Dokumentālās filmas „Braucam uz KeiDīz!“ vēstījums

Palielināt / Enlarge

Ilona Brūvere – kadrs no filmas.

Palielināt / Enlarge

Eva Brennere un Aivars Saulītis – kadrs no filmas.

Kur ir dzīva latviešu kultūra, tur ir arī Latvija. Kultūras dienas latviešiem Austrālijā ir tikpat svarīgas kā Ziemassvētki. „Būt latvietim ir apzināts psiholoģisks lēmums, un tas prasa piepūli visvisādos veidos,“ saka viens no filmas personāžiem – Brigita Stroda. Lai saglabātu latvietību Austrālijā, ir jāgrib ar to dzīvot ikdienā. Jau daudz gadus šo stafeti viena paaudze nodod nākamajai, tādā veidā kļūdami atšķirīgi un apbrīnojami ne tikai austrāliešu, bet arī mūsu, Latvijā dzīvojošo acīs. Filmā savijas vēsture ar šodienu. Mēs izsekojam tam, kā pirmie latvieši ieradās Austrālijā un tam, kā šodien jaunieši gatavojas svinēt svētkus. Filma vēsta par kultūru, kas palīdzēja latviešiem atrast vienam otru un palikt latvietim vairāk kā 70 gadus. Filmas galvenā varone ir latviete, kas dzimusi Sidnejā – Ilona Brūvere. Viņa ir uzņēmusies organizēt nākamās Kultūras dienas un apciemo iepriekšējo kultūras dienu organizētājus Sidnejā, Melburnā un Adelaidē. Caur šīm sarunām mēs iekļūstam šajā Austrālijas latviešu vidē un piedzīvojam viņu atmiņu un pieredžu stāstus.

Austrālijas latvieši grib un var nostiprināt un attīstīt savu latvietību. Šī paaudžu izveidotā tradīcija ir spēcīgs pamats un balsts uz kura būvēt nākotni. Austrālijas Kultūras dienu tradīcijas vēsture ir brīnišķīgs iedvesmas avots citām latviešu kopienām pasaulē.

Idejas izklāsts

Filmā ir trīs paralēlas sižetiskās līnijas – pirmā ir vēsturiskā, otrā – jauniešu un trešā – galvenā varoņa līnija.

Vēsturiskā līnija

Filmas sākums mūs ieved tālajā 1945. gadā, kad Vācijas armijai atkāpjoties, dzimteni okupē Krievijas karaspēks un savas mājas ir spiesti pamest liela daļa tās iedzīvotāju. Gada laikā trimdā dodas vairāk nekā 130 tūkstoši latviešu, un daļai no tiem ceļš aizved uz Vācijas bēgļu nometnēm. Latvietis iegūst jaunu apzīmējumu pārvietotā persona vai DP. Dīpīšu nometnēs plaukst rosīga sabiedriskā un kultūras dzīve. Tur tiek kaldināti plāni Latvijas jaunuzbūvei pēc tās atbrīvošanas no okupācijas. Šajā laikā pirmais Austrālijas imigrācijas ministrs Artūra Kolvels, lai veicinātu Austrālijas ekonomisko izaugsmi, pieņem izšķirošu lēmumu, ievest imigrantus no Eiropas valstīm un 263 drosmīgie nolemj doties... uz vistālāko pasaules nostūri.

Tā 1947. gadā pirmais bēgļu imigrantu kuģis ar latviešiem vai skaistajiem baltiem, kā viņus vēlāk sāk dēvēt, ierodas Austrālijā.

20 gadu laikā latviešu kopiena Austrālijā pieaug simtkārtīgi. Liela daļa latviešu, kas bēga no kara izpostītās dzimtenes, ir akadēmiski izglītoti cilvēki. Tie ir inženieri, konstruktori, arhitekti, mākslinieki, mūziķi, aktieri, ārsti, farmaceiti. Neraugoties uz jau iegūto izglītību un pieredzi, viņi slēdz līgumu ar Austrālijas valdību un divus gadus strādā nekvalificētu darbu, lai, pašiem neapzinoties, piedalītos vienā no ambiciozākajām imigrācijas programmām Austrālijas vēsturē.

