Arī Pertā svin Jāņus

Palielināt / Enlarge

Jāņubērni ap jau apdzisušu Jaņuguni, bija mazi un lieli un sirmi. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Jāņi Latvijā 2019. gadā. FOTO Jānis Purvinskis.

Diemžēl skaistu Jāņuguni mēs Pertā nevarējām sakurt, tomēr domās un atmiņās par tādiem pakavējāmies caur Purvinsku Jāņa stāstiem par Latvijas Jāņiem un to nozīmi mums latviešiem un latviešu tradīcijās. Tas vien, ka latvieši ir zemnieku tauta, un līdz ar to viņi ir cieši saistīti ar dabu un tās parādībām, kuras viņi izlieto, vadot savu dzīvi. Jāņos ir arī daudz no latviešu ticējumiem, un tās parašas no laiku laikiem tiek lietotas Jāņos. Tāpēc vien ir tik ļoti no svara piekopt un neaizmirst mūsu tautas parašas Jāņos. Mums Līgo un Jāņus ir jāsvin un jāatceras, ko un kāpēc mūsu senči un mūsu tauta kopj Līgo svētku tradīcijas. Ja zaudēsim mūsu tautas īpatnības, mūsu parašas, zaudēsim mūsu tautu un valodu.

Pertā vēl ir saujiņa čaklu latviešu, kuri tāpat kā gan lielas, gan mazas latviešu kopienas izkaisītas pa visu plašo pasauli šajā gadalaikā svin vienu no vissenākajiem latviešu svētkiem – Līgo svētkus ceturtdien, 23. jūnijā.

Pertas Latviešu Centra pagalmā bija pulcējies mazs bariņš cilvēku, kuri atcerējās svinēt latviešu Līgo svētkus. Tā jau pievakarē ap pieciem pēcpusdienā sāka sarasties Pertas Latviešu Valodas klases skolēni un daži Pertas Latviešu biedrības ļaudis. Zālē galds klājās ar dažādiem gardiem ēdieniem un galvenais, ka tur bija gan liels šķīvis ar jāņu sieru, vairāki trauki ar pīrāgiem, alus un rupjmaize, nemaz neskaitot kūkas, dažādus cepumus un citus ēdienus.

Kas mums trūka visvairāk, ir tas, ka Pertā šai laikā nevaram atrast ozolus, no kuriem pīt vaiņagus. Tā nu bez ozollapu vaiņagiem mums bija jāiztiek.

Drīz pagalmā uzliesmoja jāņuguns, un tātad visi Jāņu dienas galvenie rekvizīti jau bija: jāņuguns, pīrāgi, Jāņu siers, alus un vēlāk arī dziesmas. Drīz krēsla pārvērtās par tumsu, bet vēl kādi ciemiņi – Jāņu bērni tomēr atnāca. Nāca gan lieli, gan mazi, gan pavisam maziņi vectēva rokās un arī jau tādi ar sirmiem matiem un baltu bārdu. Ne jau visi spēja pilnīgi sarunāties mūsu latviešu mēlē, bet labvakar sveicienu gan zināja visi. Beidzot bija saradušies tuvu pie divdesmit cilvēku un starp tiem arī bariņš bērnu. Tātad Līgo svētkus šogad atcerējās gandrīz puse no pagājušā gada ļaudīm. Žēl, vai mēs Pertā pazaudēsim šos svarīgos latviešu svētkus?

Stāstot par Jāņu svinēšanu, klases skolotājs mums stāstīja, ka galvenie rekvizīti Jāņu svinībām esot (kā jau minēju agrāk): Jāņu siers, alus, pīrāgi un vēl svarīgāk ir Jāņu dziesmu dziedāšana un pats galvenais – laba izprieca. Tā nu skolotājs mums izdalīja dziesmu lapiņas, un kaut vai bez armoņikas vai kāda cita mūzikas instrumenta mēs vēl kādas Jāņu dziesmas spējām nodziedāt. Paldies, ka skolotāja un vēl kādas trīs, četras balsis vēl visu izturēja. Līgo – mēs varējām piedziedāt visai labi.

Kad mūsu mazie līgotāji sāka pagurt un sāka glausties pie vectētiņa, arī Jāņuguns sāka apdzist līdz Jāņiem nākamgad, kad ceram sameklēt vēl kādus Jāņu bērnus, un mūsu tautas tradīcijas turpināt atcerēties paši un tās nodot tālāk mūsu bērniem un mazbērniem.

Izsaku lielu paldies visiem lieliem un maziem Jāņu bērniem, kuri atrada par svarīgu šo veco mūsu tautas tradīciju Pertā vēl piekopt, nāca šajā aukstajā naktī pasēdēt kopā latviešu pulkā, pamieloties un padziedāt un pamācīties vēl kaut ko, kas padara mūs par latviešiem. Paldies arī visām māmiņām un visiem, kuri cepuši, vārījuši un gādājuši, lai latvieši Pertā vēl varētu nosvinēt Jāņus.

Gaidīsim tad citu gadu Jāņu dziesmas skandināt!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“
2022. gada 23. jūnijā