Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pavasara saule dzintaros un dzintariņos

Liepāja, ar ko tu man sācies?

Laikraksts Latvietis Nr. 702, 2022. g. 18. maijā
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Slavas aleja. Liepājas vēsture nav uzrakstāma bez Austras Pumpures vārda. FOTO Anita Mellupe.

Liepājas muzejā. FOTO Anita Mellupe.

Neparastā balsošanas urna (ar bumbiņām0 – vēstures muzeja eksponāts. FOTO Anita Mellupe.

Pat zirgu sakas kurzemnieki darināja mākslinieciski skaistas. FOTO Anita Mellupe.

1. maija koncerta reklāma, fonā Liepājas Alma Mater. FOTO Anita Mellupe.

Dienvidu mols. Kurš nopietni dzintaru meklē, tas arī atrod. FOTO Anita Mellupe.

Dzintars, pat vissīkākais, ir kāds aforisms no Saules un Jūras mūžīgās sarunas. FOTO Anita Mellupe.

Tā ir tā vārna, kas, iemūžināta Kūrmājas prospektā, sēž Liepājā un Māra Čaklā dzejā. FOTO Anita Mellupe.

Koncertzāle „Lielais dzintars“. FOTO Anita Mellupe.

Liepājas 17.–19. gs. interjera muzejs „Hoijeres kundzes viesu nams“. Kungu iela 24. FOTO Anita Mellupe.

„Hoijeres kundzes viesu nama“ virtuve. FOTO Anita Mellupe.

Kroga telpa pirmajā stāvā, ēdienkartes ir ļoti piesaistoša lasāmviela. FOTO Anita Mellupe.

Bīskāps Hanss Martins Jensons un žurnāliste Inga Reča. FOTO Anita Mellupe.

Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāle, Anno 1758. FOTO Anita Mellupe.

Pasaulē lielākās mehāniskās ērģeles. Draudze, liepājnieki un kultūras cilvēki visā pasaulē pielikuši daudz pūļu, lai katedrāles diženumu un spožumu atjaunotu. FOTO Anita Mellupe.

Vītols, par kuru leģenda stāsta – esot Pētera I stādīts. FOTO Anita Mellupe.

Jā, Liepāja manī sākās ar dziesmu – vēl studiju gados, kad tajā nokļuvu pirmoreiz ar uzdevumu pedagoģiskā institūta studentu „revolucionārās“ aktivitātes atspoguļot laikrakstā.

Nākamās skolotājas visupirms ieraudzīju vokālā ansambļa mēģinājumā, dziedot: „...balti tā kā ievu ziedi melnie laukakmeņi zied...“ Tovakar Liepāja man uzdāvināja mīļāko Imanta Kalniņa dziesmu visam mūžam – smeldzīgo lūgumu, lai Saule nenoriet tālumā. Šo „avansu“ izdevās atmaksāt pēc gadiem, izdodot dziesmu tekstu grāmatiņu sēriju, no kuras, protams, vispietuvinātākās Liepājai ir Viktora Kalniņa( Vika) Dziesma, ar ko tu sāksies? un Māra Čaklā Viņi dejoja vienu vasaru.

Uz aprīļa-maija sliekšņa atkal laimējies nokļūt Vēju pilsētā. Strauji tuvojās ievziedu laiks ar visām no tā izrietošajām sekām – vēsuma vilni! Liepājā, par spīti jūras un vēju saspēlei, tomēr skaidri jūtams, ka šie ir mūsu zemes dienvidi; parki un pagalmi zied un plaukst, krietni apsteidzot Latvijas pavasara sasniegumus cituviet.

Taču ir viena vieta Liepājā, kur cilvēki dūraiņus novelk arī dzestros mīnusos, tā ir Slavas aleja – tik ļoti gribas ar savu plaukstu iesildīt kādu no mūsu dziedātāju vai mūziķu iecementētajiem plaukstu nospiedumiem. Šo lepnuma apliecinājumu liepājnieki, noliegdami tēzi, ka pravieti savā zemē neatzīst, uzsāka jau 2006. gadā. Liepājnieki ar piemiņas iemūžināšanu apgājušies atbildīgāk nekā Holivudā – katrai no 45 pašlaik iemūžinātajām plaukstiņām ir savs postaments; amerikāņi savējām bradā pa virsu.

