Juris svētkos (10)

Palielināt / Enlarge

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs tiekas ar XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku virsdiriģentiem, virsvadītājiem un kolektīvu vadītājiem. FOTO Ilmārs Znotiņš - Valsts prezidenta kanceleja.

Palielināt / Enlarge

XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku virsvadītāja un XVI Latviešu Dziesmu un Deju svētku Kanādā rīcības komitejas priekšsēde Selga Apse un Latviešu Dziesmu svētku biedrības Kanādā priekšsēdis Juris Ķeniņš tiekas ar Latvijas prezidentu Edgaru Rinkēviču. FOTO Ilmārs Znotiņš - Valsts prezidenta kanceleja.

Palielināt / Enlarge

Māra un Juris Ķeniņi Mežaparkā. FOTO Juris Ķeniņš.

Palielināt / Enlarge

Māra un Juris Ķeniņi 11. tramvajā. FOTO Juris Ķeniņš.

Palielināt / Enlarge

Jubilāre vijolniece Laura Zariņa un Linda laivā. FOTO Juris Ķeniņš.

Palielināt / Enlarge

Juris Ķeniņš, kora „Aura“ diriģents Edgars Vītols un Arturs Jansons pārrunā kora dalību dziesmu svētkos Toronto. FOTO no Jura Ķeniņa personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL764, LL765, LL767, LL768, LL770, LL771, LL777, LL778, LL779.

Lēni nāca, drīz aizgāja ir vārdi kurus visbiežāk lieto runājot par Ziemassvētkiem. Bet, ilgi gaidītie Dziesmu un Deju svētki Latvijā, svētku 150gades zīmē jau bija sasnieguši savu pēdējo dienu. Pat svētku kalendārs manīja beigas – svētdienas programmā norādot „tikai” Vokālo ansambļu sadziedāšanās vairākās vietās Vecrīgā un Noslēguma koncertu, kam sekos Sadziedāšanās nakts, līdz paredzētiem plkst. 5 no rīta.

Bija citi veidi kā pavadīt pēdējo dienu. Māra devās uz Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādi Vainagošanās – spilgts slavinājums sievietes galvasrotai.

Pats biju no Kanādas kopā ar deju virsdvadītāju Selgu Apsi izpelnījušies ielūgumus uz Prezidenta Rinkēviča Dziesmu svētku pieņemšanu Rīgas pils dārzā. (Dārziņš atrodas gandrīz zem Vanša tilta. Noteikti tie, kuri gāja pāri tiltam ar kājām, varēja brīnīties, kas tur notiek.) Uzzināju, ka iepriekšējā dienā turpat bija arī inaugurācijas pieņemšana. Bet mums toties laimējās Prezidenta pirmā pilnā darba dienu. Un kas par veidu, kā ievadīt savu prezidentatūru: ar Dziesmu svētku Noslēguma koncertu, ko tiešraidē skatīsies latvieši visā pasaulē – noteikti lielākais televizora skatītāju skaits, varbūt ar izņēmumu hokeju, varbūt basketbolu. Bet daudz! Klātienē, kurš no Latvijas kultūras elites būtu noraidījis šādu ielūgumu?

Mums Kanādā ne arī Selgai vai man, Prezidents Rinkēvičs nav svešs, jo gan Latvijas, gan Kanādas Ārlietu ministri (Kanadai Chrystia Freeland) uzrunāja svētku viesus 2019.g. Atklāšanas koncertā. Klausītāji toreiz pacietīgi uzgaidīja aizkavējušos ciemiņus, bet arī novērtēja sniegto un noteikti nevarēja iedomāties, kādas briesmas būs sagaidāmas pasaulē, gan Covid, gan Ukraina.

