Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Sveiki, domubiedri un varbūt arī kāds citādi domājošais!

Laikraksts Latvietis Nr. 700, 2022. g. 4. maijā
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Šogad aprīlī tik daudz notikumu, ka visus īsā vēstulē neaptversim. Mēģināšu uzrakstīt, manuprāt, tikai par pašu galveno. Nešaubīgi – tas ir karš Ukrainā, kurš turpinās jau pilnus divus mēnešus. Cerams, nepieradīsim, un reportāžas no kaujas lauka nekad nespēsim skatīties bez emocijām. Tur notiek dzīvas šausmas, ārprāts un veselajam saprātam pilnīgi nepieņemamas lietas. Mana pārliecība ir, ka tas skar mūs visus. Dažādos veidos skar, ietekmē un paģēr rīcību. Arī dažādu.

Latvijā šobrīd ir nedaudz vairāk par 20 000 Ukrainas bēgļu. Tas nav daudz. Polija uzņēmusi turpat 3 miljonus. Saprotams, tā ir daudz lielāka valsts, ar citām iespējām un tieši kaimiņos Ukrainai. Lielāko daļu mūsu ukraiņu uzņēmusi Rīga, kas arī pašsaprotami. Tomēr kaut ko lietas labā cenšas darīt arī novadi. Mans Ogres novads izmitinājis vairākus simtus ukraiņu. Viņi ir izvietoti viesu namos, Suntažu internātskolā un Ogres Meža tehnikuma kopmītnēs. Pašreiz jumtu virs galvas viņiem apmaksā valsts, pašvaldība un nereti arī uzņēmumi. Sociālie dienesti izsniedz pārtikas pakas, pēc iespējas ēdinot arī ar siltām maltītēm un piešķirot krīzes pabalstus naudas izteiksmē. Ar katru dienu bēgļu skaits aug. Interneta dzīlēs atrodu, ka Ogres novads deklarējis, ka spēs uzņemt ap tūkstots cilvēku no kara plosītās valsts.

Mūsu ielā Ikšķilē mīt divas ukraiņu ģimenes, kuras pie sevis izmitinājuši draugi. Grebņovu ģimenē ir 3 cilvēki : mamma, meita un mazmeitiņa. Meita Jeļena viendien caur kaimiņiem padeva ziņu, ka viņa ir šuvēja. Ja kādam būtu diegi un citi šujampiederumi, ko noziedot, viņa labprāt kaut ko kādam uzšūtu. Izdomājām, ka mums arī ir iekrājušās diega spolītes, vairāki adatu komplekti, arī izšujamie piederumi un auduma gabali, kurus mēs varētu ukrainietei uzdāvināt. Kamēr visu dodamo savācām un sasaiņojām, pāris dienu pagāja un tikmēr jau pienāca ziņa, ka Jeļena esot nokrauta ar visu vajadzīgo un pasūtījumiem, lūdz, lai neko vairāk nenes. No sirds nopriecājos par tādu cilvēku atsaucību. Otru ģimeni ne dzird, ne jūt.

Vedekliņas klasē, kur viņa māca angļu valodu Ropažu vidusskolā, arī ir ukraiņu zēns. Kluss, nobijies, sevī ierāvies sestklasnieks. Ar viņu jāstrādā īpaši, ko skolotāji arī cenšas darīt. Izlasīju psihologu atzinumus, ka liela daļa bēgļu no Ukrainas ir kara briesmu satraumēti, tāpēc jācenšas viņiem neuzmākties, jāizturas pēc iespējas saudzīgi un uzmanīgi. Skatos TV kameransambļa Kijivas solisti reklāmas rullīti, jo viņi pašreiz uzstājas vairākās vietās Latvijā, un saprotu, ko psihologi saka. Mākslinieku sejas ir kokainas, it kā sasalušas. Tikai pirksti spēlē ierastos instrumentus. Intervijā žurnālam SestDiena mūziķi stāsta, ka koncertturnejā pa Eiropu devušies dienu pirms kara sākuma un tagad nezina, kad varēs atgriezties mājās. Tur koncerti vairs nenotiek, un galu galā viņiem ir jānes sava vēsts pasaulei par Ukrainas traģēdiju, tikai jāizstāsta tā mūzikas valodā. Kad koncerti vienā valstī izskanējuši, aicina nākamā valsts, un tā turneja izstiepusies garumā. Bet katru brīvu brīdi visi ir ekrānos un telefonos, lai uzzinātu jaunāko par notikumiem mājās un vai ar tuviniekiem viss kārtībā.

Varu to saprast, jo arī man ir ik pa laikam jāieslēdz kāds ekrāns un jāpaskatās, kā attīstās kara darbība. Ļoti pārdzīvoju par Mariupoli, Mikolajivu, Odesu, citām Ukrainas vietām, kas, šķiet, kļuvušas man personīgi ļoti svarīgas. Un nebeidzu apbrīnot to varonīgos aizstāvjus. Nebeidzu mocīties ar jautājumu, kā tas var būt, ka šīs šausmas nevar apturēt – neviens un nekas. Lai drusku remdētu gruzdošo sāpi, kaut kā mierinātu sevi, griežu un plēšu audumu strēmeles maskēšanās tīkliem, ko mēs te, Ikšķilē, darinām un sūtām uz Ukrainu. Mani jaunieši pērk Ukrainas zoodārzu biļetes, zvērus, skaidrs, aplūko tikai bildēs.

