„Sonāšu vakars“ Melburnā

Palielināt / Enlarge

Sofija Kirsanova un Konrāds Olševskis (Olszewski). FOTO Anita Andersone.

Programma Sonāšu vakars ir viena no Latviešu mūzikas programmām, kas radusies mana pētījuma iedvesmā. Melburnas Universitātes doktorantūras ietvaros, studēju laiku no 1980. – 2000. gadam. Šis ir bijis lielu politisko un ekonomisko pārmaiņu periods Latvijā. Trešā Atmoda, Dziesmotā revolūcija, Padomju Savienības sabrukums un pēcpadomju pārmaiņas atstājušas ietekmi uz visiem dzīves apstākļiem. Kultūra šai laikā tika pārbūvēta no jauna, un mana pētījuma mērķis ir izprast, kā šie procesi ietekmēja mūziķus un klasisko mūziku Latvijā kopumā. Nozīmīga daļa manam pētījumam ir mūziķu intervēšana un šim laikam nozīmīgu Latviešu komponistu mūzikas izpildījums. Savā mākslinieciskajā darbībā arī meklēju latvisko skanējumu, kas attīstījies šajā periodā un it īpaši kopš 1991. gada – Latvijas neatkarības atgūšanas.

Šī perioda Latviešu vijoles repertuārs sonāšu žanrā nav īpaši plašs. Latviešu vijoļsonāšu meklējumos iepazinos ar vairākiem interesantiem darbiem, bet koncerta programmai izvēlējos tieši Imanta Zemzara un Jura Ābola sonātes. Kopā ar pianistu Konrādu Olševski (Olszewski) izstudējām šos darbus no komponistu rokrakstiem un spēlējām koncertā sestdien, 3. jūlijā, Tempo Rubato mūzikas klubā, papildinot programmu arī ar Austrālijas latvietes Ellas Mačēnas Miega Sonāti.

Imanta Zemzara (1951) sonāti vēlējos spēlēt jau sen. Pirmo reizi to dzirdēju vijolnieka Jura Švolkovska (Emeritētais profesors J. Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijā) izpildījumā. Kopā ar komponistu abi šo sonāti pirmatskaņoja un arī ierkastīja Latvijas Radio. Sonāte, manuprāt, ir ļoti nozīmīga Latviešu vijoles repertuārā un nav pietiekami daudz atskaņota.

Zemzara sonāte vijolei un klavierēm komponēta vēl padomju laikos 1972. gadā, un sonātē var izjust tā laika spēcīgās tradīcijas. Sonāte ir Zemzara studiju darbs, un kā atceras Švolkovskis, pie tā strādāja kopā ar Zemzara kompozīcijas profesoru Ādolfu Skulti. Kaut gan sonāte rakstīta, komponistam esot 21 gada vecam, tā ir augstākais meistarības paraugs. Skaņdarba dramaturģija slēpjas smalki izstrādātajā trīs daļu struktūrā. Pirmā daļa ir raksturā intensīva ar izteiktiem tēliem, lirisku, kontrastējošu blakus partijas tēmu – izjustu, spārnotu melodiju dziļu un krāsainu harmoniju pavadījumā. Otrā daļa ir grotesks, nemiera pilns skerco, kas bez pārtraukuma ieplūst trešajā daļā. Pāreja uz fināla daļu ir ļoti īpašs brīdis sonātē – arvien pastiprinoties dinamikai, saspringums veidojas uz vienas nots ritmiska pulsējuma. Kā neapstādināms laika un likteņa simbols, šis nepārtrauktais pulsējums pizzicato vijoles partijā ieplūst 3. daļā, kuras galvenā tēma tiek atklāta klavieru partijā. Fināla daļa ir dramatiska, izvērsta, ar divām plašām kadencēm vijolei solo. Finālam cauri vijas pirmās daļas motīvu reminiscences un tā bravūrīgi kulminē Do Diez minorā.

Sonāšu programmā kā otrā sekoja Ābola vijoļsonāte. Ābola sonāte (1984) ir rakstīta vēlāk nekā Zemzara sonāte. Tas bijis jau cits laiks Latvijā, tajā jau var saklausīt Atmodas vēsmas. 1982. gadā to pirmatskaņoja vijolnieks Jānis Bulavs un pianists Jānis Rinkulis. Sonātei ir trīs daļas un trešajai daļai pastāv divas versijas. Trešās daļas otrā versijai ir pieejamas notis, bet nav ieraksta. Savukārt, Bulavs un Rinkulis ierakstījuši agrāko versiju šai daļai, kurai notis diemžēl nav izdevies atrast.

