Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Lancmanis teic runu. Fonā glezna „Labības lauki Virsītē. Zemgales ainava“. 2021. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Lancmanis. „Klusā daba ar puķēm“. 2004. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Lancmanis. „Labības lauki Virsītē. Zemgales ainava“. 2021. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Lancmanis stāsta par jauno darbu. FOTO Māris Brancis.

Rundāles pils kunga 80 gadu jubilejas izstādi Imanta Lancmaņa māksla Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas bija apmeklējama vairāk nekā pusgadu no pagājušā gada novembra vidus un šī gada maija beigām, redzēju, bet neaprakstīju savas slimības dēļ. Tagad, kad Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas galerijā divus mēnešus iekārtota viņa darbu izstāde Ainavas un klusās dabas, šis sev dotais solījums ir jāpilda, sak', parāds nav zaķis, neaizbēgs.

Bez šaubām, jubilejas izstāde Rīgā bija plaša un aizņēma visu pagrabstāvu un aptvēra jubilāra visai garo gleznotāja radošās darbības laiku – no studentu gadiem (1959. gadā viņš beidza J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmija Glezniecības nodaļu absolvēja 1966. gadā) līdz pēdējiem opusiem, no kuriem divi, kā zināms, tapa izstādes plūdumā un pabeigtās gleznas tika parādītas skatītājiem tikai izstādes pēdējā laikā. Taču Svētās Trīsvienības baznīcas galerijai nav tik plašas zāles, te ir tikai neliela telpa, kurā, kā tas ir šajā gadījumā, iespējams izvietot vienīgi 14 darbus, pie tam salīdzinoši nelielus. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tāda līmeņa gleznotāju, kāds ir Imants Lancmanis, nevar uzaicināt. Ne tikai var, bet pat nepieciešams, lai senās kultūras pilsētas Jelgavas (kāda tā bija teiksim 19. gs. beigās – 20. gs. I pirmajā pusē) mākslas cienītāji spētu baudīt izcilus gleznojumus, neizbraucot no dzimtās sētas.

Tik nelielai izstāžu zālei ir savas priekšrocības – šeit skatītājs atrodas tikpat ciešā kontaktā ar gleznu, kā tā top mākslinieka darbnīcā. Tātad Trīsvienības baznīcas galerijā varam iztēloties, ko redz autors, stāvot vai sēžot pie molberta ar paleti un otām rokā un uzliekot uz audekla vienu krāsu pigmentu blakus nākošam. Tādējādi nu skatītājs nonāk divvientulībā ar darbu un var lēni un kārtīgi izpētīt katru kvadrātcentimetru, baudot detaļu burvību. Īpaši tas sakāms par Imanta Lancmaņa gleznām, kur būtisks vai katrs sīkums, ko steidzīgs izstāžu apmeklētājs savā paviršībā parasti nepamana.

Tas nozīmē, ka Jelgavā neieraugām ne ciklu par Kalētu klēts vēsturi, ne tik nozīmīgu gleznu kopojumu, kāds ir Piektais bauslis. Revolūcija un karš, vai citus. Imants Lancmanis ir strādājis turpat visos žanros, ieskaitot portretu (laikam gan akti nav bijuši viņa uzmanības lokā). Tad nu tika izraudzīts divu žanru darbi, kas neprasa lielus laukumus – Zemgales ainavām un klusajām dabām, kurās dominē ziedu gleznojumi.

Mākslinieks atzīst, ka lielāko tiesu ainava parasti viņa figurālajās kompozīcijās ir vien fons, uz kura risināta darbība. No Latvijas novadu dabas ainavām viņam vistuvākais ir Zemgales plašums. Tas saistās ar to, ka vasaras brīvlaikos skolas gados pēc kara viņš ar māsu Laumu devās pie vecāsmātes, kuras māja atradās netālu pie Lielupes. Tūlīt pēc kara 20.gs. 40. gadu II pusē vilciens bija vienīgais satiksmes līdzeklis. Tas abus skolniekus aizveda līdz Jelgavai, tālāk bija jādodas kājām. Cilpojot varēja daudz ko redzēt un ieraudzīt, kas paliek iegravēts atmiņā – margrietiņas grāvmalās un pļavās, gārses, dažādas kosas, lāčauzas, zaķauzas un citas zāles, kas tagad gleznotajās ainavās izceļas tuvplānā. Tālāk aiz priekšplāna plešas labības lauki, kādi krūmāji, sili, līdz līdzenums aizstiepjas un piestāj dziļumā pie meža līnijas un retām koku grupām. Gājējus pievilka un apbūra Zemgales bezgalīgie plašumi un lielie gubu mākoņi, kas citur izplēn un sadalās, bet še tie lēni slīd teju vai mūžīgi. Joprojām Imanta Lancmaņa atmiņā palicis vientuļš koks, kas kā lepna ciprese stāv pie horizonta, aicinot kā Dullo Dauku vai Viļa Lāča Vanadziņu doties pretim horizontam un aiz tā. Četras ainavas, viena no tām arī ziemas laikā, atklāj gleznotāja mīlestību uz Zemgales tālēm. Būšot arīdzan citas, izstādes atklāšanā mākslinieks solīja.

Kā studentam jubilāram nācās klusai dabai pievērsties visu mācību laiku. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabājas populārā 1969. gada Klusā daba (šo darbu Jelgavas izstādē neredzam), ko dažkārt sasaista ar foto reālisma ienākšanu komunistu valdīšanas laika mākslā arī Latvijā, lai gan autors to noliedz, teikdams, ka tobrīd šo virzienu viņš nepazina. Viņš gleznoja tā, kā redzēja skārdenes, sakrautas viena uz otras, vitamīnu kārbiņa, metāla litrā iekrauti sīpoli, fonā atvērtas durvis, caur kurām neko neredz un pavērtas durvis, viss precīzi uzgleznots, gaismai izceļot apjomu un materialitāti. Tikpat cītīgi uzgleznotas lauku klusās dabas un ziedu kompozīcijas. Arī Dāvana manai sievai, kas tapusi 20. gs. 80. gados, kad mākslinieks vairs nevarēja negleznot. Tā un arī citas atgādina 17. gadsimta holandiešu klusās dabas. Imants Lancmanis kādā intervijā teicis, ka darbs Rundāles pilī devis iespēju tuvoties pagātnei. Droši vien arī šo kluso dabu gleznošana garīgi viņu pietuvina aizgājušam laikam. Klusās dabas ir detalizēti sīki izstrādātas, ik šķietamam nieciņam ir liela vieta gleznotāja radošajā skatījumā.

„Sapratu, ka tieši ar tādu detalizāciju es radu otru realitāti. Jo tā [glezna] ir detaļām piepildītāka, jo vairāk var redzēt, ka glezna nav manis radīta, bet gan to ir paveikusi daba,“ kādā intervijā atzītas Imants Lancmanis.

Tagad, kad viņš ir brīvs no darba stundām pilī, viņš var gleznot, cik tīk, un to viņš arī dara – glezno ar baudu, izteikdams to, kas sakrājies pa šiem gadiem, kad nebija varējis nodoties šai sirdij tīkamai nodarbei. Par to liecina arī Klusā daba ar pēcjāņu pušķi, ko jelgavnieki ieraudzīja tikai izstādes atklāšanas dienā, vēl rīta pusē mājās uzliekot pēdējos krāsu punktus.

Tā nu Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornis turpat divus mēnešus ļoti intīmā atmosfērā skatītājus izbaudīt šos mazos šedevrus.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“