Atcere Sidnejā

„14. jūnijā man bija skolā pēdējais eksāmens, es jau gatavojos uz skolu, kārtoju portfeli. Pulksten septiņos no rīta pie durvīm bija zvans. Atbildēja, ka atnākusi sētniece. Kā nevērsi vaļā sētniecei? Kad atvēru durvis, vārda tiešā nozīmē dzīvoklī iegāzās čekists privātā un divi zaldāti ar šautenēm, durkļiem, iztaustīja man kabatas, vai man nav ieroču. Es pabrīnījos – kāpēc skolniekam, kurš gatavojas iet uz skolu, būtu jābūt ieročiem…. Viņš teica: Nekāda iešana uz skolu nebūs, taisieties, būs mazliet jāizbrauc!” Mēs ar māsu bijām nobijušies, jo paps un mamma nebija mājās. Viņi bija izbraukuši uz laukiem. Mums teica, lai ejam līdzi. Izejas nebija, jo blakus stāvēja ar durkļiem. Es saģērbos plānā žaketē. Stāvēja kravas mašīna, aizveda uz Šķirotavas staciju. Tur atklājās īstā bilde – gari ešeloni, pa 60 vai 70 vagonu, restoti lodziņi, lopu vagoni. Mūs – vagonā iekšā ar visām pekelītēm. Man līdzi nekas nebija, tikai skolas portfelis ar dažām mantām, un māsai – vesela kaudze ar notīm, viņa bija pianiste, beigusi Konservatoriju, un viņai svarīgākais bija – notis. Mēs nezinājām, kur braucam. Vagona durvis aizvērās, logiem priekšā restes, koka nāras, spainis, kas vēlāk izrādījās šķīvja vietā – visiem ēdieniem; un grīdā izurbts caurums, kas bija tualete.

Braucām apmēram pusotru mēnesi. Mums paziņoja, ka esam Novosibirskā. Mēs, kā gūstekņi, nevarējām ne prasīt, ne sūdzēties. Kā ar mums rīkojās, tā bija.

Mamma ar tēti bija saņemti ciet vēlāk. Mēs toreiz pateicām, ka paps un mamma ir laukos. Toreiz jau melot neprata, pateicām adresi. Pie viņiem ieradās ar citām mašinām un saņēma viņus tur. Mēs nebraucām kopā vagonā, to neviens nekārtoja.” (Jānis Pumpurs, dzimis 1921. gadā, par 1941. gada 14. jūniju, grāmatā Sibīrijas bērni.)

Šis ir tikai viens no desmitiem tūkstošiem šādu stāstu. Būs rets, kas nepazīs ģimeni, kura ir piedzīvojusi ko līdzīgu. Nevainīgi cilvēki bez jebkādas apsūdzības uzrādīšanas un tiesas sprieduma tika vardarbīgi apcietināti un spaidu kārtā izsūtīti uz Sibīriju un citiem attāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem.

Padomju varas okupācijas laikā Baltijas valstīs no 1941. līdz 1991. gadam šī vardarbīgā, prettiesiskā akcija skāra, apmēram, 200 000 cilvēkus Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

Mācot bērniem skolā Latvijas vēsturi, skaidrojot to plašai sabiedrībai mūsu mītnes zemēs, mums ir jārunā par šiem traģiskajiem notikumiem, tos nedrīkst aizmirst, jo tie skāra lielu mūsu tautas daļu.

Pieminot deportāciju upurus, vienlaikus pašvaldību centros visā Latvijā lasīs 1941. gadā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju vārdus. Par šo pasākumu varat lasīt laikrakstā Latvietis Nr. 650 laikraksts.com/raksti/10540

2021. gada 14. jūnijā aprit 80 gadu, kopš Padomju Savienība pēc Latvijas okupācijas organizēja pirmās masu deportācijas. Šo notikumu Sidnejas igauņu, latviešu un lietuviešu sabiedrības atzīmēs ar gadskārtējo piemiņas sarīkojumu pirmdien, 14. jūnijā plkst. 14.00 Sidnejas Latviešu namā. Sarīkojumā piedalīsies Latvijas vēstniecības pilnvarotā lietvede Ieva Apine. Runas sniegs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas goda konsuli Jaundienvidvelsā un ar muzikāliem priekšnesumiem piedalīsies lietuviešu un igauņu vokālie ansambļi. Pēc sarīkojuma visi klātesošie aicināti pakavēties pie uzkodām un atspirdzinājumiem.

Dr. Ojārs Greste,
Jaundienvidvelsas Apvienotās Baltiešu komitejas priekšsēdis