Un maigi dziedot pulkstenis skan...

Ko Tu darītu, ja Tev nebūtu rokas pulkstenis? – vaicā Vilis Mileiko.

Vārds pulkstenis droši vien cēlies no vārda pulsēt. Vari sasist pulksteni pie sienas, bet tik un tā steigsies dienas, tik un tā tie gadi projām ies...

Senāk, kad Dievs radījis pasauli un cilvēkus, cilvēki bijuši bez pulksteņa un tie dzīvojuši simtiem un tūkstošiem gadu ilgi; ne tie palikuši veci, ne miruši, bet cilvēki bijuši tādi pat kā tagad, kas sūdzas, ka Dieva dāvanas tiem par nastu.

Tā kāds vīrs reiz sūdzējies, ka dzīvot tam pavisam apnicis. Dievs uz to cilvēku saskaities, ielicis tam krūtīs pulksteni, un, to uzvilkdams sacījis: lai dzīvo, kamēr pulkstenis apstājas!

No tā laika, katram piedzimstot, krūtīs Dievs pulksteni uzvilcis, un, cik nu tālu katram uzvilkts, tik tālu tas iet. Kad pulkstenis apstājas, tad dzīvošanai ir beigas, tādēļ arī cits mirst jauns, cits vecs, kā nu katram Dievs pulksteni bija uzvilcis.

* * *

Reiz kāds pilsētnieks gājis pie pulksteņu taisītāja. Labdien, meisterakungs! Atnesu Jums pendeli izlabošanai. Bet kur tad pulkstenis? – vaicājis pulksteņmeistars. Pulksteni atstāju mājās, tas iet labi, tikai tas pagāna pendulis arvienu apstājas.

Lai dzīvo pulksteņi un bagātina mūsu dzīvi!

Vilis Mileiko
Laikrakstam „Latvietis“