Pauls Vanags mūžībā

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Pauls Vanags.
20.3.1924. – 14.08.2021.

Palielināt / Enlarge

Pauls Vanags.

2021. gada 14. augustā mūžībā aizgājis Pauls Vanags. Pauls nodzīvojis garu un krāsainu mūžu, viņš bija ilggadējs sabiedriskais darbinieks, brīnišķīgs draugs un ģimenes cilvēks.

Otrajā pasaules karā Pauls cīnījies Latviešu leģiona rindās un sasniedzis leitnanta dienesta pakāpi. Viņš ir Mores kaujas varonis, un pēc tuvcīņas pie Mazratniekiem Pauls saņēmis otrās šķiras, un vēlāk arī pirmās šķiras Dzelzs krusta apbalvojumu. Piecas reizes ievainots, Pauls kara beigas sagaidīja Dānijā. Pēc nometnēs pavadītā laika Dānijā un Vācijā, 1947. gadā viņš pārcēlās uz Angliju, vēlāk uz Velsu, kur viņš ilgus gadus bija Daugavas Vanagu Fonda (DVF) Svansijas nodaļas priekšsēdis. Pauls vairākus gadus arī bija DVF valdes loceklis un Daugavas Vanagu Centrālās valdes ģenerālsekretārs.

Pauls Vanags dzimis 1924. gada 20. martā Krievijā. Viņa tēvs tolaik bijis cara armijas virsnieks. Pēc dēla piedzimšanas, ģimenei izdevās atgriezties Latvijā, kur viņi apmetās vecāku mājās Rīgas Jūrmalā – Majoros. Tur Pauls beidzis pamatskolu un mācījies Rīgas Jūrmalas pilsētas ģimnāzijā. Jaunībā viņš bijis jūras skautu rindās.

1943. gada pavasarī Pauls saņēma iesaukuma pavēli. Pirmās apmācības notika Bolderājā, un drīz, ietērpts Latviešu leģiona uniformā, viņš nosūtīts uz fronti Volhovā. Pauls iedalīts 16. Zemgales bataljonā, kas bija 39. pulka – vēlākā 42. pulka sastāvā, kuru komandēja pulkvedis V. Veiss, bet jau 1944. gada sākuma iedalīts jaunformētajam 44. pulkam, kuru komandēja pltn. R. Kociņš. Februāra beigās un marta sākumā Pauls cīnījās frontē aiz Ostrovas, Veļikajas krastos, kur 20. dzimšanas dienā paaugstināts par kaprāli. Vēlāk komandēts uz Karaskolu Tloskavas pilī, Čehoslovākijas teritorijā, un pēc Karaskolas (īsa) kursa beigšanas kā kadets Pauls Vanags nosūtīts uz Bitavu – Latviešu leģiona 15. divīzijas rīcībā.

Vēlāk īstenojusies vēlēšanās atgriezties tēvzemē, un Vanags iecelts par 1. vada komandieri sava pulka 3. rotā, kuru komandējis ltn. H. Zāgars. Mores kaujās, Mazratniekos, Pauls ievainots, vēlāk apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu. Galvenā aizsardzības līnija gāja tieši cauri Mazratniekiem, kur Vanags komandēja savu vadu. Pirms gada, sarunā ar britu vēsturnieku Vinsentu Hantu, Vanags teica: „...Es neko īpašu neizdarīju, neesmu varonis. Pēc pirmās kaujas atnāca manas rotas komandieris ltn, Zāgars ar mani aprunāties un teica „Par to, ko Tu paveici, domāju, ka kaut ko saņemsi.” Vēlāk, kad saņēmu Dzelzs krusta II šķiru sapratu, par ko viņš bija runājis. Es tikai vadīju savu vadu. Nekas īpašs. Tur neko īpašu nesaskatu...“

Mīnu šķembu ievainots Morē, Vanags vēlāk vēl divas reizes viegli ievainots Kurzemes cietoksnī. Ceturtais ievainojums – krūtīs Ziemsvētku kaujās pie Džūkstes bija nopietnāks un tā dēļ viņš pavadīja četrus mēnešus slimnīcā. Tur viņš ievainots piekto reizi, kad slimnīcas pagalmā no lidmašīnas mestas bumbas. Vēlāk Pauls saņēma arī ar I šķiras Dzelzs krusta apbalvojumu.

No Ventspils pārvests uz Liepāju, tad ar kuģi vests uz Dancigu, tālāk – ar itāliešu pasažierkuģi Antonio Delfino – uz Kopenhāgenu, Pauls kara beigas sagaidīja slimnīcā. Pēc raibiem piedzīvojumiem Dānijā, angļi Paulu pārveduši uz nometni Minsterē, Vācijā, kur viņš saņēma atvaļināšanas dokumentus. Tur Pauls kādu laiku mitinājies bijušajā karavīru nometnē Grosenbrodē.

1947. gada rudenī Pauls Vanags ieradās Anglijā, kur nonāca Lesteres grāfistē, netālu no tagadējiem Straumēniem. Drīz vien viņš sāka darbu rūpnīcā The Steel Co. of Wales. Mācījies korespondences ceļā, vēlāk Svansijas Tehniskās koledžas mehānikas nodaļā papildinājis zināšanas metalurģijā, ražošanā un administrācijā. 1958. gadā Pauls strādājis pie ierīču pārbaudes uzņēmumā The Salem Engineering Co, pēc tam bijis rasētājs firmā Unifloc Ltd. Kļuvis par mašīnbūves daļas vadītāju, inženieri konstruktoru, vēlāk par speciālo mašīnu nodaļas vadītāju. Vēlāk Pauls turpinājis studijas matemātikā un tehnoloģijā Neklātienes universitātē (Open University).

1968. gadā Pauls kļuva par Mehānikas inženieru institūta biedru un 1971. gadā ieguva Chartered Engineer statusu. Kopš 1974. gada The Minerals Engineering Society biedrs, kur 1988. gadā ievēlēts par biedru (Fellow) un 1998. gadā – par Goda Biedru (Honorary Fellow). No 1987. gada Pauls bija šis biedrības kasieris, un vēlāk – viens no tās viceprezidentiem.

1951. gadā Latviešu Dziesmu svētkos Londonā Pauls iepazinās ar Ritu Hartmani, ar kuru vēlāk slēdza mūža derību. Paula un Ritas ģimenē izauguši divi dēli – Andris un Mārtiņš un meita Daina.

Caur visu dzīvē paveikto un sasniegto Pauls Vanags bija apbrīnojama cilvēks un priekšzīmīgs savas tautas dēls, to apliecinādams ar darbiem, allaž gatavs nest Latvijas vārdu pasaulē. Pauls bija daudzgadējs savas vietējās Daugavas Vanagu Svansijas nodaļas valdes loceklis un priekšsēdis. 1997. gada martā ievēlēts par DVF Lielbritānijā valdes locekli, vairākus gadus vadījis tās iekšējās informācijas daļu, rakstījis publikācijas presei, piedalījies gadskārtējās informācijas darbinieku sanāksmes izkārtošanā un vadībā. Apbalvots ar DV goda nozīmi zeltā, viņš, sākot ar 2002. gada 1. janvāri, kļuva par DV organizācijas ģenerālsekretāru.

Aivars Sinka,
Papildinot Jāņa Frišvalda rakstu Brīvā Latvijā, 12. janvārī, 2002. gadā un izmantojot 2020. gada Vanaga interviju ar Vinsentu Hantu.
Laikrakstam „Latvietis“