Karogs virs Limbažiem!

Palielināt / Enlarge

Paucīša veikals Baumaņu Kārļa laukumā. FOTO no Limbažu muzeja krājuma.

Palielināt / Enlarge

Jūlijs Paucītis tipogrāfijā vecā rātsnama pagrabstāvā Burtnieku ielā 4. FOTO no Limbažu muzeja krājuma.

Palielināt / Enlarge

Līze Paucīte savos 102. šūpuļa svētkos. FOTO no Jāņa Paucīša ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jānis Paucītis Limbažos pēc pamatskolas absolvēšanas. FOTO no Jāņa Paucīša ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jānis (otrais no labās) ar kursa biedriem Valmieras 28. profesionāli tehniskajā skolā. FOTO no Jāņa Paucīša ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jānis (labajā pusē) ar brālēnu Arti, kad Jānim tikko beidzies apcietinājuma laiks. FOTO no Jāņa Paucīša ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jānis Paucītis pie Limbažu novada pašvaldības ēkas šodienas Karogiem. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Jānis Paucītis un Mārīte Saulīte – Limbažu Tautas teātra zelta kadri. 2020. g. oktobris. FOTO Anita Mellupe.

...jeb stāsts par to, kā 1982.g. Limbažu centrā tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs

Paplašināts ievads

Tajā tālajā pirmdienas rītā uz Limbažu rajona partijas un izpildkomiteja komitejas ēku, lai sarkanbaltsarkano karogu noņemtu, milicijai palīgspēki nebija jāizsauc. Pārrunājot šo faktu ar vēsturnieku Aināru Bambalu, secināju – Limbažu vietvalžiem bija paveicies, jo, salīdzinot ar vismaz sešdesmit LPSR teritorijā 1960. – 1980. gados paceltajiem „buržuāziskās Latvijas karogiem“, daži plīvoja daudz nepieejamākajām vietās un prasīja no noņēmējiem nopietnas pūles, pat alpīnistu palīdzību. Limbažniekus karogs sveicināja vien pirmajās rīta stundās. Precīzāk – līdz plkst. 9.30, kā pēc tam tika fiksēts neskaitāmos paskaidrojumos, protokolos, dokumentos un lēmumos. Bet šī ziņa rajona centra pilsētiņā, kurā pirms tam nekādi nacionāli izlēcieni netika manīti, izplatījās kā ugunsgrēks koka apbūvē! Lai tiktu par šo neredzēti izaicinošo soli skaidrībā, izmeklēšanā tika mobilizēti un iesaistīti trīs desmiti izmeklētāju un čekistu!

Diāna Nipāne, Limbažu muzeja fondu galvenā glabātāja, uzklausot īsteno limbažnieku Uldi Bērziņu, bija uzzinājusi – aizliegtais sarkanbaltsarkanais karogs, ar pavadrakstu UZMANĪBU, MĪNA! Limbažos plīvojis arī 1947. gada 17. novembrī – liepā pie Jaunās ielas 5. nama. Nekas sīkāk par šo notikumu diemžēl nav saglabājies arī muzejā...

Bet kā viss notika 1982. gadā? Man šī doma, ejot garām novada pašvaldības namam, nelika miera. Vispirms Diāna man iedeva APSŪDZĪBAS RAKSTA (krimināllieta Nr.81200882) kopiju, tad arī Jāņa Paucīša telefona numuru. Satikt drosmīgo cilvēku, kurš joprojām dzīvo Limbažos, man šķita kā dāvana. No pirmavota cerēju uzzināt ne tikai notikumu ar karogu. (No kurienes dzimtā nāk un turpinās spēks – tas ir arī mans, grāmatizdevējas, darba mūža pamatu pamats.) Centīšos par to visu izstāstīt tikpat vienkārši, kā to darīja Jānis. Bez patosa. (Klausoties Jāņa stāstā, es pēkšņi atcerējos savas dzimtas piemirstu epizodi – mans vecaistēvs Jānis Bērziņš 1905. gadā esot piedalījies sarkanā karoga uzvilkšanā kādā priedē Bīriņos, bet apžēlots mazgadības dēļ.)