Jau pirmajos gados pēc ieceļošanas latviešiem rodas dabiska vēlme satikties, runāt latviski un dzirdēt latviešu valodu. Tiek dibināti kori Sidnejā, Melburnā un 1951. gada beigās Austrālijas Labdarības biedrības spontānā ideja rīkot kultūras dienas Sidnejā tiek veiksmīgi realizēta un iegūst nosaukumu Latviešu kultūras dienas Sidnejā. Vēlāk izrādās, ka sidnejieši ir aizsteigušies priekšā melburniešiem un jau nākamajā gadā Melburna nonāk otro Kultūras dienu saimnieka godā. Un tieši šie svētki pirmo reizi tiek oficiāli nosaukti par Austrālijas Latviešu Kultūras dienām. Latvieši svin savu kopā būšanu dziedot, dejojot, rakstot, sportojot, darinot rotas un spēlējot teātri. Tā ir būtiska dzīves sastāvdaļa un dod entuziasmu visai latviešu kopienai Austrālijā. 1953. gadā stafete nonāk trešajā lielākajā latviešu centrā – Adelaidē, tai seko Brisbena, bet piektās Austrālijas Kultūras dienas atgriežas atkal Sidnejā. Arī dievkalpojums ir daļa šīs tradīcijas un turpina būt nozīmīga latviešu kultūras dienu sastāvdaļa.

Vienu desmitgadi nomaina nākamā, bet latviešu kultūras svinēšanas tradīcijas Austrālijā aug, nostiprinās, ieinteresē arvien plašāku auditoriju un ir īpašs notikums, par kuru runā arī ārpus tās robežām. Kamēr Latvija ir Padomju Savienības neliela sastāvdaļa, sargāt latviešu tautas kultūru nozīmē – sargāt pašu Latviju. Kultūras dienas kļūst par paralēlu realitāti laikā, kad neatkarīgas Latvijas nav. Ik gadu Austrālijā kopā savācas pa visu kontinentu izkaisītie latvieši, lai pierādītu pasaulei un atgādinātu sev, ka reiz mums bija sava valsts.

Pienāk 80tie. No Latvijas ierodas pirmie ciemiņi, un sākas lēns un neatlaidīgs ceļš atpakaļ vienam pie otra. Atpakaļ, lai atcerētos, lai saprastu un lai no jauna iepazītu Latviju.

Ir pagājuši 40 gadi kopš pirmajām kultūras Dienām Austrālijā un šis laiks visiem latviešiem pasaulē ir īpašs. Latvija beidzot atgūst savu ilgi gaidīto neatkarību. Ir nomainījušās paaudzes, un tagad jau atbildību par latviskuma sargāšanu varētu atdod atpakaļ tautiešiem dzimtenē, bet tas tā nenotiek. Austrālijas Kultūras dienas ir iesakņojušās un kļuvušas par visas pasaules latviešu kultūras sastāvdaļu un lepnumu.

Un šodien, kad pagājuši ir 70 gadi kopš pirmajām, spontānas idejas radītajām kultūras dienām, mēs redzam, ka nāk jauna paaudze un ar prieku un dziļu pietāti pret vēsturi, turpina iesākto.

Jauniešu līnija

Top 36. Jaunatnes dienas Melburnā. Tās vada Lija Andersone. Viņa ir tikko beigusi koledžu, ir dejotāja un ar lielu prieku atceras viesošanos Latvijā. Viņas mamma ir latviete, bet tētis austrālietis. Savukārt Aijas mamma no Latvijas aizbrauca uz Austrāliju 90tos. Aija piedzima Sidnejā un tagad mācās mūzikas augstskolā. Viņa gatavojas kļūt par profesionālu mūziķi un Jaunatnes dienās ir uzņēmusies vadīt jauniešu kori un ansambli. Aija ir arī komponiste. Filmā skan viņas aranžētā tautas dziesmas apdare Zinu, zinu tēva sēta. Gvido ir jauna izaicinājuma priekšā. Viņam ir uzticēts režisēt izrādi. Austrālijā viņš ieradās pirms 15 gadiem un tagad tās sauc par savām mājām.

