Sirojums, austeres meklējot (3)

Palielināt / Enlarge

Sirojuma vietas. Map by FreeVectorMaps.com; https://freevectormaps.com/

Palielināt / Enlarge

Starp austeru dobēm. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Zvejnieks cīnās ar zilo tunci. FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Austeres. FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Suzanna pie restorānu NOLA. FOTO Kristaps Zariņš.

Otrais turpinājums. Sākums LL781, LL782.

Ceļamies ar rīta sauli un mazliet pirms pirmā telefona zvana no ģimenes un draugiem, vēlot Suzannai laimes dzimšanas dienā. Labi, ka biju paslēpis viņas apsveikumu kartiņu zem mana spilvena un varēju to pasniegt viņai ar saldu bučiņu starp telefona sarunām.

Laiks saulains, kad dodamies ceļā uz austerēm, bet diemžēl nomaldamies, ņemot nepareizu pagriezienu, kad piebraucam tur, kur ceļu remontē. Tomēr maldošā ekskursija veda mūs tur, kur citādi mēs nebūtu braukuši, un satikām jauku un izpalīdzīgu vietējo iedzīvotāju, kam bija laba zināšana par lauku ceļiem, un drīz bijām atkal drošā ceļā uz šodienas austerēm.

Ar visu nomaldīšanos mēs tomēr ierodamies laicīgi un, novietojot auto plašā laukumā starp lieliem traktoriem, ejam sameklēt mūsu ekskursijas sākuma punktu.

Ejam virzienā uz plašu iebrauktuvi ūdenī, kur nepārtraukti darbojās traktori, velkot laivas no ūdens, un pasēžam tur, apbrīnojot zvejnieku čaklumu un darbīgumu. Pēkšņi arī piebrauc mūsu izbraukumu kuģītis, un, kad tas droši piesēts, esam palūgti uzkāpt. Šodienas austeru izbraukumā pieteikušies astoņi baudītāji. Kad visi esam sanākuši un sasēdušies, braucam ūdeņos.

Mūsu pavadonis stāsta, ka austeru saimniecība šajā rajonā iesākās jau 1840. gados, kad atrasti dabiskie vietējie ēngāsi (Angasi) – austeru dobes, un saimniecība ātri pieauga līdz 1870. gadiem, kad šeit darbojās, apmēram, 30 ekskavatoru kuteri, katru gadu izzvejojot no jūras bedres vairāk nekā 900 tonnu austeru. Saimniecība turpinājās nepārtraukti līdz pat 1945. gadam, kad diemžēl izbeidzās, jo saimniecības stratēģija neņēma vērā vajadzību atjaunot ražu. Vairākas reizes mēģināja atsākt šo saimniecību, bet, lietojot nepareizās šķirnes, tas neizdevās. Tomēr, kad 1969. gadā ieveda šķirnes no Japānas, saimniecība atsākās un no 1973. gada līdz šai dienai ražu atkal ved uz tirgu. Un es esmu laimīgs par to, jo austeres man ļoti garšo!

Pusotras stundas braucienā apciemojam vairākas austeru dobes, paklausāmies stāstus par austeru audzināšanu un apkārtni, nogaršojam vietējo ražu, noskalojot to ar saldu rozā vīnu. Novērojam delfīnus, kā tie lēnam slīd mums garām rotaļājoties ūdeņos, un pēkšņi laiku notecējumu nemanot, esam atpakaļ pie osta, bet nesteidzamies mājup, pakavējoties ūdens malas restorānā uz balkona, pasūtot jūras ražu sautējumu, ko piedāvā sasildītā, vareni apaļā maizes kukulī.

Laiks pieturas patīkams, un nopērkam kūkas gabaliņus, ko paņemt līdzi, jo gribam pasēdēt tuvāk pie ūdens, pirms dodamies mājup. Pie izejas durvīm varens ledus skapis pilns ar austeru maisiņiem, kas redzami caur stikla durvīm, bet atturamies no pirkšanas. Pietiks ar kūkām, jo šovakar vēl baudīsim kāzu jubilejas svinēšanas vakariņas glaunā itāļu restorānā un negribu samaitāt ēstgribu pirms vakariņām.

