Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Grāmatas apskats

Imanta Tillera „Credo“

Laikraksts Latvietis Nr. 736, 2023. g. 24. janv.
Greims Andersons (Graham Anderson) -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Imanta Tillera grāmatas „Credo“ vāks.

Imants Tillers pie sava darba galda. FOTO Ojārs Greste.

Daļa no Imanta Tillera plašā grāmatu klāsta. FOTO Ojārs Greste.

Imants Tillers. FOTO Corinna & Dylan.

Imanta Tillera „Credo“ (Giramondo, 2022, 185 lpp.) 26,95 USD

Melburnas Universitātes Mākslas vēstures profesors Īens Maklīns (Ian McLean) nesen Imantu Tilleru raksturoja kā „savas paaudzes izcilāko starptautisko Austrālijas mākslinieku.“ Tillers vienmēr ir atzinis savu latvisko piederību un tā nozīmi viņa mākslas darbu tapšanā. Līdz ar to Imants Tillers, kā austrālietis, ir jāatzīst par vienu no ietekmīgākajiem Latvijas aizstāvjiem gan šeit, gan ārzemēs.

Credo ir 14 Imanta eseju izlase, kas publicēta kopš 1982. gada. Tās aptver plašu tēmu loku, tostarp viņa personīgo biogrāfiju un mākslinieka attīstību, viņa vecāku izcelsmes valsts vēstures un kultūras ietekmi, sadarbību ar aborigēnu māksliniekiem un sakarībām, kuras viņš atrod starp savu latvisko kultūras izcelsmi un savu ilggadējo interesi par Austrālijas pamatiedzīvotāju mākslu un māksliniekiem.

Tillera vecāki ieradās Austrālijā 1949. gadā. Imants dzimis nākamajā gadā. Viņš studējis arhitektūru Sidnejas Universitātē. Viņa bakalaura grāda diplomdarba nosaukums bija Eļļas gleznošanas ceļvedis iesācējiem (1973). Interesanti, ka tas sakrita ar to, kad Austrālijas valdība par $1,3 miljoniem iegādājās Džeksona Polloka (Jackson Pollock) darbu Blue Poles, uz ko Tillers atsaucas vairāk nekā vienā no savām esejām. Apmēram no šī laika Tillers ir identificējies kā mākslinieks. Pirmās grupas un personālizstādes Imantam bija 1978. gadā, un viņš ir daudzkārt izstādījis savus darbus ārzemēs.

Imants un viņa sieva Dženifera Slatjere (Jennifer Slatyer) pirmo reizi uz Latviju devās 1976. gadā. Viņi apmeklēja „sagrauto Salaspils lauku māju, kurā uzauga mans tēvs“. Taču uz Imanta mātes dzimto vietu Liepāju viņi varēja aizceļot tikai pēc daudziem gadiem. Citā esejā Tillers atzīmēja, ka „Marks Rotko, kaut arī dzimis Dvinskā (tagad Daugavpilī), izbrauca uz Ameriku, no Libau (tagad Liepājas) ostas.“

Tillers ļoti apbrīno aborigēnu mākslu un kultūru. Viņš norāda, ka „vienīgais oriģinālais ieguldījums, ko Austrālija ir devusi pasaules mākslas vēsturē divdesmitajā gadsimtā, ir Austrālijas pamatiedzīvotāju māksla.“ Tillers mēģina „salīdzināt, kaut arī savā ziņā nesalīdzināmas (latviešu) tautasdziesmas, kā kultūras nozīmes nesējas ar aborigēnu sapņu teikām (Dreamings).“

Kādā vēlākā esejā Tillers savas jūtas pret Austrālijas aborigēniem pielīdzina atstumtajiem Latvijas pamatiedzīvotājiem, ko viņš novēroja vizītes laikā Padomju Latvijā. Viņš teica: „Vai latvieši nav pamatiedzīvotāji zemei, kas vēl pavisam nesen, izņemot īsus periodus... bija bijusi kolonizēta vairāk nekā septiņsimt gadus?“

Pēc tam, kad Austrālija 1988. gadā atzīmēja „divsimtgadi“, Tillers saistīja aborigēnu svētku izmantošanu, lai „publiskotu savus mērķus, kā arī kultūras mantojumu“ ar notikumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, tostarp Baltijas ceļu 1989. gada 23. augustā, kas noveda pie „Padomju Savienības atzīšanas Baltijas republikās atdzimstošajam nacionālismam.“

Atkārtota Credo tēma ir, ka Tillers savos darbos izmantojis franču dzejnieka Stefana Malarma (Stephane Mallarme) vārdus: „Kauliņa metiens nekad neizslēgs iespēju“ („A Throw of the Dice will Never Abolish Chance“). Viņš norāda, ka starp notikumiem, kas attālināti viens no otra, varētu pastāvēt neparedzēta saikne, un secina: „Kā gan citādi izskaidrot izmaiņas Rīgā, Viļņā un Tallinā mūsu divsimtgades gadā.“