Prezidents piedāvāja garšīgas uzkodas un dzirkstošu vīnu (nē, tie nebija Ādažu čipši vai Valmiermuižas alus), bet citi vietējie gardumi. (Apmeklējot kādu sarīkojumu nesen Toronto, man viena cienījama saimniece norādīja, ka Kanādā mēs arī mākam gan audzēt garšīgus dārzeņus, gan cept un vārīt brīnumus. Taisnība: mēs mājās paši arī skābējam savus kāpostus, kurus šmorējām taukos, Mārai pieliekot visādas maģiskas vielas. Prezidents nepiedāvāja ne skābus kāpostus, ne kartupeļus, ne desas, tātad – nevaram salīdzināt.) Tortes ziņā mūsu mākslinieces konkurē jebkuru kafejnīcu Rīgā.

Selga un es katrs darījām savu Dziesmu un Deju svētku Kanādā biznesu, izmainoties ar vizītkartiņām, pārrunājot kopējus projektus un jūsmojot par 150gades svētkiem. Pēc kopbildes mēs ar Selgu pacietīgi gaidījām savu kārtu fotografēties ar Prezidentu un ielūgt uz svētkiem Kanādā. (Oficiāla vēstule vēl nebija nosūtīta, tā kā viņam vēl amats nebija dienu vecs.) Iedevu ledusskapja magnetu kā mazu piemiņu no tikšanas ar kanādiešiem.

Tad steidzīgi mājup siltā pēcpusdienas saulē, šur un tur – pie Pulvertorņa, pie Lielās ģildes sastopot vokālos ansambļus, kuri kursēja pa Vecrīgu. Milzīga slodze šīm grupām, jo vēl būs vakara koncerts. Dabīgi, katrs dziedātājs grib ne tikai dziedāt lielajā korī, bet parādīt, ko viņš pats arī spēj.

Pēc vieglām pusdienām vietējā Lido, gatavojamies garajam vakaram. Šoreiz bija labas biļetes no PBLA saimes, iegūtas kā svētku sadarbības partneriem, un visapkārt sēdēja PBLA kolēģi un darbinieki no dažādām valsts iestādēm. Forša kompānija, ar kuru dalīt šo pēdējo vakaru.

Jau ilgāku laiku biju sekojis procesam, pats arī šad un tad pieliekot savu balsi kā Lilijas Zobens vietnieks Dziesmu svētku mākslinieciskā padomē, kura atbild par visu svētku norisi. Kādu īsu laiku Covid dēļ bija rūpes, ka svētki būs jāatliek uz 2025.g., bet tad tie vairs nebūtu nekādi 150gades svētki! Manā pieredzē jaunums bija īpašs kora koncerts Tīrums – atsevišķs koncerts nebija agrāk bijis. Pie Noslēguma koncerta rīkošanas noteicēji izvēlējās vadītāju (koru, deju grupu un pūtēju) kolēģiju, viss virsdiriģenta un savā laikā kora katedras vadītāja Mūzikas akadēmijā Romāna Vanaga spējīgās rokās, ar lielu skaitu dižiem palīgiem.

Kaut koncertā piedalījās gan pūtēji – kādi 1 800, gan ap 2 200 dejotāji, kurus diemžēl no mūsu sēdvietām nevarējām redzēt (labāks skats televizorā, īpaši, kad dejoja skatītāju ejās mums tieši priekšā), tomēr lauvas daļa piederēja koristiem – pēc oficiāla skaita 17 296. (Un šoreiz uz Mežaparka jaunās estrādes, visiem bija sēdvietas!)