* * *

Nākošā rītā brokastojam uz mūsu balkona, vērojot delfīnu baru, kas lēnam peld garām, un pārrunājam vakardienas jubilejas svinēšanu. Suzanna šorīt cieš no rīkles iekaisuma un var tikai klusi čukstēt, atstājot man galveno runāšanas lomu, bet viņa vakardien bija galvenā fotografētāja, un pie katra mana atmiņu stāstiņu viņa parāda skaistu uzņēmumu, ieskaitot pat pusdienu vareno maizes kukuli un jubilejas vakariņas, Suzannas ķemmes gliemenes un manu zilā tunču fileju.

Pēc brokastīm, kad esam sasildījušies, sēdot uz balkona rīta saules siltumā, lēnām silti saģērbāmies un braucām apskatīt dažus ieteiktos vietējos skatus. Kā pirmējo braucam uz ostu, kurienes darbojas dienvidu puslodes vislielākā zvejnieku kuģu flote.

Zvejniecība šeit iesākās sen, sen atpakaļ pirms balto cilvēku ierašanās, kad vietējie Barngarla cilts aborigēni, dzīvojot pie jūras siltākos gadalaikos, jūras ieteku strautos lietoja ne tikai šķēpus un pat pašu rokas zivju medībās, bet arī strautos iebūvēja murdus, lai ķertu zivis. Ir rakstīts, ka viņi arī izmantoja kādu speciālu bumerangu, vadnu (wadna), kas it kā tikai arī lietots kaut kur tālā Ziemeļaustrālijā, bet nesastapu it nevienu zvejnieku, kas varētu man pastāstīt kaut ko par šo rīku. Valzivju medības iesākās jau 1820. gados, kad franču vaļu medību kuģi sāka šinī rajonā darboties, bet zvejniecība tikai patiešām uzplauka vairāk nekā 100 gadus vēlāk, kad 1950. g. šeit tika būvēts traleris Takoma – 120 tonnu kuģis, 84 pēdu garumā, tieši domāts zilo tunču zivju medībām, kas darbojas vēl šodien, bet tikai vedot jūrā izbraukumos tūristus.

Atstājot ostas rajonu ceļā uz pusdienām kalnos, braucam garām veselai rindai zivju produktu fabrikām un noliktavām, redzams atbalstot šejieni kā varenu jūras ražu centru.

Peteru Tīkelu (Peter Teakle) vīnu dārzs un restorāns atrodas netālu no ostas rajona. Piebraucam auto novietošanas laukumam pēc tikai 15 minūtēm. Lain un Lejbel (Aukle un Etiķete) restorāns kādu laiku nedarbojās, jo bija slēgts kovida dēļ, bet nesen atsāka darbību un esot atkal uzskatīts kā viens no vislabākajiem restorāniem, ja ne pat vislabākais Port Linkolnā. Sludinājumos rakstīts, ka restorāns esot vairākas reizes apbalvots ar slavenajām Pavāru Cepures (Chefs Hats) balvām, un pie tam – arhitektūra arī ļoti pievilcīga. No ārpuses atgādinot vīnu mucas, bet iekšpusē galdi salikti ar godīgiem attālumiem, dodot viesiem skaistu skatu uz vīna laukiem un kalniem. Ēdienkarte piedāvā nelielu, bet siekalu kārdinošu izvēli. Dalījām mūsu abelōnu, vēzīšu, cepto kartupeļu un cepto puķkāpostu izvēles, noskalojot ar vietējo sarkano vīnu un kafiju. Ja es būtu smēķētājs, tad noteikti kādu aromātisku cigāru būtu aizdedzinājis!

