Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs izstādes atklāšanā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. Kioto. Imperatora dārzs. 2009. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. Rundāle. 2011. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Glezniecības un īpaši ainavas cienītāji noteikti zina, ka gleznotājs profesors Aleksejs Naumovs, bijušais Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, ir plenēra cienītājs. Ikviena saskare ar mākslinieka daiļradi rada priekšstatu, ka viņš glezno nepārtraukti, varbūt pat guļot, vēl jo vairāk pat tad, kad dodas tuvākos un tālākos ceļojumos. Man pat liekas, ka mākslinieks atpūtas braucienos pasaules plašumos nedodas. Ja arī viņš ar pavisam citu uzdevumu ir aizceļojis uz svešu zemi, Aleksejs Naumovs noteikti atradīs mirkli, kad uz kādu stundu izrauties no oficiālo pienākumu pildīšanas un, paķēris krāsas, nelielu audekla gabalu vai kartonu, ar skubu metas uzskicēt nesen ieraudzīto valsti vai pilsēta. Tā radusies, piemēram, kā pats atklāja, no kāda augsta skatu punkta kalnos ātri iemūžināta Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi nelielā studija.

Dažbrīd pat iešaujas prātā, ka gleznotājs nepārtraukti ir ceļā un kaut kur krāsās fiksē ieraudzīto, acīs iekritušo, sirdi skārušo. Mākslinieks savos darbos ir iemūžinājis teju vai visu pasauli, tādēļ izstāde Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī pēc viņa ierosmes ir nosaukta par Pasaules ainavu. Aleksejs Naumovs gan palaboja – Austrālijā un Antarktīdā gan nav bijis.

Jelgavas izstādē gleznotājs rāda kā dažādu gadu, tā dažādu zemju ainavas – no nelielām skicītēm teju plaukstas lielumā līdz lielformāta audekliem, kādēļ izstādei atvēlēti divi stāvi – gan galerija 9. stāvā, gan konferenču zāle 7. stāvā, kur griesti augstāki un sienas plašākas, tādēļ iespējams eksponēt līdz par 2-3 metriem lielus darbus.

Tematiski ainavas gleznotas visdažādākās pasaules malās. Laikam gan visbiežāk Aleksejs Naumovs radošos ceļojumos devies uz Franciju, iespaidīgi ir Itālijas, sevišķi Venēcijas un Burano gleznojumi. Mākslinieks krāsās ir fiksējis Ņujorku un tās debesskrāpjus. Elegantas ir Japānas (Kioto. Imperatora dārzs) un Korejas ainavas. Ēģiptes cienītāji ieraudzīs slavenās Gizas piramīdas, citkārt Vidusjūras plašās krastmalas un pludmales. Tomēr arī Latvijas daba mākslinieku rosinājušas radīt iespaidīgus skatus, par ko var pārliecināties Rundāles parka ainavā ar plašo ceļu uz pili, ar dramatiskām debesīm Lielupes krastā pie Pumpuriem.

Izstāde atklāj arīdzan to, ka Aleksejs Naumovs katrā vietā glezno savādāk. Saules apgaismojums, no kā atkarīgs tonālais risinājums gleznā, mainās katrā valstī. Itālijas svelmi atsauc atmiņā spilgto, kontrastaino krāsu salikumi lielos laukumos. Pelēcīgie toņi atklāj Japānas kultūras izsmalcinātību vai Ziemeļanglijas pieklusināto toņu maigajos gleznojumos. Zilpelēko un zaļo krāsu saskaņa atspoguļo Ņujorkas Centrālparka un ēku pretmetus. Dienvidāfrikas republikas Keiptaunas ēku līksmais krāsojums raksturo šīs zemes dzīvesprieku, bet Krīpēnu dārzu dekoratīvais košums atainojas arīdzan Latvijas ainavā.

Tikpat dažāds ir otu raksts, kas raksturo autora temperamentu, iekšējo dedzīgumu un vitalitāti. Un tomēr pats būtiskākais Alekseja Naumova gleznās ir krāsa, toņu saskaņa, kas rodas no apgaismojuma, no gaismas, no kā ir atkarīgs gleznas tonālais risinājums.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“