Pirmais stāsts. Par dzimtas koku

Tas Jānim ir stipri sazarots, un to, līdzīgi kā citas dzimtas, plosījuši gan vēstures mainīgie vēji, gan pašu cilvēku spēks, vājums un kaislības. (Jāņa stāstu papildināšu arī ar faktiem no Indras Ozolas ļoti vērtīgā studiju gadu pētījuma Limbažu grāmatizdevēji. Paucīšu dzimta.) Jāņa vecvectēvs, zemnieks Kārlis Paucītis, saņemot atļauju no gubernatora, Limbažos jau 1901. g. izveidojis tipogrāfiju. Ģimene plaša, darbu daudz, dzīve rit uz priekšu, līdz 1919. g. Vidzemē ienāk Stučkas valdīšana. Ciltsmāte Līze ir pārliecināta, ka vīrs neko ļaunu nav darījis – pati izsauc viņu ārā no pabēguma mežā, iesēdina zirga pajūgā un aizved pie lieliniekiem uz Valmieru. Tur Jānis uz vietas tiek nošauts un aprakts. Sieva paliek atraitne ar 6 citu par citu mazākiem bērniem... „Viņa paturēja firmas nosaukumu. Grāmatu veikala izkārtnē rakstīts „K. Paucīts. Grāmatu un rakstāmu lietu tirgotava, grāmatu spiestuve, laikrakstu pasūtīšana.“ Līze veikala preču sortimentu centās daudzveidot. Grāmatu un rakstāmlietu tirgotavā pārdeva arī tapetes, rakstāmmašīnas, čemodānus, naudas maciņus, portfeļus, rokas somiņas, ceļojumu somas bagātīgā izvēlē. Tirgotavā varēja iegādāties arī visus fotogrāfiem un amatieriem vajadzīgos foto piederumus – plates un filmas dažādos izmēros, derīgas visiem aparātiem, papīru – pastkaršu formātos un mākslas uzņēmumus no firmas A.- S. A. Leibovics, Rīgā. Izpildīja pasūtījumus uz visiem foto piederumiem.“

Jānis Paucītis uz mūsu satikšanos tajā pašā vēsturiskajā namā (tagad tā ir Limbažu novada pašvaldība) līdzi paņēmis vecvecmāmiņas Līzes, kura nodzīvoja 104 gadus, foto. Ne mazāk stipru dzimtas vērtības sajūta Jāņa apziņā iepotēja vecmāmiņa Marta. Viņa ne dienu neesot strādājusi algotu darbu, tādējādi neatbalstot padomju varu! Ar 1930.g. tipogrāfijā vadību pārņēmis Martas vīrs – Kārļa Paucīša dēls Harijs Jūlijs Aleksandrs Paucītis. Viņa sieva, tātad – vecmāmiņa Marta – atminējusies leģendas cienīgu notikumu. Kad tipogrāfijai ar darbiem pašvaki un tā tuvu bankrotam, Harijs uz savu risku izgatavo lielu skaitu Kārļa dienas apsveikuma kartīšu (zeltītām maliņām) un nosūta valsts prezidentam! Ulmanis no paša kabatas limbažnieku cēli atalgo, – par dāvanā saņemtajiem 10 000 latu Harijs sapērk visjaunāko iespiedtehniku. Nu drukas mašīnas strādā ar pilnu jaudu, kā saprotams, līdz 1940. gadam, kad ienāk krievi. Kara laikā vācieši tipogrāfijā atkal ļauj saimniekot īpašniekiem. Kara beigās bēgļu gaitās Harijs ar vecāko dēlu Kārli mugursomās aiznes līdz tipogrāfijas sirdi – matricas, lai tās netiek komunistu varai. No Rietumiem viņš vēlāk nokļūst ASV, tālab Jānim vectēvu no tēva puses nav lemts ieraudzīt nekad. (Toties trimdas grāmatizdevēji var gavilēt – matricas kalpo kā zelta pamats latviešu grāmatu iespiešanai!)