Saule jau līgojās rietumu virzienā, bet netālu no restorāna atrodas Vinter Hila (Winter Hill) skatu laukums. Dodamies turp. Esam vienīgie apmeklētāji, un varu ērti novietot auto, kur kāpnes ved uz skatu verandu, un labi, ka tā, jo kaut gan būtu prātīgi mazliet pastaigāties pēc mūsu glaunā mielasta, man tomēr trūkst luste to darīt. Neierobežots skats stiepjas katrā kompasa virzienā, un varam saskatīt vietas, kuras beidzamās dienās apmeklējām, ieskaitot attālo Kofinbeju. Suzanna nodarbojas ar fotografēšanu, kamēr es apmierinos ar skatīšanos, bet drīz arī dodamies uz naktsmājām. Jāsapako somas, jo rīt dodamies ceļā uz Kauvelu, kur pārgulēsim pirms prāmja braucienu pāri Spencera līcim uz Adelaidi.

* * *

Rīta debesis bez mākoņiem, un saule patīkami atstarojās jūras līcī, aicinot iet pastaigā pirms dodamies ceļā. Samaksājot rēķinu, atstājam auto turpat pie viesnīcas, un ejam. Var manīt, ka vietējie gatavojas nākošajiem atvaļinājumu laikiem, jo gar krastmalu strādnieki cītīgi darbojas, remontējot vai būvējot gatvi, sēdvietas, galdiņus, ierīkojot dārzus un noklājot zemi ar velēnām, kur zālīte jau nomīdīta. Pastaiga saulītē ļoti patīkama un ved mūs garām tunču zvejnieka tēlam, rādot zvejnieku cīņā ar milzīgu zilo tunci, velkot to zivi no jūras laivā. Netālu no zvejnieka stāv zirga tēls – slavenais tīrasiņu sacīkšu zirgs Makaibī Dīva, kas trīs reizes uzvarēja Melburnas Kausu 3 km sacīkstes pret slaveniem zirgiem no visas pasaules. Metjūs Flinders, ar kaķīti Trim ap kājām, ieradās šeit 1802. gadā savā Austrālijas izpētīšanas ceļojumā, un viņiem arī pa godu pie krastmalas skaista skulptūra.

Pa ceļam uz prāmju izbraukšanas vietu vēl piebraucam līča krastmalai apskatīt dažus miestiņus netālu no mūsu maršrutu, kur galvenokārt atrodas vasarnīcu būves, bet ap pusdienlaiku esam atpakaļ Tambībejā, kur bijām pāris dienas atpakaļ pie graudu torņa freskām.

Laimīgā kārtā no pusdienas pieturpunktu līdz naktsmājām tikai 113 km, un ceļrādis iesaka atlikt 71 minūti braucienam. Ceļa karte rāda, ka pa ceļu būs 3 miestiņi, kuros patstāvīgo iedzīvotāju skaits neliels; Port Nīl (Neill) – 152, Arnobejs – 227 un Port Gibbon – 15. Brošūrā stāsta, ka visas vietas populāras zvejniekiem, ūdens slēpotājiem un dabas un karavānu cienītājiem; tātad iedzīvotāju skaits pamatīgi paceļas ne tikai skolu brīvdienu laikos, bet arī nedēļu nogalēs. Mums laiks diezgan piebraukt apskatīties, kas ikkatrā esot tik pievilcīgs.

Visās pieturvietās laiks it kā apstājies. Nemanām ne iedzīvotājus, ne garāmbraucējus. Vienīgais krogs šinī apkārtnē – Port Nīlā arī pašlaik nedarbojas. Tomēr jūras skati ir pievilcīgi, un varu iedomāties, ka būtu lieliski atgūt elpu šeit, sēdot pie telts vai karavānas, darot galīgi it ne ko!

Mūsu pēdējo vakaru Ēra pussalā (Eyre Peninsula) pavadām Komercialā hotelī, kur par godu šī rajona jūras devumam, pasūtam austeres, ceptu zivi un astoņkāju salātus. Viss lieliski pagatavots, pasniegts un noskalots ar šīs pussalas sauso vietējo baltvīnu. Labi arī, ka nākošā dienā brauciens uz prāmja ostu netāls, tikai 15 km, un nebūs jāceļas agri, jo vietējā sieviešu basketbola komanda ieradās ar uzvaras kausu un sāka cītīgi svinēt savus panākumus. Ko citu darīt, ja ne svinēt līdzi, it sevišķi, ja ir zināms, ka mēs no tālās Kvīnslandes, un gan jau šeit ieradušies viņu panākumu dēļ!