Galvenā varoņa līnija

Galvenā varone Ilona mūs iepazīstina ar Sidneju, Melburnu un Adelaidi. Pilsētām, kas ir bijušas galvenās Kultūras dienu organizētājas. Ilona ir nākamo, 58. kultūras dienu vadītāja Sidnejā. Filmā skan diktora un arī Ilonas balss. Tās ir viņas pārdomas gan par latvietību, gan par vecmammu. Austrālija ir Ilonas dzimtene, bet savas saknes un atšķirību viņa izjūt ik uz soļa. Ja bērnībā viņas uzskatus veidoja vecmamma, tad pieaugot viņas uzskati mainījās. Ilona saka: „Tā sajūta, ka esmu atšķirīga, nepazuda. Pagāja laiks, un man radās iespēja atbraukt uz Latviju. Es domāju – beidzot! Beidzot es atradīšu šo piederības sajūtu, un Latvija būs tā vieta, kur ir manas īstās mājas. Bet nekas tāds nenotika. Manas vecmammas Latvija vairs nepastāvēja. Latvija bija cita, un es jutu, kā sabrūk manas ilūzijas, ko savā galvā pēc vecmammas stāstiem biju uzbūvējusi.“

Beidzas vieni svētki, un Austrālijas latvieši atkal gatavosies nākamajiem. Kaut kas viņos darbojas kā mūžīgais dzinējs, kas neļauj apstāties un nomierināties. Tas parauj līdzi un iedvesmo ikvienu, kas gadās tuvumā.

Filma noslēdzas ar Ilonas secinājumu, ka „es novērtēju šo manas tautas prasmi gadiem uzturēt lielas un skaistas tradīcijas. Tradīcijas, kas godā ceļ tieši kultūru. Un nav nozīme, kur tas notiek – Latvijā vai Austrālijā. Šīs tradīcijas mūs vieno, un kopā ar tām es esmu vienkārši latviete. Un domājot par Kultūras dienām, esmu sapratusi, ka es negribu neko modernizēt vai izjaukt. Es gribu apvienot pagātni ar nākotni, Latviju ar Austrāliju. Es gribu, lai jaunā paaudze lepojas, ka viņu saknes ir Latvijā. Lai viņi caur dziesmām, dejām un literatūru apzinās to, kas ir būt daļai no mazas tautas ar ļoti bagātu un dzīvu kultūru.“

Galvenā tēla raksturojums

Ilona. Ieguvusi doktora grādu pedagoģijā Latvijā, bet Maģistra grādi Sidnejas Universitātē. Viņa ir bijusi skolas direktore, kā arī lektore Latvijā un Sidnejā. Daudzus gadus piedalījusies vai organizējusi Sidnejas Latviešu biedrības aktivitātes, kas ietvēra – dalību valdēs, Sidnejas Latviešu Teātra (SLT) vadību, dalību koros, tautas deju kolektīvos un citu dažādu sabiedrības pasākumu organizēšanu.

Filmā Ilona, kurai pirmo reizi uzticēts vadīt nākamās Kultūras dienas, kopā ar meitu dodas pie iepriekšējo kultūras dienu organizētājiem.

Caur šo ceļojumu, mēs iepazīstamies ar tiem, kuri ir bijuši šī nozīmīgā notikuma priekšgalā. Kopā ar Ilonu mēs ne tikai iepazīstamies ar šiem cilvēkiem, bet arī esam Sidnejā, Melburnā un Adelaidē. Esam kopā ar viņu dziļākajās pārdomās par sevi Austrālijā vai Latvijā. Mēs iepazīstam cilvēku.

Dace Pūce,
Filmas „Braucam uz KeiDīz!“ režisore
Laikrakstam „Latvietis“