Juris Ābols (1950 - 2020) pazīstams kā viens no oriģinālākajiem savas paaudzes latviešu mūziķiem. Lasot viņa rakstus laikrakstā Literatūra un Māksla un dzirdot viņa darbus ciklu Normālā fizioloģija un Gobi Pasaka, biju ieintriģēta. Viņš savā laikā ir atļāvies būt ļoti neparasts savā mūzikā. Blakus viņa muzikālajai darbībai kā flautistam un komponistam, viņam bijis plašs interešu loks, tai skaitā filozofija, etnomuzikoloģija, senās civilizācijas un kultūras. Ābola plašo redzes loku un pasaules izjūtu var saklausīt arī viņa mūzikā.

Sonātes pirmā daļa Cantabile tiek ievadīta ar vijoles solo melodiju, kas ieskanas kā vēstījums no tālas senatnes. Otrā daļa Funebre. Espressivo atgādina sēru maršu, bet ar daļēju humora piegaršu. Mūzikas attīstība, kontrastējot Zemzara sonātei, ir daudz brīvākā un plūstošākā struktūrā. Sonāti var aprakstīt kā krāsainu mozaīku, bieži mainoties raksturiem un tēliem – tie uzvirmo un atkal izgaist. Arī stilistiski izjūtamas dažādas ietekmes – impresionisma ievirzes, vēlīnais romantisms, dažreiz skarbas disonanses, dažreiz cukurotas džeza harmonijas. Interesanta un iespējams ar dziļāku nozīmi, manuprāt, ir pastarās dienas Gregoriskā korāļa Dies Ire un tautas dziesmas Ej, meitiņa, drīz pie dieva motīvu izmantošana sonātē. Abi muzikālie motīvi tiek apspēlēti, veidojot to savstarpējo sasaukšanos. To var saklausīt kā simbolisku, iekodētu vēstījumu mūzikā, uzrādot uz Atmodas vēsmām. Ej, meitiņa, drīz pie dieva kā klaušu laiku tautas dziesma iespējams ir norāde par dedzību izrauties no padomju varas? Tautas dziesma vijas cauri sonātei, un otrajā daļā spēcīgā dinamikā deklamējoši izskan tās citāts vijoles partijā.

Par Ellu Mačēnu dzirdēju no kolēģiem Melburnā. Periodā, ko pētu, ir nozīmīga saistība ar latviešiem ārzemēs. Jau 1980.to gadu beigās arvien vairāk atjaunojās sakari ar latviešu diasporu, un tās ietekme jūtama arī klasiskajā mūzikā Latvijā. Tādēļ arī savā izpildītājmākslā mani interesē meklēt saistības starp Latvijas latviešu un diasporas latviešu komponistu mūziku. Mačēnas sonāte man likās ļoti tuva un piesaistīja ar savu patiesuma, vienkāršības un sirsnības estētiku. Vijoles partija glaimo instrumenta skanējumam un rezonē ar gaisīgu vieglumu. Ellas sonātē dominē diatonisms un smalks, caurspīdīgs skanējuma audekls, sasaucoties gan ar populārās, gan klasiskās mūzikas mūsdienīgākām ievirzēm, kā arī jūtama viņas latvisko sakņu ietekme. Sonāte rakstīta, iedvesmojoties no Ellas intereses par miega fāzēm, pašai vēloties pārvarēt grūtības ar miegu. Sonātē muzikāli apcerēti pieci miega cikli un to dažādās psiholoģiskās izteiksmes.

Koncerta programmas ēdienkartē Mačēnas sonāte noteikti bija saldais ēdiens. Kaut gan programmā sonātes katra pati par sevi ir ļoti atšķirīgas, tās veidoja veiksmīgu secību, sākot ar Zemzara 20 minūšu garo, nopietno darbu, turpinot ar Ābola brīvāka, humoristiskāka rakstura impresijām un programmai beidzoties ar Mačēnas sonātes ausij mierinošām, saldāka skanējuma noskaņām.

Laipni lūgti uz gaidāmajiem koncertiem:

Trešdien, 4. augustā, plkst.13.00 St. Paul's Cathedral;

Piektdien, 17. septembrī, plkst.20.00 The Ian Potter Southbank Centre;

Trešdien, 10. novembrī, Melbourne Digital Concert Hall.

Vairāk informācija pieejama https://www.sophiakirsanova.com/, kā arī sekojiet laikraksta Latvietis sarīkojumu sadaļā.

Sofija Kirsanova
Laikrakstam „Latvietis“
2021. gada 24. jūlijs