Strauja mošanās pēc kovidmiega?

Pārskatot bagātīgo Liepājas kultūras afišas piedāvājumu, tā tiešām varētu likties. Ja ne fakts – šī Kurzemes īpašā pilsēta gadu desmitiem ar koncertiem, teātra izrādēm, izstādēm un muzeju aktivitātēm viļņojusies kā Latvijas emocionālo izpausmju avangards. Liepājnieki, par spīti brutālajam padomjlaiku krievu armijas aizliegumam jūrai tuvoties, spēja krūtīs ievilkt brīvības elpu, nemitīgi to apliecinot visai Latvijai.

Muzeja ēka ir daļa no mākslas krātuves. Aktīvu lomu un vietu vēstures apliecinājumā piespēlē arī muzeja pagalms. Pagrabstāvā savukārt varam reinkarnēties etnogrāfijas slānī, kad kurzemnieks nevienu, lai cik praktisku priekšmetu, pasaulē negribēja un neprata palaist bez mākslinieciska rotājuma. Arī zirga sakas – gan kumeliņa, gan arāja sviedru slacītas...

Liepāja ir kultūras pilsēta no matu galiem līdz papēžiem. Un tās nav naivas ambīcijas. 2027. gadā kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Liepājas simfoniskais orķestris ir gadu vecāks par Berlīnes slavenajiem filharmoniķiem.

Abas ar ceļabiedreni Ingu, par kuru pastāstīšu vēlāk, atpakaļceļā Rīgas virzienā dodamies dienu pirms 1. maija lielkoncerta ar Elīnas Garančas piedalīšanos. Toties pagūstam redzēt, kā pie koncertzāles Lielais dzintars pietauvojas TV lielkuģi, kuru uzdevums koncertu translēt uz vairāk nekā 30 valstīm. Ar ceļasomu un instrumentu futrāļiem rokās ierodas arī cita kaluma mūziķi, ne tikai klasiskās mūzikas pīlāri. Viena tumšādaina zēna garos dredus Liepājas vējš sapurina tieši mūsu degungalā. Esam gatavas vaicājumiem, bet ciemiņš pēc padoma nemeklē, acīmredzot, visa nepieciešamā informācija viņa kabatas tālrunī sabīdīta perfekti. Arī nomaldīties Vecliepājā praktiski neiespējams, nav labāka orientiera par liedagu un vecās tramvaja līnijas mugurkaulu.

Jāpiebilst, ka Berlīnes filharmoniķi savu 140. pastāvēšanas gadadienu bija iecerējuši atzīmēt Odesā. Nu pār šo pilsētu pūš kara vēji, bet sirsnīgu atsaucības aizvēju mūziķi uzreiz atrada Liepājā. Iepriekšējo reizi slavenā mūziķu kopa Liepājā tika viesojusies 1938. gadā.

Pagātnes dārgumu virsējais slānītis

Liepājas vēstures muzejā tik daudz dārgumu (krājumos esot 120 000 priekšmetu), ka manī norimst smeldze par šovasar nesasniedzamo Ermitāžu; labāk, lai liktenis dod vismaz vienu nesteidzīgu dienu šī muzeja nopietnākā izpētē! Šoreiz informācijas jūrā pamērcu tikai pirkstu galus. Bez pamatekspozīcijas muzejs allaž pašlaik piedāvā daudz ko citu. Vēstures fanus pašlaik priecē ekspozīcija Pagaidu valdības seši mēneši Liepājā, mūsdienīgās mākslas interesentus – francūža Bernāra Sordē Skats šodienā – veltītu emigrācijas tēmai; „Liepāja – Rīga – Liepāja“ ir stikla mākslinieku pārsteidzošie veidojumi, bet acis lielisku sirdsmieru rod gleznotāju Alises Mediņas un Valērija Baidas gleznojumos.

