Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Kovids turpina 2022. gadā likt savu smago ķepu uz visu, ko darām. Un pie reizes rāda, ka arī pēc gandrīz diviem gadiem tā ēnā mēs nespējām visloģiskākā veidā uzturēt cīņu ar to.

Latvijā vakcinācija jau ir tikpat kā obligāta, ja gribam strādāt vai iepirkties. Tagad veselības ministrs jau runā par iespēju noteikt vakcināciju pret kovidu kā obligātu visiem, kuri sasnieguši 60 gadus. Viņš skaidroja: „Nevakcinēti cilvēki vecuma grupā 60+ ir aptuveni 100 000, būtu jāvakcinē vēl vismaz 50 tūkstoši, lai sasniegtu 90% aptveri šajā grupā.“

Nav jau Latvija pirmā valsts, kas šo apsver. Austrijā vakcinācija būs obligāta no 1. februāra. Grieķija ar 15. janvāri sodīs visus nevakcinētos virs 60 gadu vecuma ar 100 eiro mēnesī. Itālija paziņojusi, ka vakcinācija būs obligāta visiem virs 50 gadu vecuma.

Uzreiz jāprasa, kā paredzēts īstenot iespējamo obligāto vakcināciju. Grieķijas variants faktiski nav obligātā vakcinācija, bet var iztulkot kā atļauja nevakcinēties, izņemot „licensi“, kura maksā 100 eiro mēnesī. Īstā obligātā vakcinācija ir trīs personu komanda – feldšeris vai medmāsa un divi drošībnieki, kuri vai nu kontrolē „vecīšus“ un „vecenītes“ uz ielas, vai pēc sarakstiem iet uz senioru dzīves vietām. Drošībnieki tad fiziski satur vakcinējamo, kamēr mediķis nokārto kārtojamo.

Grūti ticēt, ka šāds scenārijs ir paredzēts, bet tas, ka par šo pat jādiskutē, norāda uz briesmīgu komunikācijas problēmu. Tāda problēma ir pastāvējusi no paša sākuma. Kāpēc valsts veica vakcinācijas sludināšanas kampaņu, dodot solījumu, ka vakcinētie varēs brīvi pārvietoties un neierobežoti pulcēties? Vakcinācija ir vajadzīga, ne lai pulcētos, bet lai mazinātu varbūtību, ka saslims, mocīsies un nomirs ar skābekļa trubu iestūķētu rīklē. Kā viss dzīvē – bez absolūtas garantijas. Vakcinētie var arī mirt, un nevakcinētie var arī pārdzīvot. Viss uz varbūtības pamata.

Diemžēl, sen jau pierādīts, ka cilvēki slikti tiek galā ar varbūtībām. Bieži dzirdēts: „Ja vakcīna negarantē imunitāti, tad no tās nav nekādas jēgas.“ Toties tie paši cilvēki ķersies pie nepārbaudītiem „ārstniecības“ līdzekļiem, uzskatot, ka paši ir gudrāki nekā institucionalizētā medicīna. Un netrūkst daiļrunīgu „praviešu“, kuriem seko citos jautājumos prātīgi cilvēki.

Komunikācijas karā dažreiz liekas, ka virsroka ir meļiem un maldinātājiem, un valsts tikai formāli dalās ar gudrībām. Ir daudz labāk pierunāt ar saprotamiem paskaidrojumiem nekā piespiest dēļ nezināšanas.

GN
2022. g. 12. janv.