka 1947./48. gada 1. semestra sākums ir 17.11.47., pirmā lekcija notika tikai 12. decembrī.

Sēžam aulas klausītavā, pa logu redzam profesoru, nākot uz lekciju. Bija pavēsa ziemas diena. Celiņš uz aulu vietām ar paplānu ledus kārtiņu. Profesors nāk un paslidinājas, gandrīz kā kāds jauns zēns, bet viņam jau 1947. gadā bija nosvinēta 70. dzimšanas diena.

Tēlotāju ģeometriju definē kā Trīsdimensionālās telpas problēmu atrisināšanu un attēlošanu plaknē. Bet šī atrisināšana un attēlošana nav vienmēr studentiem tūlīt labi saprotama. Profesora ļoti reālās ilustrācijas un paskaidrojumi bija zelta vērti. Vārdos grūti aprakstāmi. Tie bija jāredz, jādzird un jāizbauda.

Ienācis klausītavā un apsveicinājies, profesors sāk lekciju par telpas punkta projekcijas noteikšanu plaknē. Lai mēs to labāk saprastu, ņem palīgā tāfeles rādāmo kociņu, kas izskatījās pēc biljarda kijas. Varbūt bija arī, jo universitāte bija novietota kādreizējās vācu Luftwaffe kazarmās, un var pieņemt, ka virsnieki būtu spēlējuši biljardu. Kija bija kādu metru, pusotru vai nedaudz garāka. Resnāko galu (punktu) pieliek pie savas acs, varbūt pats nedaudz paceļas uz pirkstgaliem, lai kūju varētu turēt vertikāli, un tad ar tās tievāko galu uz grīdas rāda punkta projekciju. Nu mums viss ir skaidrs!

Tikpat apbrīnojama bija arī precizitāte, ar kādu profesors ģeometrijas problēmas risināja uz tāfeles. Dažu labu reizi gan, kad trim vai vairākiem punktiem bija jāatrodas uz vienas taisnes un, tomēr ar vienu taisni tos nevarēja savienot, profesors arvien uzsvēra, ka tā neesot ģeometrijas, bet gan zīmētāja paša vaina.

Ir uzskats, ka tēlotājā ģeometrijā, ko izveidoja francūzis Monge (1746-1818), nekas jauns kopš tā laika nav nācis klāt. Tomēr laiku pa laikam profesors pievērsa mūsu uzmanību, ja kāds atrisinājums vai nu viņa, vai arī kāda cita ģeometra, bija jauns un iepriekš nepublicēts.

Lekciju beigās profesoram allaž bija mazliet laika, lai padebatētu ar studentiem dažas aktualitātes – par politiku, brīvmūrniecību, Einšteinu un relativitātes teoriju. Dažus no šiem tematiem viņš bija krietni studējis, citus gan mazāk, bet savi noteikti un negrozāmi uzskati profesoram bija ikvienā jautājumā. Profesors ar debatēm dažkārt aizpildīja praktisko darbu stundas. Viņš teica: „Nu, jaunie cilvēki, parunāsimies mazliet par politiku.“ Runātājs, protams, bija profesors pats, studentu uzdevums bija tikai klausīties. To darījām ar lielu interesi, kaut dažkārt varbūt nepievienojāmies visam, ko profesors teica.

Reizēs, kad klausītavā bijām tikai latviešu tautības studenti, šīs debates notika latviešu valodā, citādi – vāciski.

Profesors stāstīja, ka 1905. gadā, kad Einšteins formulēja savu speciālo relativitātes teoriju, viņi, daži Rīgas Politehniskā Institūta (RPI) studenti, esot satikušies kādā Rīgas krodziņā un nākuši pie atziņas, ka tā teorija esot totāls neprāts (Totaler Unsinn). Savus uzskatus profesors nebija mainījis līdz mūža galam.

Profesors arī šķietami neatzina tās matemātikas daļas, kas nodarbojas ar imagināriem un kompleksiem skaitļiem. Atmiņā palikusi viņa ilustrācija šajā jautājumā. Profesors teica: „Es spēju saprast, ka pie petrolejas var pielikt cukuru, t.i. (a + bi), kur i ir imaginārais skaitlis √(-1), bet, ka no petrolejas varētu atņemt cukuru (a - bi), to gan es nekad nespēju saprast.“

Slavenākā no visām profesora izdarībām, protams, bija daudzkārt pieminētā vestes griešana. Attiecīgās lekcijas sākumā viņš runāja par trīsdimensionālās un četrdimensionālās telpas problēmām, tāpat daudzām citām iespējamām un neiespējamām lietām. Tā, starp citu, profesors izmeta: „Jūs jau visi taču zināt, ka vestei var kreiso pusi izgriezt uz āru, nemaz nenovelkot žaketi.“ Mēs, tāpat kā visas viņa iepriekšējās studentu paaudzes, apgalvojām, ka to nu gan nevar izdarīt. Drīz vien profesors bija pierunājams darbos pierādīt savu vārdu patiesību.