Tillers citējis arī latviešu dzejnieku darbus, tostarp Ilzes Kalnāres un Zinaīdas Lazdas darbus. Viņš atsaucas uz Lazdas slavenajām rindām: „Šajā zemē pie Daugavas un jūras mums jāizdzīvo bēdas un prieks. Ar naidu mēs atbildēsim ienaidniekam, kas nāks pazemot un izlaupīt mūsu dzimto zemi.“

2018. gadā Imanta izstāde Ceļojums uz nekurieni Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgā pulcēja plašu un iespaidīgu viņa darbu klāstu. Imanta eseja izstādes katalogam iekļauta Credo. Šajā esejā un citos grāmatā iekļautos darbos Tillers apraksta savu Spēka grāmatu, kuras lappuses veido visi darbi, ko viņš ir radījis kopš 1981. gada. Viņš saka: „Man patīk domāt par savu darbu kā par milzīgu, visaptverošu grāmatu, kurā katrs audekla panelis ir grāmatas lapa.“

Tillera zīmols, kas plaši aprakstīts Credo, ir audekla paneļu izmantošana (visbiežāk, gan 25 cm x 37 cm, gan citos izmēros), kas veido viņa lielākos „saliktos“ mākslas darbus. Tajos ietilpst viņa lielākie darbi, piemēram, Diaspora (1992), kas sastāv no 228 gleznas paneļiem, kuri piestiprināti pie sienas, veido, apmēram, 7 x 3m lielu mākslas darbu. Katrs panelis secībā ir numurēts no „viena līdz bezgalībai“. Credo paskaidrojumu piezīmē Imants raksta, ka varas grāmatā „pašreizējais paneļu skaits ir 113 874.“

Vēl viena Tillera darbu iezīme ir daudzu citu mākslinieku darbu „aizņemšanās“ („appropriation“). Iespējams, visslavenākais ir itāļu mākslinieks un rakstnieks Džordžo de Čiriko (Giorgio de Chirico) (1913–1978), par kuru 2018. gada kolekcijā ir publicēta eseja. Citi mākslinieki, kuru darbus Tillers „aizņēmies“, ir vācu mākslinieks Georgs Bazelics (Georg Baselitz) un latviešu gleznotājs un rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš.

Imants apraksta aborigēnu mantojuma mākslinieka Gordona Beneta (Gordon Bennett) Jaunsudrabiņa tēla „atsavināšanu“ („re-appropriation“) gleznā Deviņi rikošeti. Tā bija atbilde uz Tillera gleznu Deviņi šāvieni (1985), kurā izmantotas („aizņemtās“) vācu mākslinieka Bazelica un Austrālijas aborigēnu mākslinieka Maikla Nelsona Džagamaras (Michael Nelson Jagamara) darbu daļas Pieci sapņi (1984). Jagamara ir Warlpiri mākslinieks no nozīmīgās Papunya Tula gleznotāju kustības Centrālaustrālijā. Tillera aizņemšanās bija pretrunīga, kā viņš skaidro esejā Poētiskais taisnīgums – gadījuma izpēte. Tomēr galu galā tas noveda pie daudzu gadu pozitīvas sadarbības starp Tilleru un Maiklu Nelsonu Džagamaru.

It īpaši mani interesēja eseja Pieci Marija Beila (Murray Bail) portreti. Beils ir ikoniska figūra Austrālijas literatūrā. Šogad viņš un Džeralds Mērnains (Gerald Murnane) bija vienīgie austrāliešu rakstnieki, kas bukmeikeru izredzēs tika minēti starp aptuveni 50 pretendentiem uz Nobela prēmiju literatūrā (Bail 40:1, Murnane 20:1). Iespējams, Beils šobrīd ir labāk pazīstams nekā viņa bijusī sieva Helēna Gārnere (Helen Garner), kas vēlāk bija uzmanības centrā ar viņas publicētajiem dienasgrāmatu sējumiem, tostarp Kā beigt stāstu (2021).

Imants Tillers plaši lasa un ir dziļi domājošs. Viņš raksta skaidri, ar stilu un smalku humoru. Ir daudz ko baudīt un mācīties no viņa esejām, kā arī daudzām atsaucēm uz Imanta Latvijas pieredzi un ietekmi. Kā atzīmēts grāmatas ievadā, tā piedāvā „gan personisku kredo, gan veidu, kā izprast mākslu un literatūru, ko veido migrācijas pieredze.“

Graham Andersons
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com