Kurš gan bez putras izaudzis?

Palielināt / Enlarge

Lauksaimniecības tehnikas parādē saimnieki demonstrē arī jautru izdomu. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Pēc parādes visi interesenti dižo tehniku bez steigas varēja apskatīt un izpētīt tuvplānā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Limbažnieces ar skaņajām balsīm un bagāto repertuāru  tiek gaidītas – pār novadu novadiem. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Putras svētki Lēdurgā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Putras svētki Lēdurgā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Pūtru vāra. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Putru dala. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Tagad jau katrs ābečnieks zina, ka ķirbis pēc izcelsmes ir OGA. Un arī no tā vār gardu putriņu. FOTO Anita Mellupe.

Vasara un saulainais rudens Latvijā šogad ļāvis baudīt ļoti daudzus svētkus zem klajas debess. Pilsētas, novadi, ciemati un pavisam mazi ciematiņi rīko daudzveidīgus pasākumus, tā uzsitot sev uz pleca – mēs esam un mēs par dzīvi nežēlojamies!

Mazs punktiņš Latvijas kartē ir arī Lēdurga. Ilgus laikus tā dzīvojusi radniecībā ar Limbažiem, tad Krimuldu, bet jaunajā novadu kartē pievienota Siguldai. Lēdurdznieki par to vairs nesatraucas – papīra „mērnieku laiki“ jau piemirsušies. Toties Zemes darbiem savs un mūžīgi nemainīgs kalendārs – ko sēsi, to pļausi!

8. oktobra rītā nemierīgais vējš – vētras nakts jaunākais brālis – kā nokaunējies izdzenā tumšos padebešus, lai Putras svētku dalībniekiem nav jāsalien zem lietussargiem. Jo – pa centrālo ielu maršē vietējā varenā lauksaimniecības tehnika, bez kuras plašie lēdurdznieku lauki šodien vairs nav apkopjami. Vislielākais prieks par parādi puišeļiem, kuri kabīnēs lepni sēž blakām tēviem un starodami atbild uz skatītāju rokas mājieniem!

Vecās muižas centra ēku pagalmā lustīgi dzied un spēlē gan Limbažu draiskā, gadu gaitā norūdītā dāmu kopa Reiz bija, gan Siguldas puses folkloristi. Lielā katlā burbuļo ukraiņu vārītais banušs – kukurūzas putra – dzeltena kā saule! Zemnieku saimniecības Zutiņi saimniece Rūta jau devīgi dala „ķinku“ – tā Ziemeļvidzemē dēvē kartupeļu putru. Kā ar samaksu? Pavisam vienkārša – jānosauc tik, kādā vārdā kartupeļu biezeni godājot ēdāja dzimtajā pusē, un lapiņas ar apvidvārdiem jau sāk bagātināt LV karti. Putra, kā tās jāpaskaidro nezinātājam, nebūt nav tikai bērnu ēdiens, it sevišķi, ja to bagātina ar sāļam un saldām piedevām, kuras kopīgam nogaršojumam sanesuši svētku dalībnieki.

Un putru var vārīt arī pārnestā nozīmē – savu interesantu stāstu par „putras vārītājiem“ – valstsvīriem lēdurdzniekiem atvedis vēstures pētnieks Gatis Krūmiņš.

Lēdurdznieki nekad nav bijuši malā stāvētāji. Vai tad viņi to var atļauties? Viņiem lemts lepoties ar īpašu novadnieku – Garlību Merķeli, šeit dzimušu un pirmo putriņu nobaudījušu. Vēl pie reizes sev varam atgādināt – Merķelim bija gods pazīties ar Gēti, Šilleru un Herderu. Arī šie varenie vīri nebūtu varējuši izaugt bez putras un maizes, lai kādā tīrumā labība augusi. Jā, arī no putras var izcept maizi – to svētku dalībniekiem parāda un dod nogaršot prasmīgā saimniece Ance.

Sev un lasītājiem par prieku uzmeklēju populārāko tautasdziesmu par putru:

Biezu putru bērniem vāru,
Auzas devu kumeļam:
Bieza putra bērnus dīda,
Auzas dīda kumeliņu.

Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“