Ar godīguma mēru caur liesmām un neziņu...

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Nakts jau nav tikai gulēšanai“ vāks.

Palielināt / Enlarge

Lappuse no grāmatas „Nakts jau nav tikai gulēšanai“. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Lappuse no grāmatas „Nakts jau nav tikai gulēšanai“. FOTO Anita Mellupe.

Par bēgļu laivām uz Zviedriju īpaši interesējusies netiku, jo kara beigās pārjūrā neviens mans tuvinieks nenonāca. Pa kādai informācijai druskai sirdī iedūrās gan, lasot Marisa Vētras Karaļa viesus un 1991. gadā Likteņstāstu apgādā izdodot Vētras lielisko atmiņu stāstu Mans Baltais Nams, kurā, salīdzinot ar izdevumu trimdā, pateicoties redaktores Ritas Rotkales pūliņiem, tika novērstas pat būtiskas faktu kļūdas. Pēc II Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētkiem 1997. gadā, izdzirdot Gotlandes un Slitas vārdu, man pašai bija ko stāstīt. Šis kuģojums uz Gotlandi no Ventspils lielai daļai no delegācijas (ap 1000 dziedātāju vien) varēja iegrozīties kā pēdējais, jo vētrainajā jūrā tikām palaisti tādā kā piekrastes pastaigu kuģītī... Pirmo reizi mūžā piedzīvoju, ka līdzcilvēkiem, visiem kā vienam, seja sastingst akmens pelēka un pašai nav šaubu – sirds tūlīt apstāsies! Tomēr Slitā pietauvojāmies, un daža dziedātāja uz sauszemi nokļuva laipno sagaidītāju nestuvēs.

Kad pēc kāda laika par braucienu izlasīju Literatūrā un Mākslā, man tas šķita vēl briesmīgāks nekā dabā... Taču visas šausmas gandrīz nekavējoties nodzēsa Visbijā notiekošais, – viss bija pietiekami labi organizēts (ja ņem vērā to, ka notika lielākie dziesmu svētki Zviedrijas vēsturē). Es burtiski staroju, juzdama piederību galvenajiem svētku vaininiekiem – brāļiem Kokariem, jauneklīgi azartiskajam Sigvardam Kļavam un Airai Birzniecei. Lielkoncerti atmiņā pabalējuši, bet visās malās – skvēros pie vecajām baznīcu drupām, magoņu un rožu rotātos laukumiņos ļaudis zviedru, dāņu, norvēģu u.c. tautu tērpos skandēja latviešu tautas dziesmas tik pareizā izrunā, ka varēja likties – tie ir pārģērbtie latvieši. (Imants Kokars un citi mūsu diriģenti – brīnumdari to bija dabūjuši gatavu!)

Valentīnes Lasmanes dzīvesstāstā tieši šos Dziesmu svētkus pieminam neatrodu, bet toreiz Slitā, ja nemaldos, izstāde par bēgļu laivām bija skatāma gan. Savukārt Lidijas Doroņinas-Lasmanes (nezināju, ka viņas ir švēģerienes) vārdu visupirms izdzirdēju no Knuta Skujenieka. Tikai tagad, kad esmu izlasījusi Valentīnes Lasmanes grāmatu Nakts jau nav tikai gulēšanai, nākusi īsta saprašana par būtiskām lietām: pirmkārt, kādi bija Latvijas Centrālās Padomes (LCP) mērķi un darbība, otrkārt, kā informācija par PSRS politieslodzītajiem varēja nonākt ārzemju plašsaziņu līdzekļos un cik milzīgu darbu un pacietību tas prasīja.