* * *

No rīta ceļamies bez steigas, un pēc brokastīm uz balkona ir laiks pastaigāties, apskatīt jauno krastmalas ostas pārbūvi, kas gatavojas nākošām tūristu sezonām. Suzannai par laimi, ir lietoto drēbju un mantu veikaliņi, kur viņa nopirka šalli, bet es grāmatu mūsu ceļojumam pāri līcim uz Adelaides pusi.

Ierodamies ostā laicīgi, bet priekšā jau stāv vairākas mašīnas, gaidot prāmi. Piesakāmies birojā, kur saņemam pieprasītās biļetes, un nopirkuši kafiju, gaidām prāmja atbraukšanu no līča otrās puses. Gaidot prāmja atbraukšanu sarēķinu, kādu ietaupījumu iespējams sagaidīt iepretim braukšanai visu ceļu ar auto. Prāmja cena sanāk $222, ieskaitot auto, šoferi un vienu līdzbraucēju. Braucot visu ceļu no Port Linkolnas līdz Adelaidi būtu jāceļo, apmēram, 670 km, un bijām pieteikušies pa ceļam pārgulēt Port Pīrī (Pirie). Pārguļot Kauvelā, ne Port Pīri, ietaupījām $80, vēl $85 nelietojot benzīnu un pie tam, apmēram, četras stundas, nesēdot pie stūres, vadot auto pa ceļiem, kuri jau nobraukti... bet varam ērti pastaigāties pa prāmi, kamēr kapteinis ved mūs 2,5 stundas braucienā pāri līci. Pēc manām domām, vērts gan!

Bet pēkšņi prāmis ir klāt, un, kad visi atbraucēji izlaisti, lēnam sāk lādēt mūs, bet tikai ar šoferi pie stūres. Visi citi ceļotāji kāpj uz prāmja pa pasažieru ieeju. Iebraucot prāmja vēderā, jānovieto auto, kur dežurants rāda, un esam tik tuvu novietoti viens pie otra, ka nevaru durvis galīgi atvērt, lai ērti izkāptu no auto. Kad uzkāpju, atrodu Suzannu, kur sēdvietas pasažieriem; viņa ieņēmusi sēdvietas mums abiem ar plašu skatu pāri prāmja priekšgalam. Brauciens patīkams, un ir laiks pastaigāties, palasīt un paēst pusdienas. Daudz ērtāk nekā vadot auto. Galīgi nemanot laiku, pēkšņi sauc šoferus ieņemt vietas, jo drīz būsim galapunktā!

Divas stundas pēc nobraukšanas no prāmja esam jau Adelaidē pie Horizontu (Oaks Horizons) viesnīcas, kur pārgulēsim trīs vakarus. Suzannas viesnīcu izvēle izrādās ļoti praktiska, jo esam tuvu ne tikai visām iekšpilsētas atrakcijām, ieskaitot Torensa upi, bet arī brīvajam tramvaja maršrutam, kas dod iespēju plašāk apskatīt Adelaides priekšpilsētas. Mūsu istaba pietiekoši ērta, un skats pāri iekšpilsētai arī pieņemams. Taču jau nesēdēsim pie loga, skatoties uz āru, būsim paši tur – iedzīvoties Adelaides gaisotnē. Kaut gan esam nedaudz noguruši, kad somas mazliet izpakotas, ar pilsētas plānu un lietussargu padusē dodamies apskatīt tuvāko apkārtni.