No degradētas teritorijas – par pilsētas senrotu

Esam pieraduši, ka muzejos un citos mākslas tempļos mūs uzņem kā gaidītus viesus. Bet vienai vietai Liepājā, Kungu ielā 24, pašlaik ir īpašs starojums – tās saimnieku viesmīlība pievelk kā spēcīgs magnēts! Tātad – Liepājas 17.–19. gs. interjera muzejs Hoijeres kundzes viesu nams. Nosaukums pagarš, bet gan jau ar laiku liepājnieki un apmeklētāji to iekristīs parocīgākā vārdā. Uz nama atdzimšanu un atvēršanu šī gada 12. martā pilsētas kultūras cīnītāji gājuši gadus piecus. Un maksājuši ne tikai ar miljoniem, bet ar apskaužami skrupulozu izpētes un restaurācijas darbu. Oficiālajā atklāšanas pavēstinājumā teikts: „Būvdarbi objektā tikuši īstenoti sadarbības projekta „Dienvidkurzemes piekrastes mantojums cauri gadsimtiem” ietvaros. Darbus veikusi firma „RERE Meistari“, nama restaurācijas projektu izstrādājusi arhitekte Liesma Markova.“

„Liepājas 17.–19. gs. interjera muzejs apmeklētājus vedīs cauri divu gadsimtu un divu ģimeņu – Hoijeru un Stenderu dzīvesstāstiem, kas saistīti gan ar ēkas vēsturi, gan nama īpašnieku dzimtām. Ēkas pirmajā stāvā sastapsimies ar 17. gadsimta noskaņām, kur iespēja izbaudīt kroga gaisotni un analogu ēdienu piedāvājumu, ielūkoties atraitnes Margarētas Hoijeres privātajās istabās un telpās, kas tika atvēlētas viesu nama ciemiņiem.

Pirmajā stāvā būs iespēja apskatīt arī istabas (kambarus), kur visticamāk 1697. gadā savas Lielās sūtniecības laikā uzturējies cars Pēteris I. Savukārt ēkas otrajā stāvā, kas saistīts ar ēkas vēlāku laiku – 19. gs. apbūvi, ir iekārtots notāra Kristofa Vilhema Stendera radinieku ģimenes dzīvoklis un interjers.“

Steidzos fotogrāfēt interjera kopskatus un detaļas, pateicoties interneta ziņnešu čaklajām kājām, vislielāko sajūsmu manu foto respondenti izrāda par kroga ēdienkartēm. Dažus nosaukumus atļaušos nocitēt: Vēžu zupa, restēta maize ar smadzenēm, vardes ar pomerančiem, teļas aste vīna-šokolādes mērcē. Brīvdienu rikteris 2 personām arī īpašs: auksti kūpināta forele ar asparžiem, mīdijas Hoijeru gaumē, cūkas stilbs ar rāceņiem un šķovi, pīle ar gemīzēm. Jā... dažu kurzemniecisko kārumu sastāvdaļu gan īsti nesapratu, bet ne jau tālab nogaršot neriskēju; arī romantiski noskaņotam cilvēkam vajag ilgoties pēc kaut kā pavisam konkrēta! Gan jau citureiz.

Dzintaram, tāpat kā mīlestībai, vajadzīgs laiks

Apsveicinos ar Jūru, par kuru Zigmunds Skujiņš teicis: „Jūra, tāpat kā sieviete, ir reizē vāja un stipra, un, ne jau uztiepjot savu gribu, tā iegūstama.“ Arī dzintars jūras krastā nav ieraugāms ar labu gribu vien, lai gan skaidri zinu, ka cilvēki to Liepājā atrod ik dienu.

Kad kājas naski vien aiznesušas līdz pat Dienvidu molam (Liepājā tādu Jūras grožu ir pavisam trīs – jau minētais, Starpmols un Ziemeļu mols), neesmu atradusi nevienu pašu dzintara krikumiņu.

