Valoda, valodiņa...

Sanita Dāboliņa.

ATBILDU UZ JAUTĀJUMU: Vai tagad ir rīts?

Jautājumi mani mēdz sasniegt arī pavisam negaidīti. Tie neatskan tālruņa sarunās, neiekrīt ne virtuālā, ne reālā pastkastē, neparādās nevienā no daudzajām ziņapmaiņas platformām. Tie uzplaukst tieši notikuma vietā. Kādu rītu, pasveicinājusi sētnieci Dzegužkalnā un jau pieradusi, ka liela daļa sētnieku nemaz neatbild vai – labākajā gadījumā – pateicas, izdzirdēju pretjautājumu:

— Vai tagad ir rīts?

Dievs vien zina, kas mocīja viņu šajā pelēkajā rītā, taču pēc manas atbildes, ka sveicienam „Labrīt!“ pieder dienas daļa līdz pat plkst. 12.00, uzdeva vēl vienu:

— Cik tagad pulkstenis?

Bija plkst. 10.47. Iekļāvos!

Aicinu neaizmirst skaistos latviešu valodas sveicinājuma vārdus, kuros cilvēks ietver arī izpratni par dienas ritējumu:

līdz plkst. 12.00 – „Labrīt!“,
12.00–18.00 – „Labdien!“,
pēc 18.00 – „Labvakar!“.

Vienmuļš „Sveiki!“ vai „Labdien!“ visas diennakts ilgumā noplicina gan mūsu valodu, gan mūs pašus. (Te lieku punktu, lai neaizrunātos par dažiem Kanādas jauniešiem, kuri šķita pavisam zaudējuši saikni ar realitāti.)

Sanita Dāboliņa
Laikrakstam „Latvietis“

#latviešuvaloda
#dzimtāvaloda
#raksti #rakstītprieks
#komunikācijakākvalitātesinstruments
#ceļāuztavugrāmatu
#valodairkāupe