Ejot ap stūri no mūsu naktsmājam, iegriežamies Hindlī ielā, kurā no mūsu balkona saskatījām vairākus restorānus un mūzikas telpas, bet šodien, pirmdiena, – tie slēgti. Pie mums Goldkostā tie darboties pilnā sparā. Ejot tālāk, ielas nosaukums mainās uz Randel Mol, kur ceļš slēgts automobiļiem un satiksme tikai kājnieki, pa kuru lēnam pastaigājamies līdz gatves galam, ieskatoties veikalos, apbrīnojot skulptūras, noklausoties dažus ielas mūziķus un pasēdot, lai paēstu vieglas vakariņas, pirms atgriežamies atpakaļ uz naktsmājām.

* * *

Brošūra Adelaide. Izplānota Dzīvošanai (Adelaide. Designed for Life), ļoti praktiska, jo ne tikai parāda brīvo autobusu maršrutu, kas dod iespēju apciemot visas pilsētas malas bez maksas, bet arī ērti salokama kabatas lielumā. Kad tas izdarīts, ejam sameklēt tuvāko autobusu pieturas vietu.

Ja būtu cītīgāk ieskatījies brošūras paskaidrojuma tekstā, būtu sapratis, ka zilie punkti atzīmē autobusa pieturas punktus pasažieru iekāpšanai, un ietaupījis mazliet kurpju zoles ādas, nemaz neminot laiku un pašu apmulsumu, jo, kad redzu pretim braucot mūsu izvēlēto 98A autobusu, tas pabrauc mums garam, nogriežās pa labi un apstājas. Izvelkot no kabatas glīti salocīto brošūru, redzu, ka autobuss apstājies tieši tur, kur kartē parādās zils punkts. Nesaku it nekā, bet vedu Suzannu tālāk līdz tam zilajam punktam, kas mazliet vēl uz priekšu mūsu iešanas virzienā. Nogaidot 20 minūtes, kāpjam nākošajā.

Bezmaksas maršrutu izmanto ne tikai tūristi, bet arī vietējie iedzīvotāji, jo tas grozās cauri ziemeļu un dienvidu Adelaides priekšpilsētām, kur atrodas ne tikai iepirkumu veikali, restorāni un glaunas mājas, bet arī skaisti dārzi, parki, golfa laukums, zooloģiskais un botāniskais dārzs, tirgus laukums, ķīniešu kvartāls un pie Adelaides rātsnama – galvenais informācijas centrs. Braucot nožēlojam, ka būsim šeit tikai pāris dienas, jo pie katra pieturpunkta redzam kaut ko pievilcīgu. Būtu jauki pavadīt kādu laiciņ pie katra, bet paliekam sēžot un vērojot līdz nonākam pie tirgus, kur arī izkāpjam, jo gribējām iepirkt svaigu maizi, sieru un kādu sārtu desiņu launagam atpakaļ mūsu viesnīcā.

Baudot iepirkumus pie svaiga baltvīnu, pārrunājam, cik Adelaide mainījusies kopš mūsu iepriekšējā apciemojuma pirms 10 gadiem, kad bijām šeit festivālu laikā – martā un nolēmām, ka vajadzēs atgriezties te pavadīt ilgāku laiku nekā šoreiz.

Pilsētas plāns rāda kājnieku taciņu, kas stiepjas gar Torensa upes abām malām ar pārejām pie vairākiem tiltiem. Laiks turas mākoņains, bet neliekās uz lietu, tādēļ nolēmām iet pastaigā gar upmalu un kaut kur pasēdēt paēst vēlas brokastis, vai agras pusdienas.

Tieši pāri ielai no mūsu naktsmājām Adelaides Konvencijas centrs, kur darbojas kāda sanāksme, un nodomājam iet tur sameklēt ēdienu, jo noteikti tur darbojas kāda bufetītē. Diemžēl, dežurants pie durvīm vēlās redzēt mūsu ieejas kartiņas uz sanāksmi, bet, kaut gan nelaižot iekšā, laipni paziņo, ka ja ejam pa trepēm lejā pie upmalas, tur darbojas ēdnīca, kas pieejama visiem. Pateicamies un ejam sameklēt.