Dzīve ar stacijām un starpstacijām

Valentīnes Lasmanes dzīvesgājums ir garš un raibs. Māra Zirnīte, Latvijas mutvārdu pētnieku asociācijas Dzīvesstāsts ciltsmāte, kopā ar apgādu Mansards, palaižot tautās jauno sēriju Bezbailīgie, raksta: „Grāmatā pavērtais dzīves ceļš iesaista valsts dzīves notikumos, kuros Valentīne piedalījās ar kaismīgu vēlmi darīt to, kas konkrētajā mirklī visvairāk nepieciešams. Personīgās dzīves epizodes sasaucas ar pagātnes notikumu hroniku gluži kā pēc vēstures mācību grāmatas.“ Man pietika pacietības un zināšanu, lasot nešķirstīt personu rādītāju (tas aizņem 37 lpp.!), jo praktiski visas personas ir zināmas vai arī – viņu loma Valentīnes dzīvē lieliski izskaidrota zinātniskās redaktores Aijas Priedītes zemsvītru piezīmēs. Šī grāmata ir saprotama ikvienam cilvēkam, kuram vispār ir interese par latviešu tautas likteni gadsimta garumā viena cilvēka skatījumā. Valentīnei bija lemts nodzīvot 102 ar pusi gadus. Un šā reālā gadsimta garumā viņa ap sevi izveidoja tuvinieku, draugu un domubiedru zvaigznāju, kurā lielajiem politiskajiem un mākslas spīdekļiem nav būtiskāka loma kā mirstīgajiem cilvēkiem.

Valentīne Lasmane (dz. Jaunzeme) bija Endzelīna skolniece, no mātes puses – ukrainiete. Līdzīgi kā daudzās citās ģimenēs, kuru galvas bija studējušas un strādājušas Krievijā, arī Valentīnes tēvs ģimeni bija nodibinājis jau tur, bet, Latvijas valstij izveidojoties, meklēja visus ceļus, lai nokļūtu tēvzemē. 1921. gadā ģimene ar bēgļu vilcienu iebrauc Latvijā, tēvam – mērniekam – darba pāri galvai, bet jaunā sieva ar trim maziem bērniem tiek nometināta Siguldas pusē pie vīramātes, neprotot ne vārda latviski. Dzīves gaitā Vaļa (draugu vidū saukta galvenokārt tā), stādoties priekšā, ikvienam piesaka, ka viņas pirmā valoda ir ukraiņu. Latvijas laikā ģimene aktīvi iesaistās Ukraiņu biedrības aktivitātēs, un visi bērni ar to tikai ieguvēji.

Pirmajā padomju okupācijas gadā, pateicoties valodu prasmēm, Vaļa strādā ziņu aģentūrā LETA, vācu okupācijas laikā viņa ir Malnavas Lauksaimniecības vidusskolas skolotāja. 1944. gadā viņa iepazīstas ar Konstantīnu Čaksti un iesaistās LCP darbā. Drīz vien – tieši Ventspils grupā, kura nodarbojas ar latviešu inteliģences un viņu ģimenes locekļu nogādāšanu Zviedrijā. Kara pēdējā rudenī grupai tiek dots gandrīz neizpildāms uzdevums – jāatrod un pār jūru jāpārved kāds ebrejs, vāciešu zvērību liecinieks. Ar Izraēlu Michelsonu Valentīne tiešām sastopas gandrīz neticamā kārtā, un viņa slepenā nogādāšana uz Zviedriju ir viena no kārtējām reizēm, kad jaunā sieviete riskē ar dzīvību. Likumsakarīgi, ka Valentīne drosmi centusies izkopt no bērnības, it kā nojauzdama, ka dzīve no viņas pieprasīs drosmi un vēlreiz drosmi – gan lēmumos, gan darbos. Nonākusi Zviedrijā kopā ar jaunāko māsu un brāli, Vaļa, kā daudzi, ir pārliecināta, ka tā ir tikai pagaidu emigrācija, ka Tēvija atkal būs brīva. Taču visvairāk viņa pārdzīvo to, ka jūras otrā krastā palikuši vecāki, ar kuriem pat sazināties gandrīz neiespējami.

50 gadu garumā vairumam latviešu, arī man, Zviedrija un Gotlande dzelzs robežas un dzelzs priekškara dēļ šķita neticami tālas. Kad pieminētajos dziesmu svētkos jūras krastā uzaicināju koristus nodziedāt Kur tu skriesi, vanadziņ'i, reāli sapratu, cik niecīgs ir attālums starp šiem diviem krastiem... Un vienlaikus, cik garš un briesmu pilns – veicams nakts tumsā nemīlīgā jūrā...

