Pertas DV nodaļa svin Ziemassvētkus

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Bijām valde pilnā sastāvā un vēl daži klāt (viena trūkst, jo pati bildē). FOTO Anita Rudaka.

Palielināt / Enlarge

Mūs sagaidīja ar Latvijas Balzāmu. FOTO Jānis Purvinskis.

Svētdienas, 12. decembra, pēcpusdienā Pertas DV nod. rīkoja savu Ziemassvētku eglīti. Nu jau tagad tā iegājies, ka Eglīti rīkojam pēcpusdienā, jo lielāko daļu mēs jau tādi vecāki palikuši, un mums pa vēlu tumsu ne visai patīk braukt. Tā nu jau ap plkst. 12.30 ciemiņi sāka pulcēties Daugavas Vanagu kluba telpās. Mūsu skaits jau stipri sarucis, tad nu vanagu kluba telpas ir omulīgākas un dzesinātas, kas mums ļauj izvēlēties sev piemērotāko temperatūru. Šogad vēl vasaras karstums Pertā nav manīts. Bija sanākuši tie paši ļaudis, kuri nu jau, kā pierasts, apmeklē mūsu sarīkojumus. Pie durvīm mūs gan šodien sagaidīja galds, kur nodot līdzi atnestās pašapdāvināšanās dāvanas. Mums jau sena tradīcija, bet šodien mūs sveica ar glāzīti Latvijas Balzāma.

Tā kā mūsu mācītājs pašlaik nav Pertā, mūsu svinības uzsāka draudzes pr. Ieva Vlahova kundze. novadot īsu svētbrīdi un ar dievvārdiem mums atgādinot, ka mēs svinam Kristus dzimšanas svētkus. Nolasītos Svēto Rakstu vārdus,viņa papildināja ar īsu paskaidrojumu to nozīmei šodien un izlūdzoties tā Kunga svētību mums tagad un nākotnē.

Tā kā dziesmu lapiņas jau bija uz galda, mēs vienojāmies, dziedot Klusa nakts, svēta nakts. Vēlāk dziedājām arī citas mums labi pazīstamās Ziemassvētku dziesmiņas. DV nod. pr. Ilmārs Rudaks mūs sveica un teica, ka tā kā ieradušās gan vanagu, gan vanadžu valdes pilnā sastāvā un kvorumos, mēs arī varam pieņemt dažādus mums vajadzīgos un nevajadzīgos lēmumus. Beigās Ilmārs mums novēlēja svētīgus svētkus un sekmīgu 2022. g.

Daugavas vanadžu nodaļas vad. Rita Džonsona, sveicot šajos svētkos, mūs iepriecināja ar skaistu dzejolīti. Tālāk Jūlijs Bernšteins mūs aizveda atmiņās uz Ziemassvētkiem mūsu bērnībā, dzimtenē. Ar eglīti un sniegu un baznīcas zvaniem. Drīz Ilmārs teica, ka sadzirdējis Ziemassvētku vecīša ragavu zvaniņus un viņam jāiet to sagaidīt, jo, kā jau parasti, Ziemassvētku vecis bija nokavējies. Kamēr Ilmārs aizgāja viņu meklēt, mēs vēl nodziedājām dažas dziesmu lapiņās palikušās Ziemassvētku dziesmiņas.

Pie durvīm jau kāds klauvē: Ho! Ho! Hoo! Pats Ziemassvētku vecis ar lielu tarbu un sakām, ka esot ļoti noguris un gandrīz nosalis. Jo Latvijā termometri nu jau rāda ne plusos, bet gan mīnusos. Nosēdies viņam speciāli noliktajā krēslā, Ziemassvētku vecītis sāka saukt mūsu vārdus un nu katram, kura vārdu izsauca, bija nu jāiet pie Ziemassvētku vecīša un jāskaita pantiņš, citādi nekādu dāvanu nevarējām saņemt. Bija gan visi to gadu labi mācījušies, jo neviens nu tukšā nepalika, un pantiņi bira ar biršanu: gan īsi un aši, gan jau garāki un grūtāk vecākās galvās iekaļami.

Mūsu vanadzītes atkal bija rīkojušās, laikam visu nakti bija cepušas un vārījušas. Jā, kā Ziemassvētku vecis pa durvīm ārā, tā skaties, viņas tikai pasaka: galdiņ klājies, un mūsu viesu galds pilns ar visvisādiem labumiem.

Tagad nu tikai ēšanas vaina. Tā nu ēdām, dzērām, pat vēl nogaršojām to Latvijas upeņu balzamu. Ak! Kur tas garšīgs! Uz galda jau arī vēl bija arī tādas konfektes ar tādu garšīgu šķidrumu iekšā un piparkūkas... nu īsts Ziemassvētku galds.

Vēlāk atkal kūkas, cepumi un kafija vai tēja, ja to mīli labāk. Bet nu gan: „Paldies Dieviņam, paldies māmiņai – puncītis pilns, gan.“ Vēl bija jāpasēd un jāpapļāpā, lai visi tie gardumi spēj kārtīgi nosēsties. Un tikai tad atvadījāmies, vēl novēlējām viens otram laimes, un katrs aizgāja uz savu pusi.

Paldies, paldies vanadzēm, paldies vanagiem un paldies visiem, kuri bija nākuši, sagaidīt Kristus dzimšanas svētkus ar draugiem. Un lai visi atkal tiekamies šai pašā vietā arī nākamgad.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“