Dēls ar bērnības draugu kopīgi nopirka vienu apvidus auto un nogādāja to līdz Ukrainas robežai. Vedekliņa sapakoja bērnu un citas drēbes no savām mājām, savāca tās arī no mūsu mājas, iepirka lielu daudzumu gaļas produktu un našķus bērniem, mēs pielikām pašu gatavotus konservus, beigās pa abām mājsaimniecībām piekrāvām pilnu bagāžnieku, un vedekliņa aizveda to visu uz Ropažu novada Norkalniem, kur privātā īpašumā, kas citkārt kalpo par bērnu vasaras nometni, mīt 50 ukraiņu – sievietes, bērni un sirmi kungi. Viņi ar lielu pateicību dāvinājumu pieņēma. Tagad aicinu viņus pievienoties maskēšanās tīklu darināšanas kompānijai. Varbūt tā būs vienkāršāk satuvināties un izzināt, kā vēl varam viņiem palīdzēt.

Nupat notika brīvības cīnītājam Gunāram Astram veltītas filmas Drosmes diena pirmizrāde. Beidzot filma par šo apbrīnojamo personību. Grāmatu par Gunāru Astru – Kas jūs bijāt, Gunār Astra? – sarakstīju un ar lielām grūtībām to izdevās izdot 1998. gadā. Nepiekritu rediģēt ar domu, ko par viņu drīkst rakstīt un ko ne. Rakstīju godīgi, neslēpjot nevienu faktu, ko toreiz noskaidroju. Man liekas, ka tieši tā atklājās, kā viņš izveidojās par brīvi domājošu, drosmīgu cilvēku, kuru nespēja lauzt ne čeka, ne garie gadi ieslodzījumā. Viņa atstātā politiskā mantojuma nozīmīgākā daļa ir Pēdējais vārds 1983. gada 15. decembra prāvā LPSR Augstākajā tiesā. Tieši par to ir arī filma. Tās scenārija autors ir Lauris Gundars, ar kuru mēs sazvanījāmies scenārija tapšanas laikā, režisors Jurģis Tūbelis. Manuprāt, izdevusies filma, bez samākslojumiem, bez liekas uzspēles. Lieliski, ka filmā iekļautas intervijas ar Lidiju Lasmani, Jāni Rožkalnu, Jāni Vēveri, Knutu Skujenieku, kā arī viņu palīgiem brīvajā pasaulē: Pāvilu Brūveru un Egilu Levitu. Tie ir atklāti, godīgi viedokļi. Teicējas lomā – aktrise Lidija Pupure, arī manis vienmēr apbrīnots cilvēks. Ar viņu tuvāk iepazinos pie mūsu kopējiem draugiem. Lidijai nesen apritēja 80 gadu, taču viņa vēl aizvien tik daudz strādā, ka nespēju pat izsekot viņas daudzajām lomām. Turklāt ir ļoti profesionāla, gudra māksliniece, uz kuru nevar ne atskatīties. Arī šī filma no viņas klātbūtnes daudz iegūst.

Un vēl viens kultūras notikums, kuru man liekas svarīgi pieminēt. Nupat notika baleta pirmizrāde Ņižinskis. Lasīju anotācijās un reklāmās, ka tas ir kas neparasts, Latvijas baletā nebijis. Tad nu abas ar meitu, kas ir liela baleta cienītāja, izlēmām aiziet. Izrāde stāsta par Kijivā, poļu ģimenē 1889. gadā dzimušo Vaclavu Ņižinski – baletdejotāju un horeogrāfu, kuru uzskatīja par 20. gs. sākuma izcilāko vīriešu dejotāju. Pēc desmit gadu intensīva darba baleta mākslā Ņižinskis zaudēja prātu, gadiem ilgi ārstējās, par ko nenogurstoši rūpējās viņa sieva Romola. Šī mākslinieka vārdu biju dzirdējusi jau ne reizi vien, arī lasījusi par viņu un nu baleta izrāde. Šķita iederīgi viņa piemiņai un arī Ukrainas kontekstā. Friderika Šopēna un Kloda Debisī mūzika. Tā ir horeogrāfa Marko Gekes laikmetīgā baleta izrāde. Jāatzīst – ļoti neparasta. Pārsteidzoša. Klasisko baletu mēs baudām, priecājamies par skaisto ķermeņa valodu, vijīgumu, kustību izsmalcinātību. Bet te ir dzīvas sāpes, baudījuma vietā – kāpj saspringums un brīžiem ir bail par māksliniekiem, jo viņu atdeve dejā, liekas, pārsniedz iespējamo. Ļoti novērtēju mūsu jauno premjeru un galvenās lomas izpildītāju Aidenu Viljamu Konefriju, lieliski bija arī citi mākslinieki Antons, Freimans, Elza Leimane, Jūlijs Brauers un vēl daudzi.

Vienbrīd domāju, kāpēc to ballīšu saradies tik daudz. Bet tad apķēros, ka no 1. aprīļa taču nav vairs gandrīz neviena kovidierobežojuma. Tad nu draugi steidzas nosvinēt dzimšanas un vārda dienas, vēl pa vidu Lieldienas, arī viena sālsmaize. Bet Anitas mēs nosvinējām ar greznām brokastīm pie Anitas – meitenes no mūsu ielas. Vai, tur gan labi bija! Kādu dienu man zvana draudzene un paziņo, ka man arī pie viņas jānāk uz sālsmaizi. Izbrīnījos. Saku, bet tu taču neesi adresi mainījusi, – kāda sālsmaize?! Viņa atbild: es pārkārtoju istabu, tu to neesi redzējusi, – nāc tik šurp!

Tā, lūk, ar tām ballītēm. Jānovērtē katrs mirklis, kas mums dots. Uz saziņu!

Sirsnīgi, jūsu Biruta,
Ikšķilē 2022. gada 23. aprīlī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com