Māra Čaklā dziesmu tekstā slavināti tiek telefonisti, vienkāršāk sakot – elektriķi (... telefonisti stabos sēž, labi, ka vējš tos nenoplēš...). Vienkāršrunā arī datoriķis pieskaitāms pie elektriķiem – smalkmehāniķiem. Bet es mola galā satieku spectērpos tērptu vīru brigādi, kura atbildīga par bāku un mola apgaismojumu kvalitāti. Jūras krastā viņi izbauda arī pusdienas pārtraukumu. Viens no viņiem atelpas brīdi pavada nevis smēķējot vai sazobē ar viedtālruni, bet jūras zāļu mudžeklī meklējot dzintaru! Eju viņam klāt un uzzinu, ka vīri ir no Ventspils, jo viņu firma vinnējusi darbu piedāvājumu konkursā. Arvis, tā sauc čaklo jauno cilvēku, specialitāti apguvis Kandavas tehnikumā, bet no dabas apveltīts ar devīgu roku – visi atrastie dzintariņi pārbirst manā plaukstā!

Liepājas vasara vēl tikai priekšā

Lai gan Liepājas mūzikas favorīte pašlaik nenoliedzami ir jaunā koncertzāle Lielais dzintars (Par kuru liepājnieki esot sapņojuši no 1896.(!) gada, bet atklāja 2015. gadā.), Liepājā pabērna lomā nav atstāta arī brīvdabas estrāde Pūt, vējiņi!, kuras pirmsākumi pamatos meklējami vēl senāk – 1875. gadā, bet pārdzimšana notikusi 1928. un 1964. gadā. Brīvdabas estrāde jūras karstā ir ne tikai mūzikas, bet arī jauniešu dumpinieciskā gara platforma. Kā jaunie un karstasinīgie padomju laikos uz Liepāju stopēja – tas lasāms daudzos memuāros! Jūrmalas parks ir arī Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) koncertskatuve. Arī par tā darbību došu precīzu oficiālo pieteikumu: „Orķestris trijos koncertos jūlijā un augustā godinās trīs fundamentālas Kurzemes kultūras galvaspilsētas mūzikas tradīcijas – simto jubileju piedzīvojošo Liepājas operas tradīciju ar operas galā koncertu Atvara Lakstīgalas vadībā, kurā dziedās basbaritons Egils Siliņš, 140 gadus ilgstošo simfonisko tradīciju ar pianista Vestarda Šimkus un orķestra nākamā mākslinieciskā vadītāja Gunta Kuzmas koncertprogrammu, un vairāk nekā pusgadsimtu dimdošo rokmūzikas tradīciju ar leģendāro grupu Pērkons.“ (Arī Pērkons pašlaik piedzīvo fēniksa cienīgu atdzimšanu, to labi izjutu Valmieras teātra izrādē Mēs, roks, sekss un PSR. Lai gan neviena šīs grupas dziesma man nebija sveša, izrādē tajā lika iejusties daudz personiskāk. Piebildīšu arī to – gan Valmieras, gan Liepājas teātris, cik sevi atceros, allaž mūsu teātra vidē ir ienesuši padomju ideoloģijas nesamocītu garu, kuru viesizrādes galvaspilsētā pārpildītās zālēs parasti tikušas uzņemtas ar ovācijām.)

„Brīvdabas simfonisko koncertu tradīcija Liepājā aizsākusies jau 1891. gadā. Vasaras koncertdzīve arī 20. gadsimtā bijusi ļoti populāra.

Festivāls „Liepājas vasara“ uzsāk jaunu dzīves ciklu. Liepājas Simfoniskais orķestris, šobrīd vēl spožāks un varošāks, ar vasaras koncertiem atgriežas pie savām saknēm, atdzimušajā koncertdārzā pie jūras, un turpmākajos gados mūs gaida daudzas iedvesmojošas tikšanās vasaras simfoniskajos koncertos estrādē “Pūt, vējiņi!“,“ atzīmē LSO vadītājs Uldis Lipskis.

Noslēpumainā, bet lielus darbu paveikusī, ceļabiedre

Austrumnieku sakāmvārds vēsta: pirms dodies ceļojumā, sameklē ceļabiedru! Pie šādas gudrības cenšos turēties abām rokām, šis brauciens nebija izņēmums.