Marta ar 5 mazgadīgiem bērniem paliek Latvijā, vecākais dēls Jānis, lai palīdzētu ģimenei, var strādāt nacionalizētajā uzņēmumā par burtlici, uzdodas pāris gadu vecāks. Lai nebūtu jādien okupantu obligātajā karadienestā, viņš iestājas darbā ugunsdzēsējos. Jānis izveido ģimeni ar Gaidu – Jāņa Blūma meitu. Ar Blūmiem Paucīšus saista sena draudzība un sadarbība. Jānis Blūms (mūsu stāsta varoņa Jāņa otrais vecaistēvs) auto vadītāja tiesības ieguvis jau cara laikos, kad mašīnas ripoja ar kokasu ratiem. 1919.g. Brīvības cīņu laikā Blūms Latvijas armijai ierakumos piegādājis munīciju ar gandrīz neuzvaramo utu uzbrukumu puiši cīnījušies, apģērbu mērcejot ledainajā Daugavā. Pusotrtonnīgais auto, prasmīgi kopts un vadīts, bija Blūmīša, tā visi viņu godājuši, vērtīgākais īpašums. Ar šo pašu auto viņš nākamajam radiniekam no Rīgas piegādājis arī iespiedpapīru. Blūmīša sieva Ņina dzimtā ienāk ar savu īpašo stāstu; viņas tēvs Pāvels Ābols (mūsu stāsta galvenā varoņa Jāņa otrs vecvectēvs) Jaroslavļā bijis gubernatora vietnieks, īstens aristokrāts. 1917.g. revolūcijas laikā Pāvelam pietiek gudrības un spēka ar visiem 11 bērniem atmukt uz Limbažiem.

Otrais stāsts. Ceļš uz Karogu, ar Karogu un sods

Protams, Jānis Paucītis 1965. gadā piedzimt un tiek skolā audzināts kā īstens padomjlaiku bērns, kuram visu to, kas saistās ar dzimtas saknēm, vislabāk būtu nezināt. Tomēr 4. klasē, mājās noklausījies Blūmīša pantiņu „Gģe serp i molot, tam smerķ i golod“*, Jānis to skaļi nodeklamē krievu valodas skolotājai. Un... ir ļoti pārsteigts, ka skolotāja to neuzņem ar tādu pašu sajūsmu kā mājinieki! Protams, ar gadiem plaisa starp to, ko par Latvijas brīvvalsts laikiem stāsta skolā un raksta avīzēs un to, kas puikam galvā, kļūst arvien lielāka. Jānis sajūt, cik salda ir aizliegtā augļa garša – apzināties par „buržuāzisko Latviju“ to labo – mājinieku stāstīto un vecajos drukas darbos izlasīto. Jo viņam taču zināmi ļoti konkrēti piemēri no pašu dzimtas – ne tuvu nav tā, ka tikai padomju vara (pareizāk – krievu lielšovinisms) nesusi latviešiem darbu, maizi un kultūru.

Likumsakarīgi sagadījās, ka Jānis Kļavu un Strautu ielas krustojuma tuvējo jauniešu kompānijā, kurā apgrozījās arī Paucīšu brālēni un māsīcas, iepazinās ar rīdzinieku Ojāru Vītiņu. Kā jau kompānijā – kādā malkas un siena šķūnītī, nost no pieaugušo acīm tika baudīti aizliegtie augļi – vīna pudele un pārrunātas skaļi aizliegtās tēmas, sarkanbaltsarkano karogu ieskaitot.

1982. gada 13. augustā Ojārs kopā ar Jāņa klasesbiedru Rodrigo Ozolu šķūnītī izgatavoja Brīvās Latvijas karogu – pareizās proporcijās no abām pusēm nokrāsojot auduma gabalu, vidu atstājot baltu. Kad krāsa nožuvusi, aktīvi tiek pārspriests, kur Karogu (šeit apzināti lietoju lielo burtu) pacelt? Noraidīta tiek itin labā ideja par laivu bāzi Lielezera krastā – nākamajā dienā tur sacīkstes, bet vieta tomēr nav gana publiska. Jāņa brālēns, 15 gadīgais Artis Paucītis, kā pa jokam izmet – virs partijas mājas!