Visbija, Stokholma, Upsala, ceļojums uz Angliju 1948. gadā (caur Vāciju, Beļģiju un Dāniju) Valentīnei ir kā dzīves ceļa starpstacijas, kurās viņa neizbēgami sastop paziņas, bet meklē galvenokārt latviešus, ar kuriem pēc tam uztur kontaktus ilgus dzīves periodus. Tā ir īpaša rakstura īpašība – būt pacietīgam pie draugu iedegta ugunskura, lai šis ugunskurs sildītu arī vēlākos gados. Valentīne ir kā nekronēts Zviedrijas latviešu sūtnis latviešu satikšanās reizēs; Baltijas Universitātē Pinnebergā, Latvijas neatkarības 30 gadu atceres aktā Londonā un citur. Rūgts ir secinājums: „Ja gribu izdarīt kopsavilkumu, ko man deva šis Anglijas brauciens, tad var teikt, ka tā ir apziņa, ka man ir jāpārorientējas no īsas dzīvošanas svešumā uz bezgala garu trimdu.“

Garās trimdas laikā Valentīne, protams, satiek arī tādas personības, kuru vārdi īpaši dārgi laikraksta Latvietis lasītājiem. „Septiņdesmitajos gados Draviņu Veltas baltu studijas Stokholmas Universitātē sāka pievilkt latviešu jauniešus no citiem kontinentiem. No Austrālijas atbrauca Juris Rozītis un Baiba Metuzāle-Kangere. No Amerikas – divi Krēsliņi: Māra un Jānis.“

Liels ir Valentīnes ieguldījums Minsteres Latviešu ģimnāzijā (pašas meitām līdz ar to laika neglābjami tiek mazāk). „Saistībā ar manu mācāmo priekšmetu – latviešu valodu un literatūru – mans galvenais kolēģis bija Juris Sils no Amerikas.(..) Šajā tautas kustībā (jaunlatviešos – A.M.) viņš bija ieracies un zināja vairāk par mani. Gramatiku un pareizrakstību viņš neatzina par sevišķi svarīgu. Mums katram bija savs „jājamzirdziņš“. (..) Vēl atceros iepriekšējo gadu latviešu valodas skolotāju Āriju Zusteri no Austrālijas, mākslinieka Zustera sievu.“ Tikai vēstures grāmatās šīs augstskolas pastāvēšana var šķist tālā lapaspusē, Valentīne grāmatā no šī laika piemin arī Egilu Levitu un Krišjāni Kariņu. („Kariņa tēvs agrāk dzīvoja Zviedrijā, bija no pretestībniekiem un protestētājiem.“)

„1979. gada vasarā Minsterē kopā Annu Ziedari no Austrālijas un internāta vadītāju Imantu Balodi organizējām pirmo Eiropas vasaras skolu. Mans uzdevums bija sameklēt skolotājus un vadītājus.“

Ļoti interesanti, ka Latviešu ģimnāzijas absolvente (vēlākā Minsteres Universitātes baltu un slāvu filoloģijas studente) ir arī Lilija Šneidere. Par šo faktu man varētu būt ļoti garš komentārs, jo 1970. gados no Kazahstānas Latvijas PSR masveidā ieceļoja turienes vācieši, lai no šejienes (Red.: Latvijas) vieglāk varētu emigrēt uz Vāciju. Tas viņiem arī izdevās, un šie cilvēki praktiski uzcēla veselu ciematiņu Siguldas pievārtē, tautā iesauktu par Ķiparciemu. Pavisam netālu no šīs vietas pagāja Valentīnes skaistākie bērnības gadi – tēva mātes Grotu mājās Vējupītes krastā. Tāda sagadīšanās – tās pašas mazās upītes krastā pēc atgriešanās no Sibīrijas uzaugu arī es! Tālab varu apgalvot, ka Siguldā šai grāmatai ir īpaši daudz potenciālo lasītāju. Ikvienā dabas ainavā, kura radniecīga Siguldai, Valentīne apstājās ar aizturētu elpu...

Jēgpilnas dzīves gramatika

Blakus maizes darbam necilās iestādēs Valentīnei ir jāizdomā visādi viltīgi gājieni, lai saņemtu kaut vai elementāru informāciju par notiekošo dzimtenē un radiniekiem personiski. Lai nosūtītu paciņas. Tas ir sava veida slepenais tīkls, kuru noauž izdoma un piesardzība. Un tie ir kodēti teksti – kā saprasties pāri jūrai un caur čekas dzelzs sietu. Ar laiku, dažādos ceļos nonākot Latvijā, Valentīne un viņas ģimene dabū just čekas darboņu klātieni nepastarpināti. „Grāmatas otrajā daļā var izsekot Valentīnes centieniem izdzīvot trimdā un darboties, lai ne trimdas, ne starptautiskā sabiedrība neaizmirstu Latvijas okupācijas nelikumību, lai aizstāvētu cilvēktiesības un iestātos par padomju politieslodzīto atbrīvošanu“, tā Māra Zirnīte.