Ar žurnālisti Ingu Reču Liepājā kopā pabijām jau trešo reizi. Pati nozīmīgākā, protams, bija pirmā viesošanās 1999. gada rudenī, kad Liepājā viesojāmies kopā ar Marisa Jansona māti Iraidu, meitu Ilonu un mazmeitiņu Anastasiju. Tas notika par godu grāmatas Jansonu dzimta: Arvīds, Iraīda, Mariss, Ilona iznākšanai. Inga Reča, nebūt ne ar mūziku saistīts cilvēks, nenobijās no grāmatu apgāda Likteņstāsti grūtā uzdevuma – uzrakstīt grāmatu par diriģentu, bez kura pieminēšanas vairs nebūs pilnīgs neviens stāsts par Latvijas izcilībām pasaules mūzikas dzīves kontekstā. Inga netiecās pierakstīt tikai paša diriģenta vēstījumus, bet fiksēja unikālus atmiņu stāstus no viņa vistuvākajiem radiniekiem un skolotājiem. Pat Ingai bija piemirsies, ka grāmatas tapšanas laikā manuskripts saucās Mariss Jansons – pirms pasaules slavas. Slava neizbēgami atnāca, bet pārcilvēciskais darbs, tāpat kā viņa tēvam, Marisa Jansona mūžu stipri noīsināja... Liepājas teātris, ja jau visiem piesaucu vēsturi, tad arī šo mākslas pīlāru nedrīkstu apiet, dibināts 1907. gadā, un joprojām ir vecākais profesionālais teātris mūsu valstī.

Tātad, teātrī noskatījāmies izrādi Teātris, un starpbrīdī abas ar Ingu pasēžam tajā pašā dīvāniņā, kurā kopā ar Marisa Jansona tuviniecēm fotogrāfējāmies pirms diviem gadu desmitiem!

Šī pavasara Liepājas apmeklējumu mēs ar Ingu varētu saukt arī par svētceļojumu, jo pirmais cilvēks, ar kuru Liepājā tiekamies un kurš mūs uzņem savā paspārnē, ir LELB Liepājas diecēzes bīskaps Hanss Martins Jensons. (Zviedrs Hanss 1994. g. absolvējis Lundas Universitātes Teoloģijas fakultāti, bet Rīgas Domā tika ordinēts 2003. g. Viņš godam kalpojis Bātes-Vaiņodes, Bunkas, Cesvaines, Embūtes, Priekules, Liezēres un Madonas draudzēs. Bīskapa amatā Hanss no 2016. g.)

Ja uz Liepājas panorāmu skatāmies no putna lidojuma vai ar drona fotokameras aci, tad Svētās Trīsvienības katedrāles tornis lieliski atspoguļojas koncertzāles dzintarainajās sienās. Un arī šī sakritība nav nejaušība Ingas dzīvē – viņa ir kristīgā žurnāla Svētdienas Rīts redaktore un šoreiz Liepāju apmeklēja galvenokārt tālab, lai intervētu minētās katedrāles atjaunošanas fonda vadītāju Kristīni Liepu. Un sarunā pēkšņi uzzina, ka Kristīne ir no Marisa Jansona dzimtas koka!

Ukrainas himna pasaules lielāko mehānisko ērģeļu stabulēs

Pats lielākais pārdzīvojums tomēr Liepājā man bija stāvēt blakām Trīsvienības katedrāles ērģelēm, kad tās atskaņo Ukrainas himnu. Liepājā tas notiek no 28. februāra. Arhibīskapa Jāņa Vanaga pamudinājumu ne tikai uzklausīja, bet spēja īstenot Ilze Tomsone, draudzes ērģelniece un muzikālās dzīves vadītāja.

Ilze Tomsone, kura pirmoreiz ērģeles izdzirdēja dzimtās puses Alūksnes baznīcā, ilgus gadus kalpoja Madonā, viņas muzikālais ceļš uz Liepāju ir netipisks, bet piepildīts ar lielu gandarījumu.

Dažādi jauni iespaidu dzintari un dzintariņi man kabatā...

No Liepājas negribas atvadīties, tai gribas teikt tikai tā: ESI ATKAL SVEICINĀTA!

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com