Jānim beidzot radusies iespēja līdzcilvēkiem pierādīt, ka ne jau uz visiem cilvēkiem padomju ideoloģijas potes iedarbojas vienlīdz totāli un neatgriezeniski! Par varbūtējām rīcības sekām viņš pat neaizdomājas, par sodu – varbūt skolā sarās?... Vēlēšanās ideju realizēt ir tik liela, ka jau 15. augusta naktī Ojārs un Jānis dodas uz Rīgas ielas varenāko namu. Dienas gaismā viņi ugunsdzēsēju kāpnes jau apskatījuši, Karogs aizbāzts Jānim aiz platās bikšu siksnas. No ēkas piebūves jumta puiši bez kavēkļiem nokļūst uz lielā jumta. (Jānim kāpelēšanā regulāra pieredze; kad mamma ieslēdz dzīvoklī, ceļš uz brīvību iet caur 3. stāva balkonu!) Laiks ir apmācies, drusku līņā. Padlatvijas viļņotais karogs vējā un saulē sadilis, aiz auklas parauts, atdalās tikai pa pusei, daļa paliek karājoties. Slapjais masts nav šķērslis; Jānis ir sportiski labi trenēts, uzraušas līdz puskarogam, to atkabina un palaiž pa vējam! Pašu Karogu piestiprināt nav problēmas. Operācija noritējusi neticami gludi. Nolecot no piebūves jumta, Ojārs gan nav tik izveicīgs kā Jānis, viņš krītot apdauzās. Lai nu kā, kad jau no ielas puiši pamet acis uz jumta pusi – Karogs naksnīgajā vējā ir skaisti nostiepies! Vētra vēl priekšā...

Tajā vasarā, pabeidzis pirmo kursu Valmieras 28. profesionāli tehniskajā skolā, kurā mācās par pavāru, Jānis piepelnās Limbažu vairumtirdzniecības bāzē par krāvēju. Pirmdienas rītā, protams, neredzētā uzdrošināšanās (vēlāk to formulēs kā „spļāvienu padomju cilvēku nacionālajās jūtās“) tiek pārspriesta visos darba kolektīvos, uz ielas un tā teikt – gan pilīs, gan būdiņās. Jānis pats klātesošs sarunā, kurās par vainīgiem tiek minēti kādi iebraucēji-rīdzinieki. Varbūt tepat vietējie? – ieminas Jānis Paucītis. – Tu neko nezini, – atcērt kāds no sarunas biedriem, – man draugs ir milicis!

Jau nākamajā dienā Limbažu vidusskola, kurā pamatskolu bija beidzis arī Jānis, kā uz burvju mājiena pārvērsta par izmeklēšanas lielkantori – klašu telpās sēž daudzi izmeklētāji, pie kuriem rindās sadzīti praktiski visi Limbažu jaunieši. Tur nonāk arī Jānis, Ojārs ir pamucis atpakaļ uz Rīgu. No kāda jaunieša jau paspēts izpurināt, kādā kompānijā Ojārs vienvakar redzēts ar pašdarināto karogu plivināmies uz ielas deju vakarā. Iztaujāšana notiek raiti: Kur biji naktī uz 16. augustu? Ko darīji? – Mājās, tovakar dejas nebija, jā, biju kopā ar Ojāru, bet uz ielas šķīrāmies, nezinu, kur viņš palika, – pie šādas atbildes Jānim izdodas noturēties vēl nākamajās sarunās. Arī tad, kad viņu ceturtdienā aptur uz ielas un iesēdina melnā volgā, lai aizgādātu uz Limbažu čeku (tā atradās jaunās sakaru nodaļas ēkā), pēc pāris dienām – uz Rīgas Stūra māju. Pirms Jāni aizveda uz Rīgas čeku, viņš jau otrdienas, trešdienas vakarā Amerikas balsī bija dzirdējis informāciju, ka „provinces pilsētiņā nezināmi disidenti virs čekas(!) ēkas pacēluši sarkanbaltsarkano karogu.“ Pēc pārdomu stundām čekas pagrabā puisim priekšā noliek Ojāra Vītiņa paskaidrojumu: tajā lasāmās detaļas nenoliedzami ir zināmas tikai viņiem abiem, karoga pacēlājiem. Jānis atzīstas, drīz pēc tam pamana pirmos sirmos matus – 17 gadu vecumā.