Arī vēstures grāmatas mums stāsta pat latviskajām organizācijām, bet Valentīnes memuāros mēs labi dabūjam redzēt arī to, ka šīs organizācijas nereti nespēj iet savam laikmetam pa priekšu, bet to vienmēr var – kāds drosmīgs indivīds. Droši vien, ja Valentīne kopā ar Minsteres Latviešu ģimnāzijas bibliotekāri Austru Rudzīti (un šajā trakumā ar galvu iekšā nemestos arī tēlniece Valentīna Zeile) neiecerētu Rūdolfa Blaumaņa nāves 80. gadadienu atzīmēt ar bareljefa atklāšanu Punkaharju sanatorijā, nez vai kāds to vispār būtu paveicis. „Es satrūkos: tā varētu būt pirmā trimdas un Latvijas latviešu „kopīgā darīšana““, tā Valentīne. Ritēja taču tikai 1988. gads, – latviskās aktivitātes bremzēja ne tikai valstu robežas, bet pašu latviešu attieksme pret brāļošanos ar... Vārdu sakot, neuzticība plauka, un to liesmās lieliski prata uzpūst čekas aparāta apskaužamais talants manipulēt ar cilvēkiem. Valentīne nekad automātiski nepieslējās vispārējas viedoklim. Kad Minsterē notiek tikšanās ar Imantu Lešinski, Valentīne par šo tikšanos uzraksta pārdomu rakstu Kāds ir mūsu godaprāts un aizsūta uz vairākām latviešu avīzēm. „Neviena nedrukāja. Laikraksta „Latvija“ redaktore man piezvanīja, ka esot ar mani vienisprātis, taču publicēt nevarot. Mans niknums kāpa.“ Vēlāk šo tekstu īsinātu nodrukāja ELJA Informācijā Nr. 102. Grāmatā, protams, lasāms pilns – jēgpilns un drosmīgs teksts. Meklējiet grāmatā!

Zilās puķītes Vējupītes krastā

Grāmatas pēdējo lappusi aizverot, man ir sajūta, ka esmu uzklausījusi tuvu cilvēku. Vienkāršu, sirsnīgu, atsaucīgu – tas nekas, ka reāli neesam satikušās. Bet mūsu pēdu nospiedumi joprojām ir tur, kur pavasaros Vējupītes krastā bērni zem pērnajām lapām steidz uzmeklēt pirmās zilās vizbulītes. Mēs piederam vienai vēstures telpai un laikam. Kā visi latvieši, kuri nebaidās sevi izjust kā dzīvās vēstures daļu. Jā, Valentīne neatgriezās Latvijā fiziski, bet viņā tajā bijusi un ir visa mūža garumā. Pēdējo punktu šajās pārdomās lai ļauts pielikt Gatim Grūtupam: „Man šis neparastais redaktora-intervētāja darbs kopā ar Valentīni sākās 2016. gada oktobrī, kad viņai jau bija simt gadu. Tas turpinājās, līdz viņai bija 101 un 102 gadi. (..)... viņa regulāri brauca uz bibliotēku, abonēja žurnālu „Ir“, lasīja jaunākos latviešu izdevumus. Telefonsarunās viņa smējās un jokoja. Taču pēdējās sarunas 2018. gada novembrī bija nopietnas, un pašā pēdējā viņa atvadījās, kas likās neticami. Nojaušu, ka viņa gribēja piedzīvot Latvijas simtgadi, un to viņa arī piedzīvoja.“

Ko vēl piebilst? Manuprāt, vērtīga grāmata cilvēka mūžu pagarina vismaz par 100 gadiem, tātad kāds lasītājs noteikti ar Valentīni Lasmani satiksies arī Latvijas 200. pavasarī. Un arī zilās vizbulītes Vējupītes krastā ziedēs. Noteikti.

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“