Aiz Konvencijas centra trepes ved lejup uz ēdnīcu, no kurām skats pāri plašam, labi apkoptam zaļam mauriņam un Torensa upei uz Adelaides futbola sportu laukumu. Ēdnīcai arī īpatnējs nosaukums – Haum Graund (Home Ground), atbilstot tās novietojumam ar skatu tieši uz sporta laukumu. Tā kā brokastu ēdāji jau sen aizgājuši un pusdienu ļaudis vēl nodarbināti ar darbu vai citu aktivitāti, tikai viens ārējais galds aizņemts un brīvas sēdvietas pēc mūsu izvēles. Suzanna apsēžas, kur patīkama ēna ar labu skatu uz upi un dārziem. Redzot, ka pāris pie blakus galda bauda dzirkstošo vīnu, pieprasām to pašu un vēl ceptas olas, speķi, sēnes un grauzdētas maizes šķēles. Lēni baudot mūsu brokast-dienas, novērojam daudz staigātājus gar upmalu un airētājus, kuri cītīgi trenējoties kādām skolas sacīkstēm, un ierosināti skatoties visas nodarbības, ejam arī pastaigāties gar upmalu.

Taciņa seko upmalai garām izbraukumu kuģīšu piestātnei un airētāju dokam, kam blakus dažādi izīrējami laivas un kāju dzīti ūdens trīsriteņi, bet mēs turpinājām pa cietzemes taciņu līdz tiltam, kur pārejam uz upītes otro pusi un griežamies atpakaļ viesnīcas virzienā. Staigāšana pavisam ērta, un no krastmalas skats atpakaļ uz pilsētas būvēm, kur Suzanna ievēro balkonu Adelaides spēlmaņu nama augšstāvā, no kurienes noteikti būtu patīkams skats uz rietumiem saulrietu laikā. Nolemjam doties sameklēt, kā tur nokļūt.

Kad nonākam pie spēlmaņu nama, bijām jau nostaigājuši krietnu gabaliņu gar upes abām malām. Atrodot ieeju, braucam liftā līdz Sol restorānam, nu kurienes sludinājumi sola lieliskus skatus uz kalniem un jūras līci. Izkāpjot augšstāvā un izejot uz balkona, jāpiekrīt, ka solītais skats arī piepildās. Pasēžam pie atspirdzinājuma glāzītes, un Suzanna nofotografē vairākus skatus ceļojuma albumam un izplatīšanai feisbuka sekotājiem. Es apmierinos ar skatu un saldo atspirdzinājumu, bet kad fotografēšana pabeigta, lēnam dodamies lejup un pāri ielai uz mūsu dzīvokli pārģērbties, jo šovakar ejam uz vakariņām restorānā Naula (Nola), kur piedāvā Luizianas virtuves ēdienus.

Silti apģērbti ejam sameklēt restorānu Naula, kas atrodas pilsētas kvartāla otrā galā no mūsu naktsmājām. Iešana patīkami palielina ēstgribu; ejot atceramies un pārrunājam to laiku, kad bijām ar bērniem Ņūorleānā un iedzīvojāmies lustīgajā krējolu dzīves veidā, ēdienos un mūzikā. Pienākot pie restorāna, dzirdam raibo mūziku, kas pievilcīgi aicina atvērt durvis un doties iekšā, kur siltums dod jauku sajūtu un omulīgu gaisotni. Nosaukums Naula esot Ņūorleānas iedzīvotāju lietotais mīļš saīsinājums, kā arī Suzannas mammas kristītais vārds. Vienojamies, ka viņai šeit būtu noteikti paticis. No ēdienkartes mēs abi izvēlējāmies ne tikai to pašu ēdienu – slaveno gambo – jūras ražu un gaļu sautējumu ar vārītiem rīsiem, bet arī saldo beiņetu (beignet), sviesta mīklas cepeti, kas pārbērts ar cukura glazūru. Paēduši, lēnām un laimīgi smaidoši dodamies mājup, jo rīt dodamies ceļa uz Ķenguru salu, bet tomēr laiks piestāties šur tur pa ceļam, kur dzirdam aicinošu mūziku.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl