„Sarkanais šķūnis“

Palielināt / Enlarge

Raimonds Staprāns. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Raimonds Staprāns Sanfrancisko. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

FOTO Agnese Zeltiņa.

Palielināt / Enlarge

Raimonds Staprāns. FOTO Publicitātes foto.

Šobrīd notiek darbs pie režisora Pētera Krilova dokumentālās filmas Sarkanais šķūnis, kuras centrā ir latviešu trimdas mākslinieks Raimonds Staprāns. Par godu Raimonda Staprāna 95. jubilejai 13. oktobrī notika saruna starp mākslinieku un režisoru, ko bija iespējams skatīties tiešsaistē Facebook pasākumā „Sarkanais šķūnis: saruna ar Raimondu Staprānu un režisoru Pēteri Krilovu.“

Filmu Sarkanais šķūnis kopīgi veido VFS FILMS studija un fonds Mākslai vajag telpu. Filmas pirmizrāde notiks 2023. gadā, bet šajā pasākumā mediji un citi interesenti tika iepazīstināti ar filmas koncepciju un jau par paveikto pirmajā filmēšanas etapā. Sarunā piedalījās arī mākslas zinātniece Helēna Demakova un scenāriste Ieva Struka. Sarunu vadīja Kultūras Rondo programmas vadītāja Ingvilda Strautmane.

Filmas Sarkanais šķūnis fokusā ir latviešu trimdas gleznotājs Raimonds Staprāns, kas pēc Otrā pasaules kara uz dzīvi apmeties Sanfrancisko, ASV. Lai nepazaudētu dzimto valodu un, kā viņš pats saka, lai nepazaudētu arī veselo saprātu, viņš paralēli gleznošanai ir rakstījis lugas, tajās aplūkojot nozīmīgākos mezgla punktus Latvijas valsts vēsturē (latviešu strēlnieku izšķirošā loma Krievijas revolūcijā un represīvā aparāta KGB dibināšanā; autoritārā režīma izveide 1934. gadā; Baltijas valstu okupācijas liktenīgās trīs dienas 1940. gadā). Raimonds Staprāns nonāk filmas centrā kā izcils gleznotājs, neparasts dramaturgs, spilgts un oriģināls domātājs un vērotājs. Filmas nosaukums ir tāds pats kā vienai no viņa gleznām – Sarkanais šķūnis, kas veido pateicīgu un daudznozīmīgu saikni gan ar Raimonda Staprāna dzīvi.

Šķūnim kā metaforai ir divējāda nozīme. Vispirms tā ir slēgta teritorija, Latvija. Valsts, kas tiek būvēta neticamā veidā 1918. gadā, bet tiek sagrauta no iekšpuses 1934. gadā, atsakoties no demokrātiskas valsts pārvaldes formas, līdz beidz savu eksistenci okupācijas brīdī 1940. gadā. To cilvēku mērķi, kas ceļ šķūni, ir viscēlākie, neapzinoties uzbūvēto robežu postošo dabu. Un tāpēc brīvam cilvēkam ir iekšēja nepieciešamība izlauzties ārpus šķūņa un atvērt sev pasauli. Kas tad arī notiek ar filmas varoni, viņam kopā ar ģimeni emigrējot uz ASV. Otrs aspekts, kādā var raudzīties uz šķūni – tā ir mākslinieka darbnīca, kurā top visi abstraktā ekspresionisma estētikā ieturētie Staprāna darbi, klusās dabas ar vienu vai dažiem priekšmetiem, piekrastes ainavas ar arhitektoniskiem motīviem. Dabas ainavas, kas ir konstruētas galvā un uz audekla. Daba, kuras dabā nav. Toties dabā un arī viņa gleznās ir atrodama īpašā Kalifornijas gaisma, kas ir viena no Staprāna glezniecības vizītkartēm, līdzās izcilajai laukuma un detaļu attiecībām jeb proporcijas izjūtai.

Lāsma Goba,
fonds „Mākslai vajag telpu“