Jāņa un Ojāra lieta uzreiz tika izskatīta Augstākajā tiesā, bez iespējām uz pārsūdzēšanu. Apsūdzības rakstu attiecīgā amatpersona nolasījusi ar putām uz lūpām, personisko naidu neslēpjot. Tiesas prāva notika 22. novembrī, nākamajā dienā nolasīts vien spriedums. Uztraukumā par audzēkņa likteni Jāņa kursa audzinātāja Gertnere, būdama vājdzirdīga, tiesas zālē spriedumam izskanot, uz laiku zaudējusi dzirdi pavisam... Sprieduma bargumam nespēja pieņemt arī meistare Puķīte. Skola puisim bija izdevusi ļoti labus raksturojumus, izvēlējusi sabiedriskos aizstāvjus un pāraudzinātājus, ja sods būtu nosacīts. Par izdarīto, to kvalificējot kā LPSR karoga apgānīšanu un huligānismu, piespiež reālu ieslodzījumu: Ojāram – 2, Jānim, nepilngadības dēļ, – 1,5 gadus apcietinājumā. Briesmīgākās Jānim bijušas pāris nedēļas Centrālcietumā pirms nokļūšanas kolonijā, kur vienā kamerā savos izgarojumos un tabakas dūmos smaka ap 30 apcietināto. Un arī sākuma laiks kolonijā.

Viss, kas ar Jāni notiek tālākajā periodā, tomēr ir kā sargeņģeļa spārnu apsargāts, salīdzinot ar to, kas ar puisi varēja notikt. Tikpat labi viņš šajā huligānu un likumpārkāpēju masā varēja ieslīkt kā purvā, nespējot tikt ārā visa mūža garumā. Bet sargeņģeļi bija reāli: māte un audžutēvs, arodskolas skolotāji un kursa biedri, Cēsu kolonijas darbinieki. Jānis ieslodzījumā nesēdēja rokām klēpī, pareizāk – nenonīka kopā ar citiem jauniešiem, kuriem praktiski nebija nekādu pozitīvu interešu. No 150 gandrīz pilngadību sasniegušiem puišiem tikai nepilni divi desmiti apmeklēja vakarskolas vidusskolas klases, pārējie slīpēja solus labi ja 4.-5. klasē. Kolonijas bibliotēkā visvairāk pieprasītā grāmata bijusi Nezinītis uz Mēness, no vākiem laukā birušas arī grāmatiņas par Karlsonu. Bet Jānim vajadzēja lasīt Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti; šos izdevumus gados vecais bibliotekārs puisim nesis no savām mājām. Lai gan jaunietis uzvedās pirmšķirīgi un viņam pienāktos termiņa samazinājums, Jānim neatlaida brīvībā ne dienu ātrāk – tas bijis čekas pirksts.

Kursa biedrenes Valmierā Jānim lekciju pierakstus speciālajos priekšmetos rakstījušas caur koppapīriem un sūtījušas pa pastu. Tikko iznākušam no apcietinājuma, topošajam pavāram neesot bijis nekādu grūtību uzrakstīt kursa darbu 150 lpp. apjomā. Lai nokārtotu vidusskolas eksāmenus, viņš, jau uz brīvām kājām, tos kārtojis žoga iekšpusē. Arodskola eksāmenus iegrāmatojusi kā pašmājās noliktus, un Jānis saņēma pilnvērtīgu diplomu. (Pateicoties uzcītībai mācībās, Jānis vēlāk iestājās arī LLA.)

