Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Uldis Zuters. „Garozas iela“. 2021. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kalvis Zuters. „Astrologs un astronoms“. 2018. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Asnate Marts Zutere. „Katram savi spārni“. 2016. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Sarmīte Zutere. Dekoratīva kompozīcija. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

„... gadi sāk ripot arvien straujāk,“ skumjā rezignācijā savā 80 gadu jubilejas izstādes katalogā raksta Jelgavas gleznotājs Uldis Zuters. Paātrināto laika skreju laikam izjūt ikviens, tostarp es, kurš piepeši konstatē, ka mani labākie draugi un līdzbiedri nez kāpēc sasnieguši iespaidīgi solīdu vecumu. Kur šie skrien? Mani gan, sak, laika dzīšanās uz priekšu neskar! Vismaz tā man liekas, ja neieskatos spogulī un nesalīdzinu savu un citu gadu skaitli. Jubilārs tālāk turpina: „Brīžiem pārņem it kā motivācijas trūkums, mazvērtības sajūta,“ līdz nonāk pie lietderīga secinājuma: „Bet tagad kaut ko radikāli mainīt ir jau par vēlu – jāturpina, kā protu.“

Tā nospriezdams, Uldis Zuters glezno kā radis. Dažādās Latvijas vietās top viņam raksturīgās zili pelēcīgi zaļās ainavas, kurās valda vīrišķīgs miers, harmonija un dziļš dabas skaistuma apliecinājums. Viņš nemeklē tautā iecienītas un izslavētas vietas, kuras iemūžināt krāsās. Var pat šķist, ka mākslinieks jebkur, pat ārēji neglītā vietā, atrod ievērības cienīgu motīvu. Ārēji neizskatīgs krūmājs un vientuļš pusnokaltis koks piesaista tāpat kā pussagruvis siena vai malkas šķūnelis un seklas upes rāmais plūdums. Ainavā ir viss: skaistais un mūžu nodzīvojošais, tikko zaļot sākušais un lēnām kalstošais. Blakus intīmam dabas nostūrim piepeši pārsteidz plašs jūras krasta horizontāls izvērsums vai panorāmisks Zemgales vai Vidzemes skats. Lai ko arī Uldis Zuters glezno, ikviens motīvs kļūst spēcīgs, nozīmīgs, monumentāli iedarbīgs.

Mākslinieks ir plenēra glezniecības entuziasts – tas viss, kas skatāms izstādēs, ir iesākts vai vismaz iecerēts, dodoties ar molbertu, krāsu kasti un otām kādā no plenēriem, ko ik gadus rīko daudzās Latvijas malās. Dažu vasaru Uldis Zuters piedalās trīs vai četros plenēros. Tieši te rodas ainavas, kas tiek rādītas izstādēs un iegūst lielākus vai mazākus apbalvojumus. Citos gadalaikos – ziemā, pavasarī vai vēlā rudenī – motīvi tiek gūti blakus dzīvesvietai Jelgavā – Langervaldes parkā. Tiesa gan, tur var iziet ārā tikai brīvdienās pēc darba nedēļas Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, kur joprojām top plakāti, ielūgumi un izdevumu mākslinieciskais noformējums.

Šeit parasti tiek atzīmētas nozīmīgās jubilejas, arī šoreiz, kad izstāde ir īpaša. Tā tiek nosaukta Un atkal mana ainava, un pieaicināti klāt nozīmīgi cilvēki – pirmā sieva keramiķe Sarmīte Zutere, meita vitrāžiste Asnate Marts Zutere, dēls gleznotājs Kalvis Zuters un mazdēls multimediālais mākslinieks Daniels Goldšmits.

Viņš, mazdēls, video formātā atdzīvinājis vienu no vectēva Aizkalnē tapušām ainavām, liekot koku skupsnās iešalkt vējam, saviļņoties puķu pilnajai pļavai, cerot, ka skatītājs sajutīs arī šīs Latgales ainavas smaržas. Vērotājs ar acīm lēnām slīd līdzi ekrāna kustībai un priecājas par Jasmuižas tālēm, dziļumu un saules siltumu.

Meita Asnate Marts Zutere eksponējusi pēdējo gadu vitrāžas. Tās apliecina, ka viņai stikla mākslas kompozīcijās būtiska ir krāsa un ka viņa labprāt arī glezno.

Dēls Kalvis Zuters ir vairāk pazīstams Rietumeiropā nekā Latvijā. Viņa gleznās parādās kāda pasaules daļa, kas vienlaikus ir reāla un izdomāta. Tajā dzīvo cilvēki, tādi paši kā mēs, taču pēc laika apjaušam, ka gleznotājs grib pateikt, ka mūsu būšanai uz planētas Zeme, viņaprāt, ir kāda vizuāla metafora. Tās dzelmēs skatoties, jāienirst tik dziļi, cik mēs katrs spējam. Kinorežisors Dāvis Sīmanis vēsta, ka viņa draugs Kalvis Zuters „apslēptām Dieva acīm raugās uz šo istabas stūri, uz šo mazo skatuvi – it kā klaustrofobisko vidi, un ievieto tajā šīs dzīves detaļas, intelektuālas metaforas.“

Savukārt Sarmīte Zutere, abu Ulda Zutera bērnu māte un Daniela, trešās meitas Gundegas dēla, vecmāmiņa, ir keramiķe, kura strādājusi gan kā pedagogs, gan kā māksliniece 28 gadus ražošanas apvienībā Latvijas keramika. Blakus asprātīgām dekoratīvām kompozīcijām, kāds ir Sausais akvārijs vai Maz(s)dārziņš, māksliniece darina dekoratīvas šamotā plāksnes, ko pati sauc par akvareļiem šamotā un kurās atainotas dažādas dzīves ainiņas vai dabas skati, arī precīzi darinātus augus un ziedus. Šie darbi veidoti zemā reljefā un iekrāsots angoba krāsām, kādēļ tie atgādina nelielas glezniņas. Tos skatītāji īpaši iecienījuši un labprāt iegādājas savam priekam.

Jā, laiku neapturēt. Tas ir iespējams tikai gleznojot, veidojot, domas un iespaidus izlejot stiklā. Arī turpinoties bērnos, kā to paveicis jelgavnieks Uldis Zuters.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“