Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mazdēls un vīnu lauki (11)

No Zelta piekrastes caur Voga Voga uz Vangeratu un vēl tālāk

Laikraksts Latvietis Nr. 658, 2021. g. 13. jūlijā
Kristaps Zariņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Spēkstacija. FOTO Suzanna Zariņa.

Kristaps pie vēža skulptūras. FOTO Suzanna Zariņa.

Desmitais turpinājums. Sākums LL647, LL648, LL649, LL650, L651, LL652, LL654, LL655, LL656, LL657.

Mostamies laicīgi, nu vismaz piemēroti brīvdienām, un atvelkot aizkarus redzam, ka govis sen aizgājuši uz brokastīm pļavas otrā pusē, bet viņu vietā salidojis liels, pat nesaskaitāms bars rozā papagaiļu. Nezinu, ko viņi ēd, bet noteikti ko gardu, varbūt pat apreibinājušies, jo viņi lēnam grīļojās zālītē, skaļi sarunājoties savā starpā.

Naktsmājas cenā ieskaitītas kontinentālās brokastis, ko saņem, kad pierakstās atbraukšanas laikā. Mums iedotas kukurūzas pārslu paciņas, piena kārbas, maizes šķēles, sviests, slavenais vegemite, saldā ievārījuma burciņas, cukurs, sāls un pipari, pietiekami mūsu divu vakaru pārgulēšanas brokastu vajadzībām.

Brokastojot un vērojot čaklos papagaiļus, rīta saule spīd uz kalniem rietumos un spilgti apgaismo neseno ugunsgrēku sekas. Vakardien tos neievērojām, jo saulei rietot, kalni bija ēnaini un tikai redzami profilā.

Pabeidzām brokastis vienlaicīgi ar papagaiļiem, un kamēr tie ar trokšņainu ardievu aizlidoja, mēs apstiprinājām dienas nodarbību plānu. Gatavi sēžamies mašīnā un mērojam ceļu uz Kēnkobenu (Khancoban) un slaveno hidroelektrostaciju kompleksu, kur daudzi baltiešu imigranti nostrādāja savus imigrācijas līguma darba gadus, rokot tuneļus un būvējot infrastruktūru, kas vēl kalpo sabiedrībai šodien.

Nav tālu līdz Kēnkobenai, apmēram, 30 km, un piebraucam pusstundu pēc izbraukšanas.

Piebraucot uzreiz manāms dambju mūris, un tā kā ir atļauts braukt tam pāri, iegriežos un braucu uz otro pusi, kur krasta augstumā redzam kabīni un restorānu. Diemžēl, viss tur slēgts, bet skats no turienes lielisks. Aiz dambja ūdens stiepjas, apmēram, 3 km, un tur atļauts ne tikai airēt, bet arī slēpot aiz motorlaivas. Krastmalas parkā pie laivu ielaišanas vietas ir galdiņi, sēdvietas un cepšanas plāksne, bet pašam jāsameklē malka kurināšanai. Zvejošana arī ļoti iecienīta. Ūdenī var pamēģināt laimi un noķert foreles vai lasis un, ja laimējās, un ja var savākt sausu malku, var turpat uz vietas uzcept un baudīt noķerto.

Turpat netālu aiz dambja ir Kēnkobenas miestiņš, kur agrāk dzīvoja, apmēram, 2000 spēkstaciju un ūdens cauruļu būvētāji un tuneļa racēji, bet šajās dienās tikai kādi 300, kas nodarbināti spēkstacijas operācijā un vietējo iedzīvotāju apkalpošanā. Vietas nosaukums daudz prātots. Cik zināms, tam nav vietējo aborigēnu ietekme, un liekas, ka radies 1884. gadā, kad divi Indijas armijas angļu izcelsmes virsnieki ieguva šo zemi, tad ar nosaukumu Purvu Līdzenums (Swampy Plain), un to nosauca Kēnkobena, iespējami par godu viņu pavadītajam dienēšanas laikam austrumu zemēs, kur dotais nosaukums tulkojams kā karaļa gans (royal shepherd). Karaļa gani dzīvoja kalnos, ganot savas aitas, kur barība kalpoja aitas pienu garšu un biezumu papildināšanu. Nezinu vai aitu ganības šeit īstenībā notika, bet nosaukuma pamats tomēr interesants.

Bet braucam miestiņam garam un dodamies tālāk kalnos apskatīt spēkstaciju Nr. 1. Piebrauksim miestiņam atpakaļ ceļā, lai paēstu pusdienas krodziņā.

Ceļš ved līkloči kalnos un jābrauc uzmanīgi, jo nevar zināt, kas brauc pretim ap stūru, un stūru ir daudz, bet drīz esam auto stāvvietā, kur jau piebraukuši daži tūristi. Turpat klāt skatītāju balkons, no kurienes skats lejup uz spēkstaciju, kur ūdens dzītās turbīnas cītīgi darbojās, ražojot elektrisko strāvu. Aiz spēkstacijas būves no kalna augstienes trīs varenas caurules piegādā ūdeni, lai dzītu turbīnas. No skatu laukumiņa nedzird nekādu troksni, bet varu iedomāties, ka ēkas iekšpusē visiem trokšņu slāpētāji ir uz ausīm.

Nofotografējam spēkstaciju un caurules, un, sarunājoties ar citiem skatītājiem, ieminos, ka Kūmas (Cooma) galvenajā ielā plīvo karogi, godinot katru šī milzu projekta strādnieku izcelsmi, tajā pulkā ir arī latvieši.

Nāk jau ap pusdienlaiku, un braucam atpakaļ lejup pa to pašu līkloču ceļu sameklēt pusdienas Kēnkobenas miestiņā. Auto stāvvieta galīgi tukša, un varam izkāpt gandrīz tieši pie durvīm. Kad pieejam pie viesnīcas durvīm, saprotam kāpēc brīvas autostāvvietas. Krogs slēgts! Arī ēdamzāle ap stūri nedarbojās. Nāc plkst. 16, tad viss darbosies! Nolēmām negaidīt un dodamies atpakaļceļā uz Koriongu.

Atpakaļ ceļā pārbraucot Bringenbrong tiltam, Suzanna ieraudzīja sudrabu skulptūru upītes krastā. Piebremzēju un braucam atpakaļ paskatīties, kas tur ir. Krastmalā stāv milzīga saldūdens vēža skulptūra, kurai var, stāvot skulptūras aizmugurē, iedarbināt spīles. Pamēģinu pats arī un jūtos it kā atkaļ bērnībā. Forši! Vēlāk uzzinām, ka šajā apkārtnē var arī atrast vietējo menca, foreļu, ērgļu un naktstaureņu skulptūras, bet jāatliek meklēšana līdz nākamai reizei, kad būsim šai rajonā.

Pirms došanos atpakaļ uz naktsmājām, vēl laiks piebraukt apskatīt vietējo muzeju. Muzejs darbojās tikai no ziedojumiem un brīvprātīgo darbinieku atbalsta, un tajā redzami daudz un dažādi šī rajona vēsturiskie un pazīstamu tautiešu eksponenti. Vērts ieskatīties un dziļāk uzzināt šī rajona īpašības.

Vakariņas vēlreiz pavadām krodziņā uz balkona, kamēr saule met savas krāsainos starus pāri naksnīgajām debesīm, bet esam arī laicīgi gultā, jo rīt mērosim garāku ceļu uz Hītkotu (Heathcote), Viktorijā, kur gaida mūzikas festivāls vīnu laukā!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com