Eksāmenā mums izdalīja lapas ar jau uzzīmētu vaļēju kastīti, kurai bija jāzīmē projekcijas divās perpendikulārās plaknēs. Lai galīgi nepaļautos uz savu blakus sēdētāju, katram studentam kastīte bija novietota nedaudz citādākā orientācijā.

Manā studiju grāmatiņā lasāms, ka 1. semestra Tēlotāju ģeometriju esmu nolicis ar Maxime sufficit 28.5.48. Tēlotājas ģeometrijas vingrinājumi pieņemti 28.5.48. Parakstījis J. Wihtols.

Gadiem ejot, tēlotāja ģeometrija ir daļēji datorizēta. Daudzas augstākās mācību iestādes to kā atsevišķu priekšmetu vairs nemāca. Bet pāršķirstot tīmekli, esmu redzējis piedāvājumus jaunām tēlotājas ģeometrijas grāmatām gan angļu, gan latviešu valodā. Droši vien arī citās valodās.

Nedaudzi vārdi par profesoru Jēkabu Vītolu pašu

Dzimis 1877. gada 30. augustā Jēkabpils apriņķa, Sērenes pagasta Pampānos. Mācījies vietējā baznīcas skolā un Rīgas pilsētas reālskolā. 1897. gadā iestājies RPI būvinženieru nodaļā un tajā pašā gadā uzņemts Selonijā. 1907. gadā beidzis RPI ar būvinženiera diplomu.

Savu specialitāti – tēlotāju ģeometriju – Vītols bija apguvis pie RPI profesora Kupfera.

Pēc RPI beigšanas strādājis Aizbaikāla dzelzceļu valdē. No 1908. līdz 1912. gadam bijis Tukuma un Valkas komercskolas skolotājs. 1914. gadā devies uz Permas guberņu Krievijā, kur strādājis par zemstes apgabala ceļu inženieri. Pirmā pasaules kara laikā iesaukts kara dienestā, demobilizēts, pilsoņu karam sākoties, iesaukts Kolčaka armijā, nonācis Sibīrijā, kur būvējis dzelzceļus. 1922. gadā atgriezies Latvijā. Arhitektūras fakultātes dekāns Eižens Laube esot gaidījis Vītola atgriešanos no Krievijas. Vītols tūlīt 1922./23. mācību gadā ievēlēts par LU docenta vietas izpildītāju pie Tēlotājas ģeometrijas katedras. 1924./25. gadā – lektors, 1925./27. gadā – docents, 1927./38. gadā – vecākais docents.

1938. gadā pēc Dr. ing. grāda iegūšanas ar disertāciju Algebrisku līkņu kinemātiskā veidošana, – profesors un Tēlotājas ģeometrijas katedras vadītājs. 1929. gada pavasara semestrī viņš pirmo reizi LU lasīja neobligātu kursu – kinemātisko ģeometriju. 1938. gadā bija zinātniskā komandējumā Vācijā, Itālijā un Šveicē. Cīrihes Tehniskā augstskolā nolasīja 2 lekcijas par algebrisko līkņu kinemātisku veidošanu un līkņu transformācijām. No 1934. līdz 1937. gadam – LU Padomes loceklis un ilggadīgs Arhitektūras fakultātes sekretārs.

Prof. J. Vītola mūža darbs ir algebrisku plaknes un telpas līkņu kinemātiska veidošana un sistemātiska pētīšana.

Tā kā es 1948. gada augustā atstāju Pinebergu, lai izceļotu uz Austrāliju, tad man nebija iespējams noklausīties Vītola otrā semestrī lasīto algebrisko un transcendento līkņu kinemātisko veidošanas kursu.

Jau lasījām, ka 1929. gada pavasara semestrī Vītols pirmo reizi LU bija lasījis neobligātu kursu – kinemātisko ģeometriju. Vai šis kurss LU visu laiku bija neobligāts? Sidnejā to būtu varējis noteikti noskaidrot no paša profesora, bet tad par to neinteresējos. Saprotu, ka ne LU, ne arī BU šis kurss nebija obligāts.

Līdz mūža nogalei Vītols bija konstruējis un uzzīmējis matemātiķiem iepriekš nezināmas pāri par 4000 līkņu. Tuvāk par šo viņa mūža darbu jau rakstīju laikraksta Latvietis 409. numurā.

Šo darbu pārsūtīja vecākai meitai Irēnei Cīrulei uz ASV. Uz manu ieteikumu to nosūtīja Misiņa Bibliotēkai uzglabāšanai retumu nodaļā.

Pēc BU slēgšanas prof. Vītols ar dzīvesbiedri izceļoja uz Austrāliju, kur dzīvoja pie jaunākās meitas Līvijas Sidnejā. Pēc īsas slimības viņa mūžs noslēdzās 1961. gada 7. decembrī.

