Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Aleksandrs Romans. Ceļš uz tālo pili.“ vāks.

Edvarda Šmite. „Aleksandrs Romans. Ceļš uz tālo pili.“ Intas Sarkanes dizains un makets. Neputns, Rīga, 2022. 159 lpp.

Šīs monogrāfijas iznākšanu gaidīju ar īpašu nepacietību vairāku iemeslu dēļ. Kopš studiju laikiem Latvijas Mākslas akadēmijā nez kāpēc man bija ļoti tuvs Aleksandra Romana diplomdarbs Iesvētību diena. Patika saulainā diena, kurā noris iesvētību procesijas dalībnieku, tikai jaunkundžu, baltajos tērpos. Priekšplānā zaļumos sēž vecas māmiņas, kuras noraugās gājienā. Pamanīju abas sievietes vērotājas sava laika svētku tērpos un 20.gs. sākuma kuplajās frizūrās, kas tik raksturīga bija arīdzan Aspazijai, un kungs pašā labajā malā, iespiests zem koka lapotnes.

Glezna likās kā sena atblāzma no vecāku jaunības, kad liela vieta ikviena cilvēka dzīvē bija ierādīta baznīcai, ienesot ikdienā garīgu ietvaru. Mākslas vēstures apcerējumos Aleksandram Romanam bija ierādīta visai pieticīga vieta, aprobežojoties ar dažiem darbiem – Ainavu ar jātnieku (1910), Smaidošo meiteni (ne vēlāk par 1904). Kad pētīju profesora Jāņa Roberta Tillberga daiļradi, atklājās, ka Aleksandrs Romans ir viņa draugs, strādāja kopā žurnālā Svari un pat pozēja draugam, kad viņš gleznoja altārgleznu Jelgavas Nikolaja baznīcai.

Vēlāk mākslinieks pietuvojās tādēļ, ka dzīves pēdējos gadus strādāja par pedagogu Jāņa Priedes meiteņu ģimnāzijā. Jelgava viņam bija pēdējā vieta, kuru skatīja viņa skaidrās acis. (Jelgava tagad ir manas dzīves centrā, tādēļ visam, kas saistās ar šo pilsētu, man ir īpaši būtiski.)

Trešais iemesls šīm gaidām bija pati autore, kura pēdējos gados pievērsusies mazāk izpētītiem māksliniekiem, kā Johans Heinrihs Baumanis, Jūlijs Feders, Kārlis Hūns. Visi šie pētījumi izceļas ar dziļumu, inteliģenci, vēstures procesu pārzināšanu, stāstījuma atraktivitāti.

Kad nu beidzot Edvardas Šmites pētījums ir ieguvis grāmatas formu un iespējams to izlasīt, atklājās ārkārtīgi interesants dzīves stāsts. Pie tam izrādās, ka privātkolekcijās atrodamas arī citas gleznas, par kurām droši vien daudziem nebija ne mazākās nojausmas. Apbrīnojami ir tas, ka joprojām ir iespējams atrast tik daudz faktus un notikumus, kaut arī pagājuši vairāk nekā simts gadu. Protams, ir jāpēta ne tikai mākslinieka personība un daiļrade, bet arīdzan laikmets un garīgais lauks, kurā viņš dzīvojis un darbojies. Un vēl, un to pierāda cienījamā mākslas vēsturniece, nepieciešama tāpat intuīcija un fantāzija.

Monogrāfijas autore lēnām un skrupulozi izseko Aleksandra Romana dzīves gaitām, cik to ir izdevies atrast. Tā uzzinām, ka Romani bija bagāti Zemgales saimnieki, kuri Iecavas pagasta dzīvē teica savu vārdu. Viņu tuvākais kaimiņš, kad ģimene no Dumpju mājām pārcēlās uz Dāzēniem, bija Lieknas Billēs (tagad Billītes). Tādēļ Edvarda Šmite vietu vietām lietpratīgi citē Straumēnus, tā paverot lasītājam plašāku izpratni par šo romānu kā par Zemgales saimnieku dzīves prasmīgu un pamatotu attēlojumu.

Tālāk citējot Pāvilu Gruznu un citus, izsekojam Aleksandra dzīves gaitām Pēterburgā un studijām Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā. Īpaša uzmanība pievērsta diplomdarbam. Te uzzinām, ka tas tika gleznots Johana Valtera darbnīcā Jelgavā un tā saistībai ar simbolismu un jūgendstilu. E. Šmite paver kādu mazzināmu A. Romana daiļrades lappusi – viņa ilustrācijām Nikolaja Gogoļa stāstiem, kas šobrīd ir īpaši aktuāli kara dēļ Ukrainā.

Atgriezies dzimtajā pusē, mākslinieks apmetās Jelgavā, kur Priedes ģimnāzijā aizritēja viņa mūža pēdējie gadi. Aleksandrs Romans nomira Kristus vecumā – dzīves 33. gadā. Viņš tikai sevi pieteica latviešu mākslā, tomēr bez viņa, kā atzīmē monogrāfijas autore, „Aleksandra Romana skats uz šo grezno mozaīku nebūtu pilnīgs.“ Vēl jāuzsver, ka mākslinieks viens no pirmajiem savās nelielajās ainavu studijās atklāja Zemgales plašumu varenību un monumentālismu, arī poētismu. Pēc viņa laikam tikai Mārcis Stumbris iedziļinājās un saprata Zemgales ainavas vietu latviešu mākslā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“