Vijolniece Sofija Kirsanova

Palielināt / Enlarge

Raidījums „Kultūrtelpa“ otrdien, 12. oktobrī. Inguna Grietiņa-Dārziņa un Sofija Kirsanova. FOTO Ekrānuzņēmums.

Raidījums „Kultūrtelpa“ otrdien, 12. oktobrī. Raidījuma viešņa vijolniece no Melburnas (Austrālijā) Sofija Kirsanova. Raidījumu vada Inguna Grietiņa-Dārziņa.

Inguna Grietiņa-Dārziņa: Mūsu šī raidījums viešņa patreiz dzīvo, strādā un mācās Melburnā, Austrālijā, un viņa ir – koncertvijolniece Sofija Kirsanova. Tev ir nemitīgi koncerti, vēl mācības un darbs, un Tu piekriti piedalīties raidījumā. Parasti mūsu raidījumā mēs viesiem uzdodam tādu pirmo jautājumu – mazliet iepazīstināt ar sevi. Tu esi dzimusi, augusi un mācījusies Latvijā?

Sofija Kirsanova: Jā, līdz 2007. gadam dzīvoju, mācījos Latvijā un arī sāku strādāt Sinfonietta Rīga kamerorķestrī. Apstākļi sagadījās, un es devos tālāk mācīties, skatīt pasauli. Esmu dzimusi Rīgā. Manas mammas dzimta – Dukuļu dzimta ir no Latgales, no Viļāniem. Bet esmu dzimusi un savus pirmos 20 gadus nodzīvoju Rīgā.

Inguna: Un tad Tavi ceļi sāka Tevi vest gan Eiropas virzienā, gan, protams, Austrālijā, kur Tu esi tagad, un es lasu, ka Tu esi bijusi arī Izraēlā. Kāpēc šīs izvēles? Un vai tās bija saistīta ar Tavu koncertdzīvi?

Sofija: Jā, tieši tā. Viss pilnībā bija saistīts ar mūziku. Savā laikā mums bija daudz iespēju piedalīties meistarklasēs, meistarkursos, un mēs arī visas šīs iespējas izmantojām, kad mācījāmies mūzikas akadēmijā. Tās iespējas, tiešām, bija ļoti plašas. Man bija tāda pati vēlme, kā visiem citiem studentiem, kaut kur braukt pie citiem pedagogiem, redzēt citas skolas un vispār vairāk pieredzēt, un to mēs arī izmantojām meistarklasēs, dažādās vasaras skolās un meistarkursos. Vienā no šādiem kursiem es iepazinos ar lielisku vijoles skolotāju Michael Gaisler kas strādāja Izraēlā, un sākumā es biju domājusi braukt uz tikai vienu gadu, bet paliku tur daudz ilgāk, un tiešām brīnišķīgs skolotājs, ļoti daudz ko no viņa iemācījos un saņēmu lielisku pieredzi.

Inguna: Es lasu, ka Tev ir bijuši brīnišķīgi koncerti Vācijā ar orķestri Collegium Musicum Schloss Pommersfelden, Izraēlas Kamerata (The Israel Camerata Jerusalem) un ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un ar Izraēlas „Kramerata“ – kamersastāvā. Tev bijis liels posms – no 2009. līdz 2018. gadam.

Sofija: Jā, es jau sāku strādāt, kamēr vēl mācījos, tas nebija viegli – saistīt profesionālo darbu un arī vēl mācīties, bet tajā pašā laikā tā bija lieliska pieredze. Orķestrī bija brīnišķīgi kolēģi mūziķi, tiešām, – lielisks orķestris, un ar šo orķestri es ļoti bieži uzstājos gan mazākos kameransambļos, gan arī kā soliste, gan arī vienkārši kā orķestra māksliniece. Tas ir bijis tiešām ļoti ilgs posms – 9 gadi.

Ingūna: Tu esi ieguvusi Jeruzalemes Mūzikas un deju akadēmijas maģistra grādu.

Sofija: Jā, un pēc tam es vēl mācījos Telavivā, tajā pat laikā, kamēr vēl strādāju, Art diploma – Mākslinieka diploms pie vijolnieka Hagai Šahama (Shaham) vēl pēc maģistra grāda. Un tad es vēl tagad doktorantūrā mācos. Kas būs nākamais, es nezinu.

