Līgo veci, līgo jauni, kamēr Jāņu uguns degs...

Palielināt / Enlarge

Līgošana „Tērvetē“. FOTO Dzintra Latiša.

Palielināt / Enlarge

Līgošana „Tērvetē“. FOTO Dzintra Latiša.

Palielināt / Enlarge

Līgotāji „Tērvetē“. FOTO Dzintra Latiša.

Palielināt / Enlarge

Līgotāji „Tērvetē“. FOTO Dzintra Latiša.

„Vai tu nejuti vasaras krēslas stundās staigājam pa Latvijas ārēm pašu Dievu, pelēku mēteli, zīļu jostu?“

Jānis Jaunsudrabiņs

Aukstais rīts un pa dienu solītais lietus nenobiedēja Melburnas Jāņu dienas svinētājus.

Nenobiedēja arī tas, ka bijām palikuši tāds mazumiņš, jo daudzi bija devušies uz Latvijas Dziesmu un Deju svētkiem. Bet tie, kuri bija palikuši, tagad varu teikt, skaisti nosvinēja šo latviešiem tik nozīmīgo dienu!

Kad ieradāmies Tērvetē, Laima pina vainadziņus vienu pēc otra, un tā kā šogad mums bija padevusies zaļa ziema, pateicoties tam, ka daudz un bieži lija, tad vainagus varēja sapīt no mežā atrastiem labumiem un visi vainagi bija viens par otru skaistāki.

Šeit arī tika piedāvāta iespēja doties mežā meklēt papardes ziedu... Kā kuram bija klājies ar zieda atrašanu, neviens gan neatklāja.

Jāņu tēvs un Jāņa māte mūs mīļi sagaidīja un labprāt cienāja ar alutiņu no lielas alus krūkas un Jāņu sieru, kurš bija pat vairāku veidu.

Skaisti skanēja kokle, kuru spēlēja Māra, un visi, kuri vēlējās, varēja pievienoties dziedāt tautas dziesmas no iepriekš sagatavotām lapām.

Liekās, ka arī šajā reizē Dieviņš bija klātesošs un zināja, kurā brīdī kas ir jādara. Tā tas apveltīja mūs ar spirgtu ziemas gaisu un saulīti tad, kad bija jādzied, vai jāapdzied, un lietutiņu tad, kad sanākušajiem bija jādodas pusdienās. Tā pēkšņi uznākušais lietus aukstām lāsēm ne vien saliedēja slapjus rotaļās gājējus, bet visus kopā arī saliedēja zem viena jumta mieloties.

Vietas pie skaisti izgreznotiem galdiem pietika, un visi svinētāji varēja baudīt saimnieču sagādātās pusdienas. Cik dāsnas un bagātīgas tās bija un cik ļoti gardas! Nejauši izvēlētie galda biedri labprāt savā starpā iepazinās (ja, nu kāds kādu nezināja) un labprāt dalījās savos dzīves stāstos.

Pēc gardās maltītes sekoja izloze. Cieši saspiedušies visi zem viena jumta ar lielu vērību gaidīja savas laimīgās lozes. Un dažiem laimīgiem tās arī tika. Pēc tam visi vēl uzkavējās silti sakurinātajā telpā, kad krāsnī šaudījās uguns liesmas un sprakstēja malciņa. Tas kopīgo gaisotni darīja omulīgu, mierpilnu un mīļu. Pār meža malu debesis, kā ar ūdenskrāsām uzvilkta, iekrāsojās daudzkrāsu varavīksne. Tad sanākušie līgotāji vienojās par pēdējo kopīgo dziedājumu – Čikāgas piecīšu dziesmu.

...Līgo veci, līgo jauni,
Kamēr Jāņu uguns degs,
Līgosim mēs šo naksniņu,
Kamēr rīta saule lēks.
Citu gadu gaidīsim,
Kad Jānītis atkal nāks.
Tā lai mūsu bērnu bērni
Vienmēr līgo dziesmas māk.

Nu ko vēl piebilst. Mēs līdz ar saules rietu devāmies mājās, bet bija līgotāji, kuri bija apņēmušies sagaidīt saullēktu, sildoties pie Jāņu ugunskura...

Paldies visiem, visiem, kuri piedalījās šajā kopīgā Jāņu svētīšanas dienā!

Un – citu gadu gaidīsim, kad Jānītis atkal nāks...

Pateicībā,

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“