Kā mazu joku Jānis man stāsta savu pieredzi suņkopībā. Pēdējos ieslodzījuma mēnešos viņam uzticēta apsardzes nikno suņu apkopšana. Jānis ar tiem ne tikai lieliski sapraties, bet pat iemanījies vienu kucēnu izaudzināt sev. Kad attiecīgais priekšnieks tikko dzimušos nācis saskaitīt, vienu – vēl slapju – Jānis paslēpis jakas kabatā. Tā kā vēlāk neviens suņabērnus nepārskaitīja, nelegālais paaugās un tika atvests uz Limbažu dzīvokli. Mamma, saprotams, nebija sajūsmā. Vēlāk suni nācies atdot uz laukiem par veikala sargu – pilnīgi atbilstoši viņa iedzimtajam talantam.

Trešais stāsts. Atgriešanās civilajā dzīvē

Kad Limbažos notika kārtējā jauniesaucamo atlase obligātajam karadienestam, sliktā pagātne Jānim nāca tikai par labu. Tieši komjaunatnes sekretārs pastāvējis uz galīgā lēmuma pieņemšanu: „Sodīsim tevi ar to, ka nedodam iespēju aizstāvēt padomju dzimteni!“ Kad Jāņa Limbažu vienaudži kolektīvi dzīti prom vešanai uz lielās dzimtenes karaspēka daļām, Jāņa, kā pavadītāja, rokās nejauši nonākusi ģitāra, uz kuras viņš nāves klusumā pēc kara kunga Pētera Ziemeļa krievu valodā nokliegtās pavēles nostrinkšķinājis bērnu dziesmiņas Dim, dim, dim, dimdim, lieli svētki ziemelim... Karakungs atriebībā atradis pantu, uz kura pamata Paucītis vismaz uz 22 dienām iesaucams kā civilists, tā saucamos sboros.** Kad puiši savu darba uzdevumu paveikuši 11 dienās, atgriezies Limbažos, Jānis uz ielas uzreiz aizturēts kā dezertieris!

Kā labs pavārs Jānis strādājis gan Limbažos, gan Alojas pusē. Ar laiku viņš izmācījās arī par desu meistaru, toties pavāra prasmes noder visu mūžu un visur. Taču daudz uzticīgāk par profesiju viņš piesaistījies darba vietai, kurā algu nemaksā – Limbažu Tautas teātrim. Jau no 1985. g. režisore Inta Kalniņa viņam uztic pat titullomas. Jānis Paucītis bija arī teātra padomes loceklis laikā, kad amatierteātris atguva namu Vienības parkā, kurā pirms tam mitinājās ceļu policija. Protams, Jānis ar sparu metās Teātra mājas remontdarbos un ar īpašu prieku atceras dienu, kad notika pirmā izrāde un skatītāji, lai varētu notikt izrāde, ieradās katrs ar savu krēslu.

Limbažos uz vietas un izbraukumos Jānis nospēlējis veselu virkni nozīmīgu lomu; nosaukšu tikai jaunākās: Stefans Spītings (Čārlija krustmāte), Pērs Gints (Pērs Gints), Taukšķis (No saldenās pudeles), Doktors Metjūss un Vecākais dārznieks (Haralds un Moda), Hermanis (Zemes nodoklis).

Izjautāts, kurās lugās viņam patīk spēlēt vislabāk, Jānis gaiši atbild – bērnu izrādēs, jo mazie skatītāji gandrīz visam uz skatuves notiekošajam notic. Novadnieki labi atceras arī Jāņa parādīšanos dažādos tēlos Limbažu allaž vērienīgo svētku laikā – gan zirga mugurā, gan Minhauzena tēlā. Taču visilggadīgākā loma Jānim ir Ziemassvētku vecītis – maziem un lieliem limbažniekiem. (Pēra Ginta loma Jānim bijis kā mūža sapnis, un cik zīmīgi – šo lugu viņš izlasījis apcietinājuma laikā.) Bet limbažnieki nav aizmirsuši arī viņa Karogu, to man apliecina Jāņa skolasbiedrene Marita, kura mūs abus Domes mājā par piemiņu nofotografē.