Inguna: Fantastiski! Tu nekad neapstājies, visu laiku gribi papildināt sevi uz izaugsmi. Vai ne? Un interesantais Tavā biogrāfijā ir tas, ka Tu esi Latvijas mūzikas ziņnesis.

Sofija: Jā, tagad doktora darbs – pētījums par latviešu mūziku. Tā ideja, lai cik tas jokaini varbūt nebūtu, radās tieši esot prom no Latvijas. Bija tāds gadījums, kad Telavivas Universitātē mums bija tāds koncerts, kurā mēs visi spēlējām mazas miniatūras, un katrs izvēlējās skaņdarbu no savas valsts komponista. Telavivas Universitāte ir ļoti internacionāla. Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es spēlēju latviešu komponistus ārzemēs. Toreiz es spēlēju Jāņa Mediņa Skabargu un Ķepīša Cikādes dziesmu, kas ir diezgan labi zināmas, bet noteikti ne tuvu Telavivā. Un tas visiem bija milzīgs pārsteigums! Visiem ļoti patika, man prasīja notis utt. Un tad es sapratu, ka šī mūzika ir jāspēlē! Jāspēlē pēc iespējas vairāk un jāspēlē tieši ārzemēs. Tas ir tāds interesants moments, to sapratīs tie latvieši, kas dzīvo ārzemēs. Kad atbrauc atpakaļ uz Rīgu pēc ilgāka laika... man ir tā, ka es eju pa ielām un skatos augšā uz namiem. Kad tu dzīvo Rīgā, tu vienkārši ej uz savu darbu, uz savu skolu, tu vienkārši ej. Bet es skatos augšā un brīnos – kāda mums ir kolosāla Rīga! Kāda fantastiska arhitektūra! Un to tu redzi parasti tad, kad tu esi projām, tu novērtē to, pēc kā tu varbūt esi noilgojies un skaties uz to jau no atstatuma. Tādēļ es esmu šeit Austrālijā un pētu latviešu mūziku – tas ir tas interesantais moments laikam.

Inguna: Skatījos Tavā FB lapā, ka Tev ir sadarbība arī ar mūsu šī raidījuma viešņu, kas viesojās pāris mēnešus atpakaļ, – Ellu Mačēnu. Arī viņas skaņdarbus Tu esi izpildījusi?

Sofija: Jā, Ellas Sleep sonata / Miega sonāte es spēlēju šogad te Melburnā. Un viena no manām studentēm šobrīd arī spēlē vienu daļu no šī skaņdarba. Brīnišķīga mūzika. Kad izdzirdēju par Ellu šeit no kolēģiem, man bija interesanti savienot Latvijas latviešu komponistus ar Austrālijas latviešu komponistiem, un tā latviskā saistība noteikti ir kaut kur mūzikā.

Inguna: Jā, ir brīnišķīgi, kad rodas šī sadarbība. Latviešu saknes jau nekur nepazūd, un Tu droši vien meklē latviešu sabiedrību Melburnā, un Tev ir sadarbība ar Melburnas latviešu kori „Daina“?

Sofija: Jā, protams, latviešu sabiedrība šeit ir kā ģimene. Kad es biju Izraēlā, man tādas nebija, tur nav latviešu sabiedrības nemaz. Bija fantastiski šeit satikties ar latviešiem. Man liekas, ka es biju tikai dažas dienas kā atbraukusi uz Melburnu, kad es uzzināju, ka čellists Valters Pūce, kas ir no DaGambas dibinātājiem, ir Melburnā. Mēs ar viņu mācījāmies kopā Rīgā, Dārziņskolā, un esam draugi, esam saglabājuši kontaktus. Tieši tajā laikā viņi – DaGamba bija šeit Melburnā ar koncertu. Sazvanījāmies, tikāmies, un koncertā uzreiz satiku un iepazināmies ar mīļo Sandru Birzi un tad jau tālāk ar visiem pārējiem. Es sāku iet uz kori Daina, kas man ļoti, ļoti patīk. Man agrāk nav bijusi tāda iespēja dziedāt, bet dziedāt man ļoti patīk. Tādēļ es šeit ļoti izbaudu kori un kopā dziedāšanu, kad vien varu. Mana mamma kādreiz strādāja par kora diriģenti skolā, viņa pasniedza mūziku un dziedāšanu, un arī tādēļ tas vienmēr man ir bijis tuvs, un, kā jau visiem latviešiem, kora lietas ir ļoti tuvas. Un, protams, ka šeit Melburnā kori ir kodols latviešu sabiedrībā.

Inguna: Abi divi kori – koris „Daina“ un koris „Veseris“, vai ne?

Sofija: Jā, jā, protams!

Inguna: Redz, kā interesanti sanāk, ka Tavi bijušie skolas biedri Tevi saved tālajā Austrālijā, Melburnā kopā ar latviešiem. Atgriežoties pie tā, ka Tu no sirds popularizē un arī pēti latviešu komponistu mūziku, Tu esi iesūtījusi arī brīnišķīgus latviešu mūzikas youtube video un viens no tiek ir Aivara Kalēja „Tokata vijolei“. Varbūt pastāsti par to!

Sofija: Jā, šis ir brīnišķīgs skaņdarbs. Vispār Aivars Kalējs ir virtuozs ērģelnieks un arī brīnišķīgs komponists. Tokata parasti ir improvizatorisks skaņdarbs. Kādreiz senos laikos uz ērģelēm bija viena tēma, ko tad ērģelnieks spēlēja un izrādījās dažādos virtuozos veidos, kā vien viņš var spēlēt, un līdzīgi šeit arī uz vijoles rakstīts ļoti virtuozi un ļoti izteikti. Šis skaņdarbs tiešām ir izaicinošs un ļoti grūts, bet tajā pat laikā ļoti pacilājošs. Tiešām – kolosāls skaņdarbs, un man ļoti gribētos to spēlēt vairāk un biežāk. Valdis Zariņš, slavenais latviešu vijolnieks, kādreiz ir spēlējis šo skaņdarbu ar brīnišķīgu izpildījumu. Tas, patiešām, ir lielisks skaņdarbs vijolei, un šo video es ierakstīju tieši mēnesi pirms pandēmijas sākuma – tas bija 2020. gada februāris*, un tas tika ierakstīts Melburnas Sv. Paula katedrālē, Šis video pirmo reizi tika palaists digitālā versijā Mimir Chamber Music Festivālā festivālā, Amerikā.**

Inguna: Vai pēc šī skaņdarba atskaņošanas Tev arī bija atsauksmes par latviešu komponistiem?

Sofija: Es šādus skaņdarbus nemaz daudz nezinu. Tas ir tāds retums. Manuprāt, tas ir tādā līmenī kā vispopulārākie klasiskie Eiropas komponistu skaņdarbi. Man liekas, ka šim skaņdarbam ir jābūt repertuārā visiem – ne tikai latviešiem. Un kopumā runājot par mūsu komponistiem, dzīvojot ārzemēs un redzot citus komponistus, es domāju, ka mums ir tik ļoti jālepojas ar mūsu mūziķiem un komponistiem. Mums ir ļoti augsta līmeņa skola, mūsu komponistiem ir daudz ko teikt. Šī mūzika vienkārši jāspēlē un jāklausās pēc iespējas vairāk. Ir daudz dārgumu, kuri vēl jāatrod un jāspēlē, jāskandina. Protams, ka kora mūzikā tas ļoti daudz notiek, bet arī vijoles mūzikā, kamermūzikā latviešiem ir ļoti, ļoti daudz skaistas mūzikas.

Inguna: Tavs doktora grāds Melburnas Universitātē ir pētījums par latviešu klasisko mūziku Atmodas laikā un kopš neatkarības atgūšanas – 1980. – 2000. gadi, tātad, 20 gadu laika posms. Tu arī mini, ka ir jaundarbu pasūtījumi un pasaules pirmatskaņojumi – Lindas Leimanes un Ērika Ešenvalda, un topošais latviešu mūzikas vijoļu albums. Lūdzu pastāsti par šo!