Statika

Šo priekšmetu mums, mehānikas studentiem, lasīja prof. Nikolajs Rozenauers. Par manu saskarsmi ar profesoru jau biju rakstījis laikraksta Latvietis Nr. 408. un Nr. 410. sakarā ar Baltijas Universitātes 70 gadiem. Pēc iespējas mēģināšu neatkārtot iepriekš rakstīto.

Zinājām, ka profesors ir starptautiska mēroga autoritātē mehānismu kinemātikā un dinamikā. Bijām arī dzirdējuši par profesora fenomenālo atmiņu – zinājis visu savu bijušo studentu matrikulu numurus no galvas. Inženieriem mehāniķiem, lai nobeigtu studijas, bija jātiek garām Rozenauera lasītiem priekšmetiem statikā, kinemātikā un dinamikā. Pastāvējis pat uzskats, ja var nolikt eksāmenus pie Rozenauera, tad fakultāte ir tikpat kā nobeigta.

Baltijas Universitātē profesors bija arī Mehānikas fakultātes dekāns, kas viņam uzlika dažādus administratīvus pienākumus.

Ar lielu respektu un gandrīz vai ar nobīli klausījāmies profesora Rozenauera lasīto statiku, kas gan bija profesora pats elementārākais lasītais priekšmets. Lekcijas lasīja samērā paklusu. Bija vēlams sēdēt priekšējos solos.

Lekcijas lasīja brīvi, bez piezīmēm. Iepriekšējā vakarā profesors esot vienmēr sagatavojis nākošās dienas lekciju, pat uzzīmējot uz papīra visus nākošās dienas uz tāfeles paredzētos zīmējumus.

Tā kā statikas lekcijas klausījās arī daži lietuvieši un varbūt arī kāds igaunis, tad tās lasīja vācu valodā.

Tas man tagad ir radījis terminoloģijas problēmas. Lekcijas klausījos vācu valodā. Austrālijā mācījos angļu valodā. Tagad atmiņas jāraksta latviešu valodā.

Lekcijās mēs mācījāmies analizēt un aprēķināt spēkus miera stāvoklī dažādu būvkonstrukciju elementos. Piemēram, uz abos galos atbalstītām sijām. Lieces momentu vienā galā iespīlētai sijai. Spēkus tilta fermu un jumta siju elementos. Jumta fermas tagad Latvijā sauc par kopnēm.

Nekas nebija jāatceras no galvas, jo, kā profesors teica, inženiera praksē mēs lietotu rokasgrāmatas.

Ja eksāmenā kādam kas aizķērās, tad, lai uzvestu uz ceļa, profesors nedaudz palīdzēja.

Manā studiju grāmatā lasāms, ka 21.4.48. esmu ar Max. Suff. nolicis gan Statiku, gan arī Statikas vingrinājumus (exercises).

Daži vārdi par profesoru Nikolaju Rozenaueru

Dzimis 1890. gada 8. decembrī Svētes pilī pie Jelgavas. Studējis Pēterburgas ceļu inženieru institūtā. Pēc institūta beigšanas strādājis pie dzelzceļu tiltu būvēm Sibīrijā. 1922. gadā sācis darbu LU Tehniskās mehānikas katedrā kā profesora Alfreda Vītola jaunākais asistents. 1925. gadā, izstrādājot habilitācijas darbu Mēģinājums noteikt Daugavas hidrauliskos koeficientus, ieguvis privātdocenta tiesības. No 1936. gada, pēc Dr. grāda disertācijas Grafoanalītiskā metode paātrinājuma centra un centroidu noteikšana koplānā kustībā aizstāvēšanas, – profesors. Latvijas Universitātes rakstu Mehānikas fakultātes sērijā publicējis 18 rakstus un vēl 16 rakstus dažādos ārzemju izdevumos. Mācību grāmatas Mehānismu kinemātika autors. Piedalījies zinātnieku kongresos Kembridžā un Berlīnē.

1949. gadā profesors izceļoja uz Austrāliju un strādāja par vecāko lektoru Jaundienvidvelsas Universitātē Sidnejā.

1955. gadā, sasniedzot 65 gadu vecumu, izbeidzās viņa vecākā lektora darbs. Universitāte gan vēl deva iespēju lasīt vairākus priekšmetus, kas tomēr vairs nebija viņa specialitātē. Viens no tādiem bija – tēlotāja ģeometrija.

Sarūgtināts par savu degradāciju, Rozenauers pieņēma viesprofesora darbu Vindzoras Universitātē Kanādā. No 1967. līdz 1970. gadam bija viesprofesors Tenesijas Tehnoloģiskajā Universitātē Kukvilē, ASV, kur mira 1970. gada 24. martā.

Profesora mirstīgās atliekas ir apglabātas Sidnejas latviešu kapsētā.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com