Ceturtais stāsts. Un vēlreiz – Karogs!

Pilnīgi noteikti pēc savas būtības Jānis vairāk ir aktieris nekā revolucionārs. Atkratīties no čekista aicinājumiem sadarboties izdevies tieši ar aktiera talantu, bet no jaundzimušo partiju bildinājumiem – kuplināt viņu lokomotīvju pulku – ar skaidru nostāju: Es to nedarīšu!

Taču vēlreiz Limbažos viņam bijis lemts izbaudīt Latvijas Svētā Karoga vilinošo plīvojumu. Tas noticis folkloras festivāla Baltica '88 laikā, kad viņš visnotaļ nevainīgi pieteicies gājiena priekšgalā nest Padlatvijas viļņoto karogu. (Jau bijis zināms, ka leiši un igauņi ielās izies ar savām nacionālajām krāsām, bet latviešu folkloristiem tas aizliegts.) Tas, protams, bijis gājiens ar zirdziņu. Kad Baltijas valstu delegācijas teju, teju startējušas no kultūras nama priekšas, Jānis Paucītis veikli LPSR karogu apmainījis pret seno. To viņam uzticējis Ģirts Briedis, kura dzimta svētumu pusgadsimtu glabājusi klavierēs. „Kad izniru gājiena priekšgalā, tur man vairs neviena „garā roka“ netika klāt. Toties cilvēki no ielu malām skrēja klāt, centās pieskarties un karogu noskūpstīt“, atceras Jānis.

Par Jāni lasāms grāmatā Mūsu karoga stāsti. 1940-1991.

Man prieks, ka šajā laikraksta Latvietis aprakstā lasītājs var uzzināt daudz vairāk.

Paplašināts nobeigums

Kāds varētu būt secinājums par šo konkrēto notikumu? Katram lasītājam noteikti savs. Mans – Karogus paceļ ne tikai Varoņi, bet arī Romantiķi.

Lai šis vēstījums ir arī sveiciens Jāņa radiniekiem un viņu dzimtas turpinātājiem Austrālijā, kurus viņš, iebraukušus no trimdas, Latvijā reiz epizodiski saticis bērnībā. (Tiem vajadzētu būt no Paucīšu vai Kupļu dzimtas.)

Starp citu, Jāņa tēva brālēns ir Ints Cālītis, par kuru tikko iznākusi Viļa Selecka grāmata Disidents. Tās ievadā lasāms: „...sistēma, kas radīja un vajāja disidentus, nebūt nav gājusi bojā līdz ar ļaunuma impērijas sabrukumu. Tā cietusi pamatīgus zaudējumus, taču nav piedzīvojusi Nirnbergas tiesu, izrāda apbrīnojamu dzīvelību, mainās, pielāgojas, pamazām atdzimst, jo tie, kas šo pasauli radīja un sargāja, vēl arvien ir tepat blakus, un viņi meklē attaisnojumu savai rīcībai, dara visu, lai aizmirstu ļaundarības, lai nerunātu, nerakstītu par noslepkavotajiem miljoniem un tādiem cilvēkiem kā Ints Cālītis.“

Tik tiešām, tiem, kam lokanas muguras pie visiem kungiem, vēl šodien Jāņa Paucīša varoņdarbs šķiet vien pusaudža aušība (jo netika taču sapūdēts lēģerī!).

1982. gada rīts pār Limbažiem, manuprāt, bija un būs viena no mūsu Karoga vēstures zvaigžņu stundām. Lepnums un gods par to pastāstīt citiem.

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“

* „Gģe serp i molot, tam smerķ i golod“ – „kur sirpis un āmurs, tur mūžīgais bads“

** sbori – Militārās mācības rezervistiem padomju armijā, parasti ilga 1-2 mēnešus.