Sofija: Šis periods, ko pētu, ir ļoti interesants. Šajā laikā Latvijā ir notikušas lielas pārmaiņas. Šajā laikā es uzaugu Latvijā, es vēl mācījos skolā, bet es biju par mazu, lai šo laiku varbūt izprastu. Tas noteikti bija iespaidīgs laiks. Es kā jaunākās paaudzes cilvēks, kas jau uzaudzis brīvā Latvijā, redzu tās pārmaiņas, kas ir cilvēkiem, maniem vecākiem piemēram, kuri dzīvojuši pārsvarā padomju laikā. Ir milzīga starpība starp šīm paaudzēm. Ja skatās uz paaudzi, kas jau uzaugusi stabilā, neatkarīgā Latvijā un Eiropas savienībā, tā jau ir pavisam cita paaudze. Tas ir bijis milzīgu, ļoti spēcīgu pārmaiņu laiks. Latvija principā tika uzbūvēta no jauna – viss tika pārtaisīts, visi likumi bija jauni, kā cilvēki pārdzīvoja šo laiku. Un tieši tāpat tas ļoti ietekmēja arī klasisko mūziku. Visās dzīves jomās bija maiņas, kā mūziķi, kā komponisti strādāja. Mani šis laiks fascinē, tas ir ļoti interesants tieši mūzikas ziņā, un to es šobrīd pētu Melburnas Universitātē. Intervēju mūziķus, kas šo laiku ir piedzīvojuši. It īpaši fokusējoties uz vijolniekiem. Es lasu tā laika laikrakstus un grāmatas, sekojot līdzi notikumiem, kas ir bijuši šajā laikā. Meklēju pēc iespējas vairāk informācijas. No tā arī izriet mūzika, ko es spēlēju, tā ir saistīta ar šo laiku un kas rakstīta šai laikā.

Runājot par pasūtījumiem, tie ir jaundarbi, kas radušies saistībā ar manu pētījumu – Lindas Leimanes un Ērika Ešenvalda – tie ir tā kā simboli šim jaunajam laikam. Šie ir dzīvi komponisti, kas ir jaunākās paaudzes. Es teiktu, ka šajā laikā ir radusies jaunā Latvijas mūzikas paaudze. Latvija kā patstāvīga valsts, pati mainoties, ir pilnībā mainījusi kaut kādā veidā arī savas skaņas. Tādēļ šie divi pasūtījumi ir simboliski šim pētījumam.

Inguna: Brīnišķīgi! Tu dari ārkārtīgi svētīgu darbu, iepazīstinot plašo pasauli ar latviešu mūziku, sākot tagad ar Melburnu, un es ticu, ka tas aizies daudz tālāk. Ērikam Ešenvaldam, kā mūsdienu autoram, jau, protams, netrūkt cienītāju un viņa mūzikas pasūtītāju visā pasaulē, kā mēs zinām. Bet par šiem Atmodas laika komponistiem noteikti ir vēl daudz nepateiktā, vai ne?

Sofija: Ērika Ešenvalda mūzika mani vienmēr ir aizkustinājusi. Šeit, Melburnā, „Dainas“ korī mēs dziedam viņa dziesmas, un es vienmēr esmu domājusi, vai tad Ešenvalda nav kāds skaņdarbs vijolei? Būtu ļoti jauki, ja būtu, un tā no tām idejām jauni projekti rodas. Es ļoti gaidu dzirdēt skaņdarbu, tas vēl tikai top, bet drīzumā skanēs. Starp citu Ērikam Ešenvaldam ir brīnišķīgi solo elementi, mazi solo fragmentiņi vijolei dažos skaņdarbos.

Inguna: Tu rakstīji, ka Tev ir gaidāms koncerts Melburnā Digitālajā koncertzālē, un tas būs digitāli skatāms arī visā pasaulē no Athenaeum Theatre.

Sofija: Jā, tā bija pilnīgi brīnišķīga iniciatīva – pandēmijas laikā Melburnā tika dibināts šis Melbourne Digital Concert Hall, un visu šo laiku tas darbojas un mūziķiem ir bijusi iespēja spēlēt koncertus. Es arī pati esmu apmeklējusi ļoti daudzus koncertus. Sākumā es biju ļoti skeptiska – vai man vispār patiks klausīties šāda veida koncertus ierakstā. Pati esmu baudījusi daudzu savu kolēģu koncertus. Es ļoti gaidu šo koncertu.

Inguna: Tas jau tomēr nav kā ieraksts, tas ir kā tiešraide. Lai arī liekas, ka caur ekrānu ir grūti tās emocijas saprast, tomēr – var sajust.

Sofija: Jā, tieši tā. Es domāju, ka mēs šajā laikā esam jau apraduši ar šo jauno pasauli. Es pasniedzu vijoles klasi universitātē, un mums ir 40 vijolnieki. Mēs ar kolēģiem esam runājuši, cik jocīgi, ka pat digitālā vidē var sajust kāda ir noskaņa zoomā. Ka var sajust, kāda noskaņa ir klasei – vai viņi ir tādi noguruši, vai viņiem slikts garastāvoklis, vai viņi šodien ir aktīvi... Mums pat ir izveidojušās tādas jaunas digitālās sensācijas, ka esam jau ļoti apraduši ar šo jauno pasauli.

Cerams, ka 10. novembrī šeit, Melburnā, jau būsim normālākos apstākļos, un koncerts būs gan online, gan arī dzīvajā – klausītājiem klātesot. Mēs ceram, ka tas tiešām tā notiks, pašreiz esam uz pareizā ceļa ar vakcīnām.

Inguna: Un šajā koncertā Tavā programmā būs arī Jāņa Ķepīša, Brāmsa, Ravēla skaņdarbi...

Sofija: Koncertprogramma ir no šiem trim komponistiem, bet no Jāņa Ķepīša es spēlēšu veselas četras miniatūras. Viena no tām ir Kaprīza meitene, kas ir viens no skaistākajiem; brīnišķīgs, tāds gaisīgs portretējums mūzikā. Otrs ir trīs skaņdarbiņu cikls – Dienvidu Skices. Acīmredzot, Jānis Ķepītis tajā laikā bija aizbraucis uz Gruziju, un tādēļ viņam bija tādi iespaidi no dienvidiem, viņš bija sacerējis Cikādes dziesmu un Gruzijas skerco ar dienvidniecisku noskaņojumu. Šie ir ļoti labi zināmi skaņdarbi vijoles mūzikas repertuārā, bieži spēlētas; es teiktu – tā ir vijoļmūzikas klasika. Pārējie skaņdarbi – Brāmss un Ravēla Čigāniete ļoti labi iederas pēc sava romantiskā stila un arī dienvidnieciskā kolorīta. Ķepīša Kaprīzas meitenes tēma atkal savijās ar Ravēla Čigānieti. Programma ir ļoti emocionāla.

Inguna: Izklausās tāda karstasinīga?

Sofija: Jā, tā varētu teikt, ar nepacietību gaidu koncertu. Un būs prieks spēlēt kopā ar lielisko pianistu Amiru Faridu. Viņam ir arī saistība ar latviešu sabiedrību Amerikā, Ņujorkā. Viņš ir sadarbojies ar Ņujorkas latviešu kori (New York Latvian Concert Choir).

Inguna: Vai savu pētījumu Tu prezentēsi 2022. gadā Baltic Musics After the Post-Soviet konferencē Amherstā, ASV?

Sofija: Jā, bet diemžēl man nebūs iespējas braukt, tas būs skatāms online; būs ļoti interesanti tikties ar citiem pētniekiem un viņu pētījumiem.

Inguna: Ceru, ka Tevi, Sofij, šis pandēmijas laiks nav stipri ietekmējis; droši vien, ka bija online koncerti?

Sofija: Jā, ir bijuši pasākumi online. Ļoti daudzi projekti, protams, bija atcelti. Īpaši ļoti žēl, ka Lindas Leimanes pirmatskaņojumam, kam vajadzēja būt septembrī, tagad tiek pārcelts uz 2022. gada 20. maiju. Šobrīd tā ir visu mūziķu dzīve, ka jāpārliek koncertu datumi.

Inguna: Kāpēc studijām izvēlējies tieši Austrāliju?

Sofija: Tā bija tāda sakritība. Pēc tiem 9 gadiem, kas bija pavadīti strādājot orķestrī, vēlējos maiņas. Mani vienmēr ir ļoti saistījusi pedagoģija, vēlme pasniegt vijoles stundas. Gada laikā es stājos vairākās doktorantūrās. Es izbraukāju Savienotās Valstis, iestājos Ņujorkas universitātēs, Indiana Universitātē un arī sūtīju dokumentus šeit uz Melburnu. Pēc tam, kad es saņēmu visas atbildes, bija jāskatās uz stipendijām, uz iespējām, kādas ir un jāizskata labākais variants. Un tā kā es atstāju savu darbu, un mēs ar manu vīru abi pametām pilnībā visu un izvēlējāmies braukt tieši uz Melburnu. Šeit ir iespēja veikt šo pētījumu, un pētījuma pabalsts ir tā kā darbs, kas, protams, ir ļoti nozīmīgi mums abiem – tā ir stabilitāte. Un, protams, ka varu būt arī asistents šeit Melburnā un varu pasniegt studentiem. Tā ir milzīga pieredze. Un Melburna ir vienkārši fantastiska pilsēta. Šeit ir ļoti daudz mūzikas un mākslas. Mēs par to bijām dzirdējuši, un kad atbraucām, sapratām, ka tā ir īstā un pareizā izvēle.

Inguna: Cik ilgi jau jūs esat Melburnā?

Sofija: Mēs esam jau trīs gadus šeit, un ar visu pandēmiju daudz kas ir paveikts, daudzas lietas ir notikušas.

Inguna: Kādi Tavi tālākie plāni?

Sofija: Tālākie plāni, protams, svarīgākais ir pabeigt doktorantūru, nodarboties tālāk ar pasniegšanu un koncertēšanu, bet kur tas notiks, pagaidām man ir grūti teikt. Es domāju daudziem mūziķiem tā ir, jo pasaule ir atvērta ar iespējām, kādas tās ir. Es labprāt brauktu atpakaļ uz Latviju, ja tāda iespēja būtu; es labprāt tur dzīvotu. Esmu ļoti noilgojusies tur būt. Visus šos gadus, kamēr es esmu bijusi prom, es braucu vismaz vienu reizi gadā uz mājām Latvijā. Tas moments, kad tu iznāc ārā no lidostas, smaržo to gaisu; tas ir īstais gaiss – dzestrs un svaigs, tā ir fantastiska sajūta.

Par latvisko izjūtu, man ir emocionāla saistība arī ar koriem. Latviešu koru skanējums, man šķiet ir pilnīgi fantastisks un individuāls. Kad es strādāju Izraēlā ar kamerorķestri, mums bija sadarbība ar Latvijas koriem. Es atceros to pirmo mēģinājumu – mēs sākumā skaņdarbu mēģinājām orķestris un tad atnāca latviešu koris Ave Sol koris, tagad pilnīgi noteikti atceros. Es pat nebiju ar viņiem vēl sasveicinājusies, sarunājusies; es sēžu pie savas pults, un viņi sāk dziedāt. Man gandrīz asaras nāca, jo tā skaņa, tas skanējums, kāds ir latviešu koriem, nav salīdzināma ne ar vienu kori. Es biju tik ļoti lepna. Tas bija kolosāls moments.

Inguna: Daudzi mūziķi, koru eksperti ir to teikuši, ka tā unikālā, tā dievišķā skaņa mūsu latviešu koriem ir ļoti grūti atdarināma citās zemēs.

Sofija: Jā, tās ir gadiem ilgi koptas kora tradīcijas!

Inguna: Ko Tu novēli latviešiem pasaulē?

Sofija: Saglabāt šīs brīnišķīgās tradīcijas, kuras es šeit Austrālijā iepazīstu arvien vairāk, un esmu ļoti izbrīnīta, ka šīs latviskās tradīcijas šeit tiek koptas. Kad tu esi Latvijā un tur dzīvo, šīs lietas varbūt ne tik ļoti redzi, jo tas latviskais Tev ir visapkārt. Mani tas vienmēr ir ļoti pārsteidzis, ka šeit tās tradīcijas tiek koptas, un es pat daudz vairāk iemācos, šeit būdama un dziedot korī. Es šaubos, vai Latvijā man būtu laiks dziedāt korī. Es domāju, ka fantastiski ir šīs tradīcijas uzturēt un turpināt – trešās paaudzes latvieši šeit vēl runā latviešu valodā. Kopt šīs tradīcijas un tā tik turpināt!

Inguna: Lepoties ar savu latviskumu un latvisko bagātību, dziesmu un deju svētkiem, kas ir mūsu unikalitāte, un Tu to dari ar savu doktorantūras darbu, tātad, izcelt latviešu komponistu skaņdarbus, Tavā gadījumā – komponistus, kas komponējuši vijolei un kuri varbūt vēl nav pasaulē ļoti atzīti, bet Tu viņus cel saulītē un Tu esi vēstnesis, kas nes šo vēsti plašajā pasaulē. Novēlu, lai Tev veiksmīgs ceļš līdz galam doktorantūrā, lai Tev viss izdodas! Paldies par interviju!

Interviju publicēšanai sagatavoja
Ilze Nāgela.

* Laikraksts „Latvietis“ Nr. 601 – http://www.laikraksts.com/raksti/9793

** https://www.mimirfestival.org