Zināju, ka koru repertuāra kodols koncertā būs hiti, un ka koristi bija aptaujāti ne tikai par repertuāru, bet arī par virsdiriģentiem. Dabīgi, ar tādu pieeju liela cerība ārpus Latvijas komponistiem un diriģentiem nebija, bet tomēr vietu izcīnīja virsdiriģente Lilija Zobens, Londonas kora diriģente, arī izdevniecības Mūzika Baltica līdzdibinātāja un komponists Helmers Pavasars. Varētu pieskaitīt arī Jāni Norvili, jo dziedāja viņa 1934.g. Vakarjundu (Svēts mantojums). Bet diasporas spožākā zvaigzne neapšaubāmi bija Lolita Ritmanis ar jaundarbu pūtējiem (ko jau dzirdēja dažas dienas agrāk Andrejostā, arī šovakar) Pāri laikiem, skaņdarbs instrumentālai grupai Uz gaismu, un lielam korim pie koncerta tēmas Kopā augšup pasūtījums – Augšup dzīvība skan ar Rasas Bugavičutes-Pēces vārdiem. Varēja ekrānā redzēt kā Lolita smaidīja, sēžot pie klavierēm Mežaparka estrādē, šo godu bieži piedāvājot komponistiem kā Zigmaram Liepiņam un Raimondam Tigulam. Tiešām hiti viens pēc otra. (Rīkotāji svētkiem Kanādā lietoja līdzīgu pieeju, arī prasot koristiem no Kanādas, kuras dziesmas likt 2024.g. kopkora programmā no abiem lieliem koncertiem Mežaparkā.) Proti, Latvijā dziedāja un Kanādā dziedās: Beverīnas dziedonis, Dziedot dzimu, dziedot augu, Pavasara apdari Mazs bij' tēva novadiņis, Jāņa Cimzes senā apdare Krauklīt's sēž ozolā, Jāņuvakars, Tigula Rīta un vakara dziesma, nelaiķa Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava un, protams, Gaismas pils. Atkārtosim no 2019. g. Raimonda Tigula Lec, saulīte, un ceram, ka šoreiz gaismas neizdzisīs pirms vārdiem Lec, saulīte, spīdi spoži.

Koncerts brīnumu pilns, fantastisks. Pirmo reizi klausītājos pieredzējām citu brīnumu: saulainā vakarā saule tieši acīs pirmo koncerta stundu. Jo šī nedēļa bija pirmā reize, kad gan koristi, gan klausītāji piedzīvoja jauno estrādi; ir vēl eksperimenti, ko veikt līdz optimālākai skaņai, arī slīpēt apskaņošanu. Viens virsdiriģents man sīki skaidroja fiziku, kā atbalss var skanēt gandrīz nemanāmi zemākā toni – nez vai sapratu. Pēc koncerta sekoja nerimstoši aplausi, līdz atdalījās paaudzes. Viena paaudze palika līdz agrai rīta stundai, citas prātīgi devās uz 11. tramvaja galapunktu un atkal kā laimīgas siļķes iespiedās, netrūkstot dziesmu mājup ceļam. Vareni noslēgti svētki!

Pirmdien vēl bija daži jauki pienākumi pirms otrdien uz īsto dzīvi. Mums pietrūka, ka vairs nebija brīvais radio no Vērmanes dārza, vairs nemudžēja tauta (vairs nebija garas rindas pie Lido). Toties bijām aicināti svinēt dzimšanas dienu vijolniecei Laurai Zariņai. (Vēl nav par vēlu iegādāties viņas Canadian Amber ierakstu ar Jāņa Kalniņa vijoles koncertu, ko viņa „dzīvi“ spēlēja svētkos Toronto 2019.g.) Laura un ģimene bija sarunājuši kuģīti, kuru mājvieta ir kanālā pie operas. Kapteinis mūs aizveda arī uz Daugavu – agrāk nepiedzīvots skats. Lauras māte gādāja par kliņģeri, meita Linda izdalīja konfektes, un Lindas tēvs rūpējās par slāpēm.

Un pēdējā oficiālā tikšanās bija ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes kora Aura diriģentu Edgaru Vītolu, un pārrunājām gan kora viesošanos Kanādā, gan koncertu ar repertuāru no ārpus Latvijas, ko sniegs 27. septembrī Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē. Tikšanās pie jaukām vakariņām ar svaigi lasītām meža sēnēm bija skaista atvadīšanās no burvīgām 10 dienām tēvzemē.

Pārlasīju Nikolāja Kalniņa dzejoli Dziesmu svētkos: „… To brīnumu es piedzīvoju, Ka tauta jūras spēku gūst … Kad augšā cēlās gaismas pils, Kad šalca lielais dziesmu sils.“

Latvija, Tu esi tik skaista, gan Tava daba, gan Tava kultūra, gan Tava tauta. Tu esi liela un maziņa, maiga un varena. Bet galvenais – Tu esi, un mēs